Mobilā versija
Brīdinājums -0.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
18. jūlijs, 2014
Drukāt

Atamanu laiks
 Ukrainā – šobrīd un pēc boļševiku apvērsuma 1917. gadā (7)

Mahno_9

Kamēr rietumvalstu un Latvijas mediji, stāstot par to, kas notiek Ukrainas austrumos, lieto vārdus “separātisti” un “teroristi”, Krievijas propaganda aizrautīgi stāsta par “nacionālo atbrīvošanās cīņu” un “antifašistiem”. Taču, šķiet, uz notiekošo varētu attiecināt arī tādu Ukrainas vēsturē pieredzētu parādību kā mahnovščina.

Apzīmējums atvasināts no atamana Ņestora Mahno uzvārda. Viņš pēc 1917. gada boļševiku apvērsuma Krievijā izveidoja pats savu Ukrainas “revolucionāro nemiernieku armiju” un īsu brīdi arī brīvo zemnieku “republiku”. Politiski “batjka” Mahno (kā viņš pats sevi dēvēja), tiek raksturots kā komunistiski noskaņots anarhists, t. i., viņam simpatizēja sarkanās idejas un viņa armija bija Krievijas boļševiku sabiedrotā, tomēr kopīgu valodu atrast nespēja. Viņam pieder teiciens: “Vara rada parazītus, lai dzīvo anarhija.”

Vispirms pret baltajiem, 
tad pret sarkanajiem


Ņestors Mahno dzimis 1888. gadā nabadzīgu zemnieku ģimenē Guļaipoļē, tagadējā Zaporožjes apgabalā Ukrainā. Lai gan reizēm viņa tēlu mēdz izmantot atsevišķi mūsdienu ukraiņu nacionālisti, šie uzskati Mahno nav bijuši tuvi, un viņš pat iesaistījās cīņās ar nacionālista Simona Petļuras vadītās Ukrainas Tautas Republikas spēkiem. Tuvākas Mahno bija komunistiskās idejas, ar ko viņš aizrāvās jau agrā jaunībā, un par līdzdalību cariskās Krievijas ierēdņa slepkavībā tika notiesāts un nonāca Maskavas cietumā. Tā viņam kalpoja par ideoloģiskās sagatavošanas skolu. Īpaši lielu ietekmi uz viņu atstājis turpat ieslodzītais anarhists Pjotrs Aršinovs, kurš palīdzējis mazizglītotajam zemnieku puisim apgūt arī matemātiku, literatūru, vēsturi un citas zinības.

Pēc 1917. gada februāra revolūcijas Krievijā Mahno atbrīvoja no cietuma un viņš atgriezās Guļaipoļē, kur pievienojās vietējiem revolucionāriem, drīz kļūstot par to līderi. Vienlaikus viņš izveidoja bruņoto vienību “Melnā gvarde”, kas laupīja un nogalināja tirgotājus, armijas virsniekus un citus, kurus uzskatīja par saviem pretiniekiem.

Tie bija juku laiki, un Mahno ar saviem domubiedriem pārmaiņus karoja te pret baltajiem, te pret Vācijas karaspēku, te pret ukraiņu nacionālistiem. Sarkano armiju viņš uzskatīja par savu sabiedroto, taču attieksme bija piesardzīga, ko raksturo Mahno teiktais: “Ja biedri boļševiki nāk uz Ukrainu palīdzēt mums smagajā cīņā pret kontrrevolucionāriem, tad mēs viņiem teiksim: “Laipni lūgti, dārgie draugi!” Taču, ja viņi nāk monopolizēt Ukrainu, tad mēs viņiem teiksim: “Rokas nost!”” 1919. gadā Mahno noslēdza vienošanos, iekļaujot savas vienības sarkanās armijas sastāvā, tomēr saglabājot autonomiju. Tajā laikā Ukrainā, Donbasa rajonā, notika cīņas ar ģenerāļa Antona Deņikina vadīto balto armiju. Ir ziņas, ka par šīm kaujām Mahno saņēmis Sarkanā Karoga ordeni, kas tolaik bija augstākais padomju militārais apbalvojums, tomēr tas nav apstiprināts. (Liecinieki minējuši, ka Mahno šis apbalvojums piešķirts ar pavēli nr. 4, tomēr oficiāli ar pavēli nr. 4 ir apbalvota cita persona – latvietis Jānis Fabriciuss.)

Galu galā šī sadarbība tomēr pārtrūka, jo anarhistu uzskati par to, kā organizējama dzīve laikā, kad nenotiek karadarbība, atšķīrās no komunistu redzējuma. Vienošanās tika lauzta, vienlaikus Mahno armija turpināja cīnīties ar Deņikina karaspēku. “Galvenais mūsu ienaidnieks, biedri, ir Deņikins. Komunisti tomēr ir revolucionāri… Ar viņiem mēs tiksim galā vēlāk,” saviem atbal­stītājiem skaidroja atamans. Šajā laikā viņam jau bija nobriedusi ideja par zemnieku “republikas” veidošanu, kurā vara atrastos vēlētu, bezpartijisku padomju rokās. Boļševikiem šādi veidojumi, protams, nebija vajadzīgi, un 1920. gadā Ļevs Trockis izsludināja Mahno “ārpus likuma”. Situāciju centās izmantot balt­gvardi, un to vadonis Pjotrs Vrangelis piedāvāja Mahno sadarbību, kas gan tika kategoriski noraidīta. Vrangeļa vēstnesi turpat uz vietas sodīja ar nāvi.

Beidzoties pilsoņu karam, boļševiki nolēma pielikt punktu pašpasludinātajai “republikai” un tās armijai. Tas gan nenācās viegli, jo daudzi sarkanarmieši pret bijušajiem sabiedrotajiem karoja negribīgi, tomēr 1921. gadā Mahno kopā ar nepilnu simtu cīņubiedru bija spiests pamest Ukrainas teritoriju un bēgt uz Rumāniju, kur tika aizturēts un ilgstoši atradās nometnē, bet vēlāk tika pārvests uz Poliju un stājās tiesas priekšā. Pēc dažādiem piedzīvojumiem viņš caur Vāciju nokļuva Francijas galvaspilsētā Parīzē, kur 1934. gadā mira no tuberkulozes. Šajā laikā “batj­ka” Mahno jau bija kļuvis par dažādu pasaules valstu anarhistu “ikonu”, savukārt padomju propaganda bijušo sabiedroto centās krāsot ļoti melnās krāsās. Ir daudz PSRS uzņemtu filmu, kurās atamans Mahno un viņa armija iztēloti kā degradējušies bandīti. Neskatoties uz to, daļā sabiedrības, īpaši Ukrainas austrumos, saglabājies romantizēts mīts par Mahno kā taisnības cīnītāju un zemnieku aizstāvi. Mahno 120. dzimšanas dienā 2008. gadā viņam uzstādīts piemineklis dzimtajā Guļaipoļē.

Cik ilgi Putinam 
būs vajadzīgi 
Donbasa “atamani”?


Lai gan Ukrainas austrumos pašlaik pasludinātās Luhanskas un Doņeckas “tautas republikas” ir nepārprotami prokrieviski orientētas un to līderi pat izteikušas vēlmi iekļauties Krievijas sastāvā, idejiski tās drīzāk ir anarhistiskas. Pašpasludinātajiem “tautas mēriem” un citiem barvežiem Krievijas prezidents Putins, protams, ir elks. Taču viņi dzīvo savos iedomātajos priekšstatos par Krieviju, kuros agri vai vēlu nāktos vilties, bet no mīlestības līdz naidam, kā zināms, bieži ir tikai viens solis. Putins ir sācis ļoti riskantu ģeopolitisku spēli, un Austrum­ukrainas separātistiem tajā ir sava loma, taču vienlaikus Krievijas prezidents ir pragmatiķis, kas ne tikai akli seko idejai, bet arī rēķina ieguvumus un zaudējumus. Agri vai vēlu šādi apbruņoti anarhisti viņam vairs nebūs vajadzīgi, līdzīgi kā boļševikiem savulaik sāka traucēt agrākais sabiedrotais Mahno. Nav izslēgts, ka pati Maskava tos pēc laika varētu pasludināt par “teroristiem”. (Ja jau Čečenijas vietvaldis Ramzins Kadirovs no “bandīta” un “terorista” varēja kļūt par cienījamu cilvēku un Putina draugu, kāpēc gan nevarētu notikt arī pretējs process?) Vēl vienkāršāk Krievijai būtu šos kaujiniekus neuzkrītoši likvidēt, bet medijos paziņot, ka viņi gājuši bojā kaujās un viņu nāve ir uz Kijevas varas sirdsapziņas.

Uzziņa



Mūsdienu prokrieviskie “atamani” Austrumukrainā



Igors Girkins (sevi dēvē par Strelkovu, un šo vārdu izmanto arī Krievijas mediji) – separātistu kaujinieku galvenais komandieris Slovjanskas pilsētā, kuru nu jau izdevies pārņemt Ukrainas armijai. Slovjanska bija pirmā vieta, kur separātisti šā gada aprīlī sagrāba varu un faktiski trīs mēnešus kontrolēja pilsētu. Pēc līdzīga scenārija notika apvērsumi citās Austrumukrainas pilsētās, un tika pasludinātas Doņeckas un Luhanskas “republikas”.

Girkins ir atvaļināts Krievijas Federālā drošības dienesta virsnieks, kurš iepriekš kā brīvprātīgais karojis Piedņestrā, Bosnijā un Čečenijā (daļu no saviem piedzīvojumiem jau aprakstījis 90. gados izdotā grāmatā). Iedvesmojies no Krimas notikumiem, viņš sāka vervēt diversantu grupu iebrukumam Ukrainā. Girkins ir sniedzis interviju avīzes “Komsomoļskaja pravda” žurnālistiem, detalizēti izklāstot savu līdzdalību šajos notikumos, taču viņš noklusē faktu, par kuru ir ziņojuši Ukrainas specdienesti, – pavēles Girkins saņēmis no Maskavas. Tiesa, jau vēlāk separātistu “atamans” vairākkārt žēlojies medijiem, ka nesaņem no Krievijas to atbalstu, uz kuru bija cerējis. Arī Krievijā atsevišķi impēriski noskaņoti politiķi pārmetuši Girkinam Slovjanskas “atdošanu”.

Aleksandrs Borodajs – Krievijas žurnālists, kurš šobrīd sevi dēvē par “Doņeckas republikas gubernatoru”. Borodaja tēvs ir pazīstams krievu filozofs. Arī viņš pats ieguvis filozofa izglītību, specializējies etnisko konfliktu pētīšanā un acīmredzot nolēmis teoriju pārbaudīt praksē. Kā kara reportieris agrāk rakstījis par Čečenijas karu, taču tiek uzskatīts, ka arī viņš ir saistīts ar Krievijas drošības dienestu.

Oļegs Carevs – ukraiņu politiķis, parlamenta deputāts no bijušā prezidenta Viktora Janukoviča Reģionu partijas, aktīvs Eiromaidana pretinieks. Viens no “Jaunkrievijas” (valsts, kurā būtu apvienota Doņecka, Luhanska un vēl citi Ukrainas austrumu apgabali) idejas autoriem un propagandētājiem.

Pāvels Gubarevs – sevi dēvē par “Donbasa tautas gubernatoru”, norādot, ka par tādu viņš ticis iecelts kādā mītiņā Doņeckā. Lai gan dzimis Ukrainā, sevi uzskata par krievu nacionālistu, aģitē par “Jaunkrievijas” valsts izveidošanu, taču viņam jau bijuši konflikti ar citiem separātistu barvežiem.

Vladimirs Ponomorjovs – sevi dēvē par “Slovjanskas tautas mēru”. Viņa agrākā darbība ir diezgan mīklaina, it kā esot vadījis nelielu šūšanas cehu un ziepju fabriku. Sākoties konfliktiem Austrumukrainā, Ponomorjovs kļuva par vienu no redzamākajām personām, kas neslēpa savas agresīvās metodes un to, ka viņa plānos ir gan izrēķināšanās ar politiski citādi domājošajiem, gan cilvēku nolaupīšana un spīdzināšana. Tomēr dažus mēnešus vēlāk paši separātisti pēc I. Girkina pavēles apcietināja Ponomorjovu.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Paldies!
    Ļoti labs raksts.

  2. Kā mans tēvs ( dz. 1905 .gadā) stāstīja ,tad baķa Mahno bija visai drosmīgs karotājs . Tomēr ārkārtīgi baidījās no sarkanajiem latviešu strēlniekiem ! Ja izdzirdēja , ka tuvumā ir kaut kur streļķi , tā momentā Mahno ar visu savu bandu bija zirgos un laidās prom !

  3. kur darbalauzu-proletarijata cinas melu labarotorija galvena proletarijata cina ir bijusi pret burzaziju patreiz tas pats visi aizbrauc vergot burzazijai pamet majas gimenes milziga izputesana kadreiz apjegs savas tiesibas sacelsies pre burzaziuju……m…..e…..l……m…..s…..

  4. … Laicigs vestures apgaismojumins … bijusiem komunaku paradizesiesiem nepatikams, bet patiess izskaidrojums par to ka zem Kremla pavada tiek izmantoti zombetie ‘ lietderigie idiotini’ … !

  5. Iespējams, ka šis ordenis Jānim F. bija pierakstīts vēlāk, lai dzēstu Mahno vārdu no padomju vēstures. Vispār fabriciusam ir bijuši četri tādi ordeņi.

  6. Zel,ka Jaunkrievijas republika nemana vecos bolseviku pectecus,kam neitereseja materialie personigie labumi,bet kuri taisija revoluciju darbalauzu,zemnieku,zaldatu,bezdarbnieku laba uz nacionalizacijas pamata veidojot visparejo nodarbinatibu un vispareju labklajibas augsanu.Skaidrs,ka te ir vajadzigi vel nebijusi ieroci,lai atsistu pasaules mantibu salaupijusos ASV un vinu vergus rietumu valstis.Tapec aicinu pagrides zinatniekus ar to nodarboties.

Poliju piemeklējis spēcīgs sniegputenis; daudzviet bloķēti ceļiSpēcīga sniegputeņa dēļ piektdien Polijā aptuveni 180 000 mājsaimniecību palikušas bez elektroapgādes un daudzviet valstī ceļus nobloķējuši nolūzuši koki.
Ceļā uz SKS pazudis Krievijas kravas kuģisĪsi pēc pacelšanās ceturtdien pazudis Krievijas bezpilota kravas kuģis, kam bija jānogādā Starptautiskajā Kosmosa stacijā (SKS) 2,5 tonnas liela krava, tostarp pārtika
Draugiem Facebook Twitter Google+