Viedokļi
Komentāri

Franks Gordons: Atbrīvotāji vai okupanti – paralēles un paradoksi 16

Foto – Paula Čurkste/LETA

Maskavā 1945. gada uzvara gūst kaut kādu mistisku auru: hitlerisko Vāciju – lielāko ļaunumu – pieveica ne vairs Padomju Savienība un pat ne “padomju tauta”, bet apgarotā “diženā Krievija”, un nopelni te pienākas arī, teiksim, Kazaņas Dievmātes svētbildei, kuru Staļins, kā melš, esot licis ievietot lidmašīnā, kas riņķojusi virs Maskavas, sargājot to…

Rīgā turpretim 9. maijs pēdējos gados kļuvis par tādu kā krievu kopienas masveida “tusiņu”: tā sauktā Lielā tēvijas kara veterāni lielākoties ir jau aizsaulē, un tie daudzie tūkstoši, kas pilda “Pārdaugavas monstra” pakāji, neslēpj savu prieku par to, ka tas, ko Latvijas pamattauta dēvē par vienas okupācijas nomaiņu ar citu okupāciju, bija iemesls tam, ka viņu te ir tik daudz un Rīgā, kuras mērs ir “savējais”, sadzīvē gluži labi var iztikt bez latviešu valodas zināšanām.

***

Lielvācijas fīreram Hitleram Minhene bija daudz mīļāka par Berlīni. Šo “Bavārijas pērli” viņš nokristīja par (nacistu) “kustības galvaspilsētu” (Haupstadt der Bewegung). Kamēr Berlīnē, Reiha kancelejā, bija valdības miteklis, nacistu partijas – NSDAP – mītne līdz pašām beigām atradās Minhenes Brūnajā namā (Braunes Haus). No angļu un īpaši amerikāņu aviācijas uzlidojumiem Minhene cieta ne mazāk par Berlīni – tā bija nopostīta par 50 procentiem un tās vēsturiskais kodols – par 90 procentiem.

1945. gada 30. aprīlī, kad Hitlers darīja sev galu savā Berlīnes bunkurā, Minhenē ienāca amerikāņu karaspēks, un tā tanku apkalpē bija ne mazums melnādaino, kurus vācieši ieraudzīja pirmo reizi. Un – tavu brīnumu – šos iekarotājus no aizjūras minhenieši sveica gandrīz vai ar gavilēm, meičas tiem māja ar lakatiņiem, noskaņojums bija neviltoti priecīgs, kaut pilsēta bija drupās. Kāpēc? Tāpēc, ka tie bija amerikāņi… Nevis krievi! Minhenieši jau zināja, kā rīkojas padomju karaspēks Rītprūsijā, Pomerānijā, Silēzijā, un viņiem tagad bija skaidrs, ka nacistu propagandas nopulgotie “Rūzvelta un žīdu plutokrātu karakalpi” viņiem nes cerību uz labāku nākotni.

***

Pirms 50 gadiem, 1967. gada jūnijā, mazās Izraēlas armija t. s. “Sešu dienu karā” izcīnīja spīdošu uzvaru pār arābu valstu karaspēku, austrumos sasniedza Jordānas upi un atbrīvoja Jeruzalemes vecpilsētu, kur atrodas pasaules jūdaisma lielākā svētvieta – Raudu mūris. Es tai laikā biju atbildīgs par “Rīgas Balss” 8. lappusi, kas bija veltīta ārzemju informācijai, un biju liecinieks tam, ka tipogrāfijas burtliči un linotipistes neslēpa savu prieku par to, ka, piemēram, “izraēliešu agresori laužas uz Damasku”: ak tad laužas gan! Un linotipistes sejā atplaukst smaids. Kāpēc? Tāpēc, ka Izraēlas armija pārvērta lūžņos padomju lidmašīnas un padomju tankus, ko Kremlis bija piegādājis Ēģiptei un Sīrijai.

Taču šī spožā uzvara padarīja Izraēlas karavīrus par okupantiem, jo armija līdz šai dienai saglabā stingru kontroli pār tā sauktā Rietumkrasta (West Bank) palestīniešiem. Tiesa, kopš 1993. gada viņiem ir sava pašpārvalde, bet Izraēlas armija tiesīga tur jebkurā brīdī izdarīt kratīšanas, veikt arestus un tamlīdzīgi. No Gazas joslas Izraēla 2005. gadā gan izvāca savu karaspēku un likvidēja ebreju apmetnes, darot galu okupācijai, bet tur varu sagrāba ekstrēmie islāmisti no “Hamas”, kas atrodas kara stāvoklī ar “cionistisko veidojumu” (Izraēlu).

Tā nu mudžeklī sapinas uzvara ar sakāvi, atbrīvošana ar okupāciju. Kā mēdz teikt marksisti – tā ir dialektika.

LA.lv