Kā Latvijai nākamgad vajadzētu pieminēt simt gadus kopš Pirmā pasaules kara sākuma? 0
Dainis Dandēns Rīgā: “Nedomāju, ka Pirmā pasaules kara sākuma simt gadi Latvijā būtu kaut kā īpaši jāatzīmē. Tas tomēr nav būtiskākais. Varbūt vajag vairāk rakstīt par to, cik Latvijas zeme toreiz tika kapitāli izpostīta. To vajadzētu pasniegt.”
Gunārs Krūmiņš Rīgā: “Kara simt gadus varētu pieminēt, 2014. gada gaitā vairāk stāstot par tā laika notikumiem skolu vēstures stundās. Skolēnus varētu biežāk vest uz Pirmā pasaules kara un strēlnieku kauju vietām. Tā būtu kā patriotiska audzināšana. Valstiskā mērogā kādi īpaši sarīkojumi, manuprāt, nebūtu vajadzīgi.”
Māris Krieviņš Rankā: “Uz Pirmā pasaules kara laiku vajadzētu paraudzīties plašāk, atskatoties uz to, kas 100 gados kopš tā brīža noticis. Ko pārdzīvoja vienkāršais cilvēks. Kaut vai, cik reizes mainījās naudas sistēma. Tamdēļ cilvēkiem tā arī neveidojās nekādi uzkrājumi.”
Ainārs Treijs Rīgā: “Rakstos līdz šim ļoti maz ir attēlots un izvērtēts vācu okupācijas laiks Kurzemē 1915. – 1918. gadā. Cik tas bija ļauns? Otra lieta, ko tagad aizmirst, ir latviešu strēlnieku komunistiskais noskaņojums 1917. gadā un vēlāk. Vairākums strēlnieku taču toreiz atbalstīja lozungu “Brīva Latvija brīvā Krievijā”. Par neatkarīgu valsti bija nedaudzi.”
Gunārs Ziemelis Rīgā: “1914. gads noteikti jāpiemin! Lai cik tas būtu skumji, sabiedrība par Pirmo pasaules karu šobrīd nezina tikpat kā neko. Tas ir padomju laiku mantojums, jo Krievijas armija karā cieta sakāves un to pieminēt nebija izdevīgi. Tagad krievu valodā ir diezgan daudz literatūras par Pirmo pasaules karu, bet latviešu vēsturnieki par to joprojām neko lāgā nav rak-stījuši, lai arī tā kara notikumi brīžiem bija pat dramatiskāki par Otro pasaules karu.”
Ginta Ķeruka Vidrižos: “Pirmo pasaules karu atcerēties vajag zaudējumu dēļ, kas toreiz tika ciesti. Īpaši tas svarīgi mazajām tautām, jo lielās, kas karu sāka, jau cieta salīdzinoši mazāk. Baidos tikai, ka atkal būs visādi pretnostatījumi – vieni par to pašu lietu rakstīs to, bet otri atkal pavisam ko citu, pretēju.”
Žanis Grīnbergs Kuldīgā: “Tas ir ļoti interesants laika periods, jo pēc kara notika milzīgas politiskas pārvērtības, mainījās cilvēku domāšana. Muižnieku zemi deva jaunsaimniekiem. Agrāk kalps, ko kungs lika, to darīja. Kolhozu laikos jau bija tas pats. Bet jaunsaimniekiem bija jāsāk domāt patstāvīgi. Dzīvoja ļoti taupīgi un saprātīgi; jaunsaimnieki pirmās vienmēr būvēja ražošanas ēkas – kūtis, klētis.”
Mārcis Reinfelds Rīgā: “Saistībā ar kara simt gadiem nākamgad noteikti būtu kaut jāiesāk filmas “Dvēseļu putenis” uzņemšana. Jāatmet visas šaubas, vai tas jādara! Rakstnieks Aleksandrs Grīns par šo grāmatu būtu pelnījis pieminekli.”
Aldis Belsons Pampāļos: “Pirmā pasaules kara sākuma gadadiena noteikti jāatzīmē. Varbūt ne tik plaši, kā to politisku apsvērumu dēļ gatavojas darīt Krievijā. Bet nedrīkst aizmirst, ka latvieši Krievijas armijā toreiz karoja vēl pirms strēlnieku bataljonu izveidošanas. Varbūt novadpētniekiem vajadzētu apsekot Pirmajā pasaules karā kritušo kapus.”
Fakts
Nākamgad apritēs 100 gadu kopš Pirmā pasaules kara sākuma, tādēļ jau šogad 12. novembrī Rīgā risināsies Pirmajam pasaules karam veltīts starptautisks forums “Pagrieziena punkts – pirms un pēc Pirmā pasaules kara, vēsture un mūsdienas. Latvija un Eiropa”. Ar priekšlasījumiem pasākumā uzstāsies Latvijas un citu Eiropas valstu vēsturnieki, politologi, mākslas un literatūras zinātnieki. Forumā tiks uzsvērts, ka Pirmais pasaules karš iezīmēja pagrieziena punktu visās dzīves sfērās, tostarp ekonomikā, arhitektūrā, mākslā un zinātnes sasniegumos.
