Foto no Latvijas Kara muzeja krājuma

Viesturs Tamužs: Par Kārļa Ulmaņa “grēkiem” 20

1934. gada 15. maija notikumi ir kā kvēlojošas ogles, kas gruzd zem pelniem jau astoņdesmit gadus. Jautājums joprojām ir tik karsts. Pirmais un vislielākais ”grēks” ir tas, ka Kārlis Ulmanis veica valsts apvērsumu, likvidēja partijas un gandrīz visus citus demokrātijas iekarojumus. Protams, formāli Ulmanis izdarīja lielāko iespējamo politisko noziegumu, rupji pārkāpa un apturēja Satversmi. Interesanti, ka es nekur neesmu sastapis teorētisku analīzi par to, kādu sodu viņš būtu saņēmis, ja apvērsums nebūtu izdevies, katrā gadījumā sods būtu bijis ļoti bargs un pelnīts, jo demokrātiskai valstij kā jebkurai pašregulējošai sistēmai ir tiesības un pienākums sevi aizstāvēt un jebkuru agresoru sodīt vis­bargākajā veidā. Tomēr apvērsums izdevās maksimāli civilizētā veidā, praktiski bez upuriem, un uzvarētājus, kā mēs zinām, netiesā. Vēl vairāk, atzīsim, ka daudzi no mums pat zināmā mērā attaisno un atbalsta Ulmaņa rīcību. Kādēļ ir šāda nostāja?

Reklāma
Reklāma
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
Lasīt citas ziņas

Pirmkārt, viņa nenoliedzamā morālā autoritāte kā patiesam Latvijas patriotam. Kārlis Ulmanis patiešām savu dzīvi, prātu un sirdi bija veltījis tikai Latvijai. Viņš bija dedzīgs neatkarīgas Latvijas idejas aizstāvis vēl pirms 1918. gada, visgrūtākajos tās sākotnes gados viņa vadībā mūsu valsts izveidojās tāda, kādu mēs to pazīstam, un visu mūžu viņam nebija nekādu slēptu vai savtīgu interešu (šo apgalvoju, paļaujoties uz to, ka pat padomju vēstures ideologi nav atraduši neko kompromitējošu K. Ulmaņa dzīvē).

Otrkārt, visas savas politiķa darbības laikā viņš vienmēr ir rīkojies ar skaidru mērķi un pieņēmis dziļi izsvērtus lēmumus. Arī 15. maija notikumi nebija tikai ambīciju apmierināšana, bet gan Latvijas plauksmes plāna sastāvdaļa. Vienos svaru kausos viņš lika savu brīvību vai pat dzīvību, bet otros – valsts attīstību tādā veidā, kā viņš to redzēja savās vīzijās. Šo izvēli intuitīvi saprata un vēl joprojām saprot Latvijas iedzīvotāji, un tādēļ lielā mērā attaisno Ulmaņa rīcību.

CITI ŠOBRĪD LASA

Treškārt, demokrātija tādā tās izpausmē, kāda tā Latvijā bija pirms 1934. gada, bija kļuvusi valsts iedzīvotājiem un valsts ekonomikas attīstībai par savdabīgu apgrūtinājumu. Tā liekas tagad, un acīmredzot K. Ulmanim likās arī tajā laikā, ka valsts ir gatava straujākai izaug­smei, bet vājā, pretrunu pārņemtā politiskā vara tam ir par traucēkli. Nekādā gadījumā neattaisnoju valsts apvērsumu kā politikas instrumentu, tomēr jāatceras, ka gandrīz visās Eiropas valstīs šajā laikā notika līdzīgi procesi.

Un visbeidzot, Ulmanim viņa iecere spoži izdevās – valsts piedzīvoja nebijuši strauju ekonomikas attīstību un pašapziņas pieaugumu. Atskatoties vēsturē, jāatzīst, ka arī šis ir spēcīgs arguments, lai kaut daļēji attaisnotu antikonstitucionālo rīcību.

Otrs ”grēks”, kas tiek piedēvēts Kārlim Ulmanim, ir viņa personības kulta veidošana. Te gan grūti novērtēt, cik pats Ulmanis veidoja savu kultu, cik to paveica vienmēr pakalpot gatavie rakstnieki un vēsturnieki. Tāpat neesmu sapratis, cik lielā mērā vadoņa kulta tēls bija nepieciešams, lai izveidotu Latvijas kā stipras un plaukstošas valsts identitāti. Katrā gadījumā nenoliedzami ir tas, ka sešos Ulmaņa valdīšanas gados apzināti izveidotā Latvijas vērtību sistēma un valstiskais lepnums bija tie faktori, kas mums lielā mērā palīdzēja pārvarēt padomju okupācijas gadus un pēc tam strauji atjaunot neatkarīgu valsti. Cik gan ļoti arī mūsu dienās mums ir vajadzīga vienojoša ideoloģija, cik ļoti mēs vēlamies lepoties ar savu nacionālo valsti, saviem sasniegumiem, just kopības sajūtu ceļā uz vienotu mērķi! Ja mūsu priekšā būtu patiess līderis, kas mums šo vienotības sajūtu radītu, vai gan viņa personības kults gluži automātiski neveidotos arī mūsu dienās? Cilvēkos ir tieksme pēc līdera, pēc vadoņa, kurš vada gudri un godīgi, tādēļ nenosodīsim pārāk bargi 30. gadu Latvijas sabiedrību par to, ka viņi uzgavilēja valsts vadītājam.

Reklāma
Reklāma

Un visbeidzot, trešais ”grēks”, ko pārmet Kārlim Ulmanim un viņa autokrātiskajam režīmam, ir Latvijas okupācijas pieļaušana. Vai varēja tajā laikā rīkoties citādi? Šodien mums ir viegli spriest, jo mēs zinām gan faktus par Molotova–Ribentropa paktu, gan to, cik baisa un agresīva kara mašīna bija sagatavota Padomju Savienībā. Latvijas okupācija faktiski jau bija notikusi ar padomju karabāzu izveidi, tankiem Doma laukumā bija vairs tikai simboliska nozīme. Iespējams, ka Latvijai vajadzēja pretoties ar cieņu un izdarīt vismaz simboliskas aizsardzības darbības, bet iespējams, ka Ulmanis tiešām cerēja pasargāt savu tautu no veltiem upuriem. Viņš taču nevarēja zināt tās šausmas, kas mums jau bija nolemtas un sagatavotas, par kurām mēs zinām tagad. Pirms nosodīt K. Ulmaņa lēmumu nepretoties, uzdosim jautājumu paši sev: ”Ko es būtu darījis? Kādu lēmumu pieņēmis?”, ”Es palieku savā vietā…” ir patriotiska valstsvīra vārdi, kurš cenšas mierināt savu tautu visgrūtākajā brīdī. Patiešām, Ulmanis aizstāvēja savas valsts intereses pret okupācijas varu, cik nu vien bija iespējams, un cienīgi pieņēma likteņa triecienus kopā ar Latvijas tautu.

Tomēr, lai cik interesanti būtu pētīt vēstures notikumus un analizēt lielas vēstures personības, mēs jau to darām šodienas lēmumu dēļ. Vai mēs šodienas Latvijā akceptētu mēģinājumu veikt valsts apvērsumu, kaut tas būtu darīts ar vislabākajiem nodomiem? Uzdrošinos stingri apgalvot, ka ne. Vai mēs vēlamies redzēt tādu valsts vadītāju, kam būtu vīzija par Latviju kā par nacionālu, demokrātisku, harmonisku un ietekmīgu valsti? Man liekas, ka mēs jau sen karsti ilgojamies pēc šāda līdera. Protams, sakot ”A” mums būtu jāpasaka arī ”B”, proti, jāizdomā mehānisms, kā šādu cilvēku atrast un kā piešķirt viņa darbībām pietiekami lielu un ilgu varas mandātu. Reālākais risinājums laikam būtu tautas vēlēts prezidents ar plašām pilnvarām īstenot savas ieceres. Un, pat saprotot, ka tādi valstsvīri kā Kārlis Ulmanis Latvijā dzimst tikai reizi simt gados, būsim gatavi nepalaist garām šo nākamo līderi!