Foto no Kara muzeja arhīva

Atbalsts «Latviešu dumpiniekiem»
 0

Kad 1961. gadā Lielbritānijā iznāca atvaļinātā flotes virsnieka Džefrija Beneta grāmata ”Kovana karš”, Viņa Majestātes karaflotes darbība Baltijas jūrā 1919. gadā bija mazpazīstama vēstures lappuse. Latvijā zināšanas par angļu un franču flotes ieguldījumu uzvarā par Bermontu joprojām ir visai trūcīgas, bet nule kā ar nosaukumu ”Atbrīvojot Baltiju” iznākusī Dž. Beneta grāmata mazina šo robu. 


Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Karaliskās flotes admirāļa sera Voltera Henrija Kovana komandētās flotes vienības darbība pie Latvijas un Igaunijas krastiem ne tikai palīdzēja latviešiem un igauņiem brīvības cīņās, bet politiski bija arī viens no faktoriem, kas galu galā mainīja Londonas pozīciju Baltijas jautājumā, bilst apgādā ”Zvaigzne” izdotās grāmatas tulkotājs, Kara muzeja vēsturnieks Dainis Poziņš. ”Atbrīvojot Baltiju” citētajos britu militārpersonu ziņojumos figurē fon der Golca, Kārļa Ulmaņa, Andrieva Niedras, Jāņa Baloža, firsta Līvena, Konstantīna Petsa, Pāvela Bermonta un daudzu citu tā laika personību vārdi. Baltijas misijā iesaistītās britu militārpersonas ātrāk nosvērās par labu baltiešu neatkarībai, nekā to izdarīja britu valdība. Tuvojoties Lāčplēša dienai, iepazīstināsim ar dažām epizodēm no grāmatas.

 

“Latvieši pretojās”

No britu mīnukuģa ”Abdiel” kapteiņa, 20. eskadras mīnukuģu flotiles komandiera kapteiņa Bervika Kērtisa 1919. gada ziņojuma par bermontiādes sākumu pie Rīgas: ”8. oktobrī plkst. 9.45 virs pilsētas parādījās trīs vācu lidmašīnas un nometa dažas mazas bumbas uz tās ārējās aizsardzības pozīcijām. Ielās un nocietinājumos esošais karaspēks atklāja uguni ar šautenēm, taču bez panākumiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vienlaikus krievu un vācu spēki Bermonta vadībā sāka savu uzbrukumu Rīgai, kuram latvieši pretojās. (..) Latvieši, lai arī nebija tik labi apbruņoti vai apmācīti kā Bermonta spēki, cīnījās ar patriotisku degsmi, kas nepiemita vācu algotņiem. (..)

10. oktobris. Plkst. 8.00 vāciešu spēki pienāca rietumu pusē pie tiltiem, kas šķērso Daugavu, un ieņēma pozīcijas uz leju gar upes krastu un pretī ”Abdiel”. Latvieši pacēla tiltu posmus, lai neviens nevarētu tos šķērsot, un pāri upei sākās nikna cīņa. ”Aisne”, kas atradās 500 jardus uz dienvidiem no ”Abdiel”, nokļuva apšaudes zonā no trim pusēm un devās lejup pa straumi. Es ievēroju, ka vācieši pārstāja šaut, kad ”Aisne” pameta piestātni, un apšaudi neatsāka, kamēr tā nebija attālinājusies, kas lika man domāt, ka viņi respektēja sabiedroto kuģu neitralitāti. Vēlāk, kad vācieši uzstādīja lauka lielgabalus un karadarbība pieņēmās spēkā upes abos krastos, ”Abdiel” nokļuva intensīvākā apšaudē un lodes atsitās pret tā sāniem, par laimi, neradot bojājumus. Lauka lielgabali pāri mūsu galvām sāka raidīt šāviņus uz pilsētu, līdz es sapratu, ka viņi tos tīšām mērķēja netālu no mums. (..) Nebija nekādu šaubu, ka vācieši šāva uz kuģi, viņi raidīja šāviņu pēc šāviņa desmit jardu (ap 9 m) attālumā no kuģa no dažādām pusēm, taču nekad tieši netrāpot. Cietušo nebija. ”Aisne”, kas bija noenkurota netālu, arī pārvietojās lejup pa upi un tika apšaudīta. Apšaudīšana turpinājās, kamēr nokļuvām ārpus sasniedzamā šaušanas attāluma un es noenkurojos upes grīvā. Pēc tumsas iestāšanās es pārvietojos augšup pa upi un nosūtīju ar matračiem aizsargātu motorlaivu, kuru vadīja brīvprātīgo komanda, lai censtos sasniegt Rīgu, izmantojot sānu kanālus, un sazinātos ar [sabiedroto] misiju. Viņiem tas izdevās, veiksmīgi atrodot telefonu. Es pārliecinājos, ka vācieši vēl nebija šķērsojuši upi, un misijas bija drošībā, lai gan pilsētu joprojām apšaudīja.

11. oktobris. Paliku noenkurojies straumes vidū, jo vācieši vēl joprojām uzbruka pilsētai. Pēcpusdienā kļuva skaidrs, ka viņi ieņēmuši kreiso krastu līdz pat Daugavgrīvas cietoksnim. Naktī viņi izslēdza ostas ugunis un sāka šaut uz velkoņiem un neitrālajiem kuģiem. Ieradās franču kuģi ”Garnier” un ”Marne”, kā arī britu eskadras mīnukuģis ”Vanoc”.”

 

Kovana ultimāts

”12. oktobris. Plkst. 13.30 līdzās ”Marne” piestāja velkonis un prasīja, kurš komandē sabiedroto kuģus. Kāds virsnieks no ”Marne” nosūtīja velkoni augšup pie manis. Ar velkoni ieradās barons fon Renne, kurš paziņoja, ka viņš komandējot šā sektora artilēriju un viņa lielgabali nosedz pozīciju, kurā mēs bijām noenkuroti. Ja latvieši sāktu kaitināt vāciešus, šaujot pāri upei, kas šajā vietā ir tikai 400 jardu (365 m) plata, viņš būs spiests atklāt uguni un nevarot garantēt, ka netrāpīs mums. Viņš teica, ka vēlas, lai mēs aizbrauktu pavisam, ko es atteicos darīt.

Tad viņš teica, ja mēs noenkurotos pie Daugavgrīvas cietokšņa, viņš garantētu, ka mūs neapšaudīs. Es piekritu ar noteikumu, ka sabiedroto kuģu laivām būs atļauts braukt augšup un lejup pa upi uz pilsētu bez traucējumiem, vienalga, vai dienā un naktī. (..)

Reklāma
Reklāma

13. oktobris. (..) Stājos komodora Brisona pakļautībā, kurš naktī ieradās ar eskadras mīnukuģi ”Lestin”. Priekšpusdienā [britu militārās misijas vadītājs Baltijā ģenerālis] Berts nosūtīja pieprasījumu Kovanam, ka vajadzētu nosūtīt ultimātu Bermontam par spēku izvākšanu no Daugavgrīvas cietokšņa, jo tie apdraud sabiedroto kuģus. Šāds ultimāts laikus tika aizsūtīts. Vācieši fortā turpināja uzmākties mūsu kuģiem, tos apšaudot,” ziņo Kērtiss.

Bermontiešiem piesūtītais Kovana ultimāts skanēja: ”Vācu spēkus komandējošajiem virsniekiem Jelgavā un Daugavgrīvā no britu admirāļa. Es pieprasu, lai jūs līdz 15. oktobra pēcpusdienai nekavējoties atsaucat savus spēkus no pozīcijām pie Daugavgrīvas, kas pašlaik apdraud sabiedroto kuģus Daugavā, pretējā gadījumā es rīkošos tā, kā uzskatīšu par vajadzīgu.” Bermonts atbildēja: ”Mūsu radio stacija ir informējusi mani par jūsu nosūtīto ziņu vācu spēku komandējošam virsniekam. Daugavgrīvu ir okupējis manas armijas pirmais krievu pulks. Kā Krievu armijas virspavēlnieks un ar Angliju savienībā esošas nācijas pārstāvis esmu devis nepieciešamās pavēles.” Taču bermontiešu izvākšanās no cietokšņa nesekoja, un Kovans deva pavēli sākt apšaudi.

Kapteinis Kērtiss raksta: ”Muļķīgi izsist ienaidnieku ārā no forta un to neieņemt. Tā kā mums pašiem nepietiek vīru, lai to izdarītu, lūdzu Militārajai misijai, vai tā varētu savākt karaspēku, lai uzbruktu cietoksnim. (..)

Mēs varētu darboties kā artilērija. Viņi piekrita, un ar latviešu karavīriem pārpildītas pārcēlāju laivas, izpriecu tvaikoņi, kuteri un velkoņi lielā skaitā brauca lejup pa upi uz cietoksni mūsu sprostuguns aizsegā, kuru mēs pārtraucām piemērotā brīdī. Visas šīs laivas vadīja sieviešu apkalpes, un viņas labi tika ar to galā. Tad mēs pacēlām enkuru un lēni kuģojām augšup pa upi, šaujot uz vāciešiem, kas bēga pāri laukiem no vajājošajiem latviešiem, kuri ierīkoja frontes līniju pāri laukam jūdzi vai divas augšup gar upi un diagonāli pret jūru. Mēs noenkurojāmies augstāk upē pie viņu frontes līnijas gala.”

 

”Esmu satraukts”

Bermontu šie notikumi nepatīkami pārsteidza, un viņš sabiedroto misijām nosūtīja demagoģisku paziņojumu: ”Bija laiks, kad boļševiku spēki uzbruka Rīgai un sabiedroto eskadras kuģi steidzās sasniegt jūru, atstājot pilsētu boļševikiem. Šodien, kad krievu armija ir spiesta cīnīties ar boļševiku ordām, sabiedroto eskadra ir divas reizes sagrāvusi manu 1. kazaku pulku un civiliedzīvotāji paziņo, ka šādā veidā ar krievu asinīm tiek maksāts par varonīgo palīdzību, kas sniegta sabiedrotajiem ilgstošajā cīņā pret Vāciju. Es nevaru šādu rīcību saprast nekā savādāk kā palīdzību boļševikiem. Es nekad neatdošu ieņemtās pozīcijas, un mana armija un es cīnīsimies par Krievijas glābšanu līdz pēdējai asins lāsei.” Tajā pašā laikā Kovans no Bermonta saņēma šādu vēstījumu: ”Atsaucoties uz jūsu signālu, kurā jūs mani brīdināt, ka maniem spēkiem ir jāatkāpjas no Daugavgrīvas līdz 12.00, jūsu eskadras mīnukuģi atklāja uguni, neskatoties uz to, ka es biju jūs informējis, ka Daugavgrīvu ieņēmuši krievu spēki. Esmu pārsteigts un satraukts, ka jūs atļāvāt atklāt uguni un atļāvāt izliet krievu karavīru asinis.

Esmu izdevis pavēles šaut uz kuģiem, kuri apšauda manus spēkus. Jūsu rīcība parāda, ka jūs atbalstāt latviešu dumpiniekus, lai kaitētu krievu armijai, kas cīnās par Krievijas atjaunošanu.”

Admirāļa Kovana atbilde bija īsa: ”Es neatzīstu nevienu krievu komandieri, kurš cīnās vācu vadībā vai ir opozīcijā pret ģenerāli Judeņiču.” Jānorāda, ka no britu viedokļa galvenie notikumi 1919. g. oktobrī risinājās nevis pie Rīgas, bet gan pie Pēterburgas, kur oktobrī no Peipusa ezera puses bija sācies Judeniča krievu ziemeļrietumu armijas un arī igauņu uzbrukums lieliniekiem.

Džefrijs Benets ”Atbrīvojot Baltiju” norāda, ka sabiedroto valstu militārās misijas vadītājs ģenerālis Huberts Gofs jau 1919. gada vasarā atbalstīja Baltijas valstu neatkarību un šajā ziņā rīkojies pretēji valdības gribai. ”Neatkarība tomēr bija vienīgā saprātīgā un reālistiskā tā laika politika. Taču mani par to ienīda. Baltie krievi bija saniknoti, apvainojot mani viņu valsts sadalīšanā. Ģenerālis, vārdā Gorkijs, apmeklēja mani un ļoti nikni pauda savu sašutumu. Liels skaits krievu aristokrātu, kuri vēl meklēja patvērumu šajās robežvalstīs, tāpat arī Dānijā, Zviedrijā un Anglijā, atradās tuvu Loida Džordža un Čērčila ausīm. Mani apvainoja, nosaucot par boļševiku. Šo intrigu dēļ Loids Džordžs mani priekšlaicīgi atsauca,” atmiņās piezīmējis Gofs.

 

”Sanitārais kordons”

Judeniča neveiksme, mēģinot atņemt lieliniekiem Petrogradu, mainīja situāciju par labu baltiešiem. Citējot grāmatu: ”Līdz šim sabiedrotie ticēja, ka baltajiem izdosies gāzt Ļeņinu un viņa atbalstītājus, kā arī izveidot jaunu demokrātisku Krieviju, kurai Baltijas valstis labprāt no jauna pievienotos. Tomēr Deņikina un Kolčaka neveiksmīgie uzbrukumi Maskavai un Judeņiča izgāšanās pie Petrogradas iedragāja šo pārliecību. Lai gan joprojām turpinot mudināt baltos un cerot uz viņu triumfu, briti un franči sāka gatavoties iespējamajai sarkano uzvarai. 23. oktobrī Klemanso formulēja savu sanitārā kordona doktrīnu.

Baltijas valstu vēlēšanās iegūt neatkarību jāatbalsta, lai tās kopā ar Somiju un Poliju izveidotu barjeru starp komunistisko Krieviju un Rietumeiropu. Britu valdība šo ideju labprāt akceptēja, jo liela vēlētāju daļa gribēja atļaut krieviem pašiem atrisināt savas lietas.

Atstādinātais Gofs nebija vienīgais cilvēks, kurš uzsvēra, ka Baltijas valstu atzīšana de iure bija vienīgā reālā britu politika apstākļos, kad Lielbritānija tik ļoti bija pret militāro spēku nosūtīšanu uz Krieviju. (..) Taču Klemanso bija pārliecināts, ka Baltijas valstīm, iegūstot neatkarību, jābūt cieši saistītām ar Franciju. Tādēļ 28. oktobrī sabiedroto Augstākā kara padome nolēma aizstāt Baltijas militāro misiju ar Sabiedroto komisiju, un tai uzdeva nodrošināt, lai vācieši turpmāk neatliktu evakuēšanos no Latvijas un Lietuvas. Franči pieprasīja, ka tā jāvada viņu kandidātam, ģenerālim Niselam. Britu valdība to uzskatīja par nepelnītu apvainojumu, lai gan tās atteikšanās atbalstīt Gofu padarīja izvirzītā kandidāta apstrīdēšanu par grūtu uzdevumu. Plaisa starp britu un franču valdībām tomēr bija krietni lielāka. 1919. gada 8. novembrī Loids Džordžs publiski deklarēja, ka, lai gan viņš pašlaik atbalstot neatkarīgu Baltijas valstu bloku, tām jābūt britu ietekmē un jākalpo par tiltu, nevis barjeru starp Angliju un Padomju Krieviju.”

3. novembrī ar sabiedroto karakuģu uguns atbalstu sākās izšķirošais latviešu vienību uzbrukums Bermonta karaspēkam. ”11. novembrī tika ziņots, ka Bermonta spēki nekārtībā atkāpjas visas frontes garumā, un bija skaidrs, ka Balodis un viņa drosmīgie tautieši izcīnījuši ievērojamu uzvaru,” raksta britu kara vēsturnieks. Kad Latvijas armijas virspavēlnieka Jāņa Baloža vadītās vienības 21. novembrī ieņēma Jelgavu un ģenerālis Nisels rosināja pārtraukt karadarbību, admirālis Kovans pilnībā atbalstīja Baloža lēmumu šo ierosinājumu ignorēt, lai tā vietā galīgi patriektu pretiniekus no Latvijas.

Pēc vēsturnieka Poziņa domām, ”Atbrīvojot Baltiju” interesantu padara arī bermontiādes atspoguļošanas kontekstu ar Krievijas Pilsoņu kara frontēs un Igaunijā notiekošo. Tajā pašā laikā britu autors vietām pieļāvis baumās balstītas ”dumjības”, kas drīzāk kalpo kā ilustrācija rietumnieku priekšstatiem par Baltiju un situāciju tajā 1919. gadā.