Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
8. novembris, 2012
Drukāt

ASV piemērs – pilsoņu balsis iegūstamas ne jau ar vaimanām

Foto - LETAFoto - LETA

Daudzu eiropiešu skatījumā šoreiz jo īpaši uz ekonomiku centrētā ASV vēlēšanu kampaņa pārāk maz pievērsās smagām tēmām, kas Eiropā tiktu izvirzītas priekšplānā. Teiksim, par nabadzību, kas pastāv arī superlielvalstī ASV un sociālo taisnīgumu, kāda tur ir visai maz. Vai par vides stāvokli.

 

Obama un Romnijs daudzas sāpīgas lietas it kā apgāja vai pieminēja tikai garām-ejot, kas, protams, nenozīmē, ka viņi neapzinātos šo problēmu esamību.

Taču svarīgāk ir iedvest vēlētājos paļāvību, un tas ASV politiķiem jāprot, ja viņi vispār grib uz kaut ko pretendēt. Savulaik 1980. gadā Džimijs Kārters neesot pārvēlēts prezidenta amatā lielā mērā tāpēc, ka sabiezināja drūmās krāsas, bet viņa sāncensis Ronalds Reigans izstaroja pašapziņu, kā šķita eiropiešiem – muļķīgu, un solīja “jaunu sākumu Amerikai”. Šādi “jauni sākumi” būtībā bijuši vairāki. Obama izcirta ceļu uz Balto namu ar saukli “Jā, mēs varam!”. Nupat noslēgtajā un krīzes apzīmogotajā kampaņā Mits Romnijs sludināja pārliecību, ka 21. gadsimts būs amerikāņu gadsimts. Kaut pilsoņu garastāvoklis šobrīd ir nospiests, viņu balsis iegūstamas ne jau ar vaimanām. Romnijs ārpolitiskajās debatēs pat īsti neapšaubīja Obamas secinājumu: “Pasaulei vajadzīga spēcīga Amerika, un tā šodien ir spēcīgāka nekā pirms četriem gadiem, kad nācu pie varas.” Visai apstrīdams apgalvojums, un diez vai arī vēlētāji ticēja visam, ko tiem saka, taču viņi dod priekšroku cerīgām vēstīm, pat ja tās nāk no politiķu mutes. “New York Times” kādā rakstā to nodēvēja par “optimisma diktatūru”. Baraks Obama par spīti viņa paša un valsts likstām iemiesoja optimismu pārliecinošāk un uzvarēja.

Skeptiskie latvieši reiz ar lielu vīpsnu uztvēra valsts galvas skandināto “Mēs esam diženi! Mēs esam vareni!”. Tas tīri labi iederētos kādā amerikāniskā pasākumā, taču racionālais eiropieša prāts, ko turklāt bagātinājusi sūrā padomju pieredze, lika izturēties ar lielām aizdomām pret varas pārstāvju sarīkotiem kolektīvās pašiedvesmas seansiem.

Un ne bez pamata – tie, kuri toreiz patiešām bija vareni, pārlieku izmantoja varu savās, nevis valsts interesēs. Tagad bieži vien tās pašas aprindas, kas joprojām jūtas pietiekami diženas, pieskaņodamās Latvijas mūžīgajiem nīdējiem, cenšas mums uztiept ko līdzīgu pesimisma diktatūrai. Tiek kultivēts sava veida politiskais mazohisms. (Aicinājumi, lai prezidents Andris Bērziņš atkāptos, izskanēja ne jau tad, kad viņš, piemēram, vienubrīd grasījās nepiedalīties valodu referendumā, bet kad apšaubīja datus par nabadzības izplatību.) Varbūt tāpēc Latvijā popularitāte ir vieglāk iegūstama ar gaušanos un pat acīmredzamu sasniegumu noliegšanu vai neievērošanu.

Nereti dzirdams, ka jāmīl nevis “šī valsts”, bet “šī zeme”. Pirmā pasaules kara laikā bēgļu gaitās devās apmēram astoņsimts tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, bet palikušajiem vajadzēja celt “šo valsti” uz kūpošām krāsmatām. Un viņi kopā ar igauņiem un lietuviešiem izdarīja šķietami neiespējamo. Vēlāk vēsturnieks Edgars Andersons tomēr ar rūgtumu rakstīja, ka lielvaru “diplomātu kancelejās Baltijas valstu likteņu kopību saprata labāk nekā Baltijas valstu ārlietu ministrijās”. Tas diemžēl izklausās visnotaļ mūsdienīgi. Tāpat kā nesen “LA” (6. novembra numurā) jau citētā Aleksandra Grīna – Latvijas valsts un tās nacionālā pašlepnumu aizstāvja – atziņa: “Starp nedaudzajām mūsu tautas negatīvajām īpašībām pati spilgtākā ir sevis noniecināšana.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+