Uldis Šmits: Baltijas ceļa gadskārta īpašos apstākļos 0
“Baltijas ceļa” apaļā gadskārta ir atzīmējama pienācīgi. Jo jubileja būs īpaša, un tagadējie politiskie apstākļi – tāpat. Jāņem piemērs no poļiem, kuri līdzīgās reizēs uz “Solidaritātes” gadadienām uzaicina teju pusi pasaules.
Ziņots, ka Latvijas vēstniece Ukrainā Argita Daudze tikusies ar Medžlisa priekšsēdētāju Refatu Čubarovu, lai pārrunātu Krimas tatāru pārstāvju piedalīšanos “Baltijas ceļam” veltītajā starptautiskajā konferencē Rīgā. Bijušais Latvijas Vēstures arhīva direktors Čubarovs varētu pastāstīt ne vien par savu līdzdalību mūsu trešajā atmodā, bet arī par šodienu, teiksim, kāpēc Krimas tatāru atzītie vadītāji vairs netiek ielaisti paši savā tēvzemē. Tad, iespējams, pie mums dažs labs mazāk pārdzīvotu par Kobzonu, uz kuru attiecas aizliegums iebraukt vairākās civilizētās, tajā skaitā Eiropas, valstīs. Tur gan varasiestādēm ir drusku citāda nostāja pret šāda tipa ļaudīm nekā Latvijā, kas dāsni atvēlējusi Jūrmalu kobzonizācijai “apmaiņā pret investīcijām”. Taču baltiešiem tik simboliskajā jubilejā varbūt beidzot varam atļauties aicināt nevis Kremļa (un organizētās noziedzības aprindās) cienītas personas, bet gluži pretēji – tās personības, kuras Krievijā mums juta līdzi un palīdzēja atgūt neatkarību. Jau līdz apnikumam minētais piemērs ir organizācijas “Memoriāls” aktīvisti, ko Rīga tā arī nav atradusi par vajadzīgu oficiālā līmenī pagodināt. Tagad viņiem neklājas viegli, jo Putina režīms ir piekabinājis “Memoriālam” pazemojošo “ārvalstu aģenta” statusu atbilstoši partijas “Vienotā Krievija” ierosinātajam likumam, kas Eiropā izraisa vien nosodījumu kopā ar rūgtu ironiju. Pat visai mēreni Maskavas izdevumi atzīst, ka šodienas Krievijā opozīcija faktiski ir likvidēta, labākajā gadījumā atstumta no iespējas tikt ievēlētai jelkādos puslīdz svarīgos amatos, sliktākajā gadījumā – iemesta aiz restēm. Situācija arvien vairāk sāk atgādināt disidentu laikus Padomju Savienībā, kad idejisku pretestību varai uzdrīkstējās izrādīt tikai morāli nesalaužamie. Kā nesen mūžībā aizgājusī Valērija Novodvorska, kuru mēs atceramies no viņas pēdējās vizītes Rīgā un aicinājuma visiem balsot pret valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai Latvijā. Mēs arī atceramies, ka “Saskaņas centra” vadītājiem bija pilnīgi pretējs viedoklis, un tagad kandidēšanai uz premjera krēslu izvirzītais Nils Ušakovs pielīdzināja viesos atbraukušos Novodvorsku un profesoru Konstantīnu Borovoju multfilmu personāžiem, kuru izteikumus nemaz nav vērts komentēt. Šeit ilustrācijai labi noder reklāmas sauklis “Sajūti atšķirību!”, proti, uzskatu atšķirību jeb dziļu ideoloģisku plaisu, kas atdala Latvijas “sociāldemokrātisko partiju” (nerunājot par Ždanoku) un Krievijā vēl neiznīdētos demokrātus. Eiropas plašsaziņas līdzekļos viņu domas tomēr tiek komentētas samērā bieži, jo garīgi spēcīgi cilvēki arvien pelna ievērību, turklāt daudzi viņu pareģojumi piepildās.
Arī tādi, ko Rīgā ne īpaši uzklausīja vai laida gar ausīm. Varbūt tagad, gatavojoties “Baltijas ceļa” atcerei, ir īstais brīdis tos vēlreiz izsvērt. Un zināmā mērā atlīdzināt politiskos parādus Latvijas draugiem.
