Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
15. jūnijs, 2012
Drukāt

Atceramies, pieminam un godinām

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Konferencē Okupācijas muzejā, piemiņas brīžos Rīgā pie Brīvības pieminekļa, Šķirotavā, Torņakalnā, tāpat Gulbenē, Liepājā un citās pilsētās un pagastos vakar godinājām 1941. gadā no Latvijas deportēto cilvēku traģiskos likteņus. 


 

“Likteni izlēma 
divas lielvaras”

Fonda “Sibīrijas bērni” rīkotajā konferencē Okupācijas muzeja zālīte bija pārpildīta. Klātesošos uzrunāja Valsts prezidents Andris Bērziņš, akcentējot, ka 1939. gadā divas lielvaras izlēma Baltijas valstu likteni, un rezultātā Latvija nepilnu piecu gadu laikā pārdzīvoja trīs okupācijas. Lai pakļautu visus, kas domāja citādi, 1941. gadā notika pirmā izsūtīšana. Deportējot stiprākos un izsūtot viņu sievas un bērnus, totalitārais režīms vēlējās iznīcināt arī nākotnes cerības. Bet 1949. gada deportācijās pieeja bija cita, mērķis – lai būtu vairāk vergu, kas visu mūžu kalpotu, tiekot uzskatīti par “ienaidniekiem”.

Vēlāk Valsts prezidents Andris Bērziņš devās uz Gulbenes novadu, lai piedalītos komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumos tur.

Okupācijas muzejā uzrunu teica arī Rīgas domes (RD) vadītājs Nils Ušakovs. Mērs sacīja, ka Rīgas dome turpina atbalstīt Okupācijas muzeja projektus un ka viņam bijušas sarunas ar Kirovas apgabala gubernatoru par ieceri tur ar Rīgas pašvaldības finansiālu atbalstu ierīkot represēto piemiņas vietas.

 

Saraksts 
no Soļikamskas

Konferencē piedalījās tāli viesi – Soļikamskas muzeja un sabiedriskā centra vadītāja Roza Serebreņņikova un žurnālists Jevgeņijs Smirnovs. “Paldies par to patiesību, ko rādāt filmās un grāmatās!” sacīja R. Serebreņņikova. Viņa stāstīja, ka Usoļlaga 270 kvadrātkilometru teritorijā bijis desmitiem nometņu, tikai nesen sākts nodot atklātībai dokumentus par tām. Roza atvedusi uz Okupācijas muzeju sarakstu, kuru viņai pirms pieciem gadiem nodevis bijušais NKVD darbinieks. Tajā ir to ievērojamo Latvijas cilvēku īsas biogrāfijas un vārdi, kuri miruši Soļikamskā. Viņu vidū ir trīsdesmito gadu Latvijas izglītības ministrs Ludvigs Adamo­vičs, kam izpildīts nāvessods 1943. gadā; 1940. gadā arestētais Latvijas armijas komandieris un kara ministrs Krišjānis Berķis, kurš miris 1941. gadā; kādreizējais iekšlietu ministrs Arveds Bergs, ilggadējais valsts kontrolieris Pauls Mincs, LR pirmās Saeimas deputāts Frīdrihs Vesmanis un citi izcili Latvijas tautas dēli.

Kinorežisore Dzintra Geka solīja, ka fonds “Sibīrijas bērni” Nacionālajai bibliotēkai dāvinās dokumentētās 740 Sibīrijas bērnu atmiņas grāmatās un videoformātā.

 

Žurnāliste Anita Kehre aicināja visus represētos pierakstīt atmiņas un atstāt tās mazbērniem. Viņas tēvs, sporta žurnālists Ēriks Kehris, tikai neilgi pirms savas aiziešanas mūžībā izstāstījis meitai, kā 1949. gadā izmucis no vilciena, bet 1952. gadā, kad gatavojies doties uz olimpiskajām spēlēm, apcietināts un nosūtīts uz Tālajiem Austrumiem.

 

Ceremonijā pie Brīvības pieminekļa
Junijs14_1_LV_5

Ar svinīgu godasardzes maiņu un valsts himnu sākās piemiņas ceremonija pie Brīvības pieminekļa. Latvijas Politiski represēto apvienības vadītājs Gunārs Resnais sacīja: “Valsts institūcijām ir vērts vairāk padomāt par to, lai valsts vadītāju līmenī neatkārtotu pārāk lielu piekāpšanos, jo tomēr ir cilvēku grupējumi, kuri ir ieinteresēti, lai Latvijā nebūtu miers, un kuriem ir savas intereses.” Viņš uzsvēra, ka “mēs, vecākā paaudze, ticam jauniešiem, ticam studentiem, ka viņi turpinās mūsu iesākto, lai Latvija būtu brīva, lai turpinātos latvietība, jo latvieti nevajag aicināt sadarboties ar cittautiešiem, jo mēs vienmēr esam toleranti pret cilvēkiem, kuriem patīk Latvija, tās daba, kas daudzmaz ciena arī mūs.”

Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (“Vienotība”) uzrunā atgādināja traģiskos notikumus pirms 71 gada, kad no Latvijas izsūtīja dažādu tautību cilvēkus, kuru vienīgais “noziegums” bija tas, ka viņi mīlēja savu valsti un strādāja tās labā.

Tradicionāli ceremonijā pie Brīvības pieminekļa piedalījās daudzi Saeimas deputāti no “Vienotības” – Ilze Viņķele, Janīna Kursīte, Ojārs Kalniņš, Andris Buiķis un citi. Gandrīz pilnā sastāvā, izņemot vienu atvaļinājumā esošu deputātu, bija Nacionālā apvienība. Tāpat represēto piemiņu godināt bija ieradušies Reformu partijas un ZZS deputāti. No “Saskaņas centra” ziedus nolika Saeimas priekšsēdētājas biedrs Andrejs Klementjevs. (Kad pajautāju A. Klementjevam par citu viņa frakcijas biedru klātbūtni, atbilde bija: “Neredzēju.”)

Cieņu represiju upuriem ceremonijā apliecināja diplomātiskā korpusa vecākais Gruzijas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijas Republikā Konstantīns Korkelia, tāpat piemiņas brīdī bija klāt Somijas, Zviedrijas, Šveices, Turcijas, Dānijas, Īrijas, Lielbritānijas, Itālijas un citu valstu vēstniecību darbinieki. Krievijas vēstniecība nebija pārstāvēta.

Politiski represēto apvienības vadītājs G. Resnais pateicās par līdzdalību igauņu, lietuviešu un citām mazākumtautību kultūras biedrībām, kas nolika ziedus. 1941. gada deportācijās cietušo 15 424 Latvijas cilvēku vidū bija 1789 ebreji, un, kā arvien, 14. jūnijā pie Brīvības pieminekļa vainagu nolika ebreju kopiena.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+