Mobilā versija
Brīdinājums +17.3°C
Vitālijs, Ralfs, Valgudis
Trešdiena, 23. augusts, 2017
18. decembris, 2016
Drukāt

Lancmanis: Eiropa var atdzimt tāpat kā Rundāles pils (15)

Foto - LETAFoto - LETA

Rundāles pils direktors Imants Lancmanis

Imants Lancmanis ir pārliecināts, ka Eiropa un kristīgā civilizācija var atplaukt tāpat kā viņa vadītā Rundāles pils.

Māņticīgie rīdzinieki uzskata, ka Rīga nekad nebūs gatava, bet Rundāles pils saimnieks Imants Lancmanis ir apņēmies pierādīt, ka nebeidzamos pils ekspozīcijas papildināšanas darbus tomēr iespējams novest līdz kulminācijai. Uz Latvijas valsts simtgadi plānots sakārtot ekspozīciju visās pils zālēs un istabās, lai apmeklētāji varētu pilnībā izbaudīt varenās pils krāšņumu. “Vakar nopirkām divas japāņu vāzes. Ļoti labas. Un ļoti lētas,” stāsta Lancmanis.

Tā priekšmetu pa priekšmetam, istabu pa istabai Rundāles pils no kādreizējās nolaistības atdzimusi par Latvijas pērli. Imants Lancmanis pils atjaunošanā nostrādājis jau vairāk nekā pusgadsimtu, pēdējos 40 gadus bijis pils muzeja direktors. Taču kā jau mākslas vēsturnieks Lancmanis labi apzinās, ka katram laikmetam reiz pienāk beigas, un tāpat būs ar “Lancmaņa laikiem” Rundāles pilī. 2018. gada 31. decembrī viņš plāno atkāpties no amata un nodot vadības grožus pēcnācējam. Konkrēts kandidāts vēl neesot noskatīts, būs jārīko konkurss. Viņa mērķis ir divu gadu laikā pabeigt pils iekārtošanu, lai nākamais vadītājs varētu mierīgi koncentrēties uz ikdienas darbu. “Līdzīgas tendences ir arī citur Eiropā: pilis vairs nevada mākslas vēsturnieki; šo darbu pārņēmuši administratori,” secina Lancmanis.

Lai atslēgtos no pils darbiem, brīvo laiku Lancmanis cenšas veltīt gleznošanai. Svētā Pētera baznīcā Rīgā vēl mēnesi būs apskatāma Lancmaņa radītā glezna “Kristus jautājums 2016. gada Lieldienās”, kas piedāvā jaunu skatījumu uz mūžīgi aktuālo Kristus vēstījumu. Lancmanis atzīst, ka kristietība un Eiropas civilizācija šobrīd ir pakļauta nopietniem pārbaudījumiem, taču vienlaikus tā ir iespēja rosināt jaunu atdzimšanu.

 

Kas jūs pamudināja pievērsties Kristus attēlošanai?

Tā bija nejaušība, likteņa izaicinājums. Pirms pāris gadiem viena lauku draudze mani lūdza uzgleznot altārgleznu, un es piekritu. Taču darba procesā secinājām, ka mums ir atšķirīga izpratne par gleznas tēmu un Kristus tēlu. Pēdējo gadsimtu laikā par baznīcas altārgleznām izveidojies zināms stereotips, kas Kristu attēlo kā cildenu, mīlīgu, piedodošu. Taču man bija skaidrs, ka mūsdienās nevar būt runa par “mīlīgo Kristu”, jo mēs dzīvojam citā laikmetā. Kristietība šobrīd ir tā apdraudēta kā nekad agrāk. Tādēļ arī Kristus augšām-
celšanās aina nevar būt apcerīga, omulīga, jo 2016. gadā Kristus ir drūms un jautājumu pilns, ieraugot mūsu pasauli visnotaļ nekristīgu.

Gleznas anotācijā jūs uzdodat retorisku jautājumu: “Ko Kristus ieraudzīja 2016. gada Lieldienās, pieceļoties no kapa? Vēl vairāk satrauktu, agresīvu un neapmierinātu cilvēci, nekā tas bijis agrāk.” Vai tas tomēr nav pārspīlējums, jo cilvēces vēsturē nekad nav valdījis tāds miers un labklājība kā tagad?

Ar to vairāk biju domājis pēdējo gadu attīstību un fundamentālo izaicinājumu, kas skar kristietību. Visiem cilvēkiem, ne tikai kristiešiem, vajag kādu ideju, ar ko viņi varētu samērot savu un citu rīcību. Nekas labāks par kristietību un tās principiem nav izdomāts. Kristietība cilvēkiem atgādina par viņu pienākumiem un morālo atbildību. Mūsdienās mēs ikdienā saskaramies ar lielu nežēlību; tiklīdz ieejam internetā, tā varam izlasīt ziņas, ka atkal kādā ģimenē pastrādātas briesmu lietas, vīrs nogalinājis sievu, māte – bērnus utt.

Vai nav tā, ka mūsdienās par to vienkārši daudz vairāk runā? Jo arī senāk vardarbība ģimenē bija plaši izplatīta un to pat uzskatīja par normu: iekaustīt bērnu, ja viņš kaut ko pastrādājis.

Toreiz cilvēki bieži rīkojās, instinktu vadīti, un viņus varēja ietekmēt ar kādu niknu sprediķi baznīcā, kas aicināja tik ļoti nekaustīt sievu vai bērnus. Pirms dažiem gadsimtiem reliģija faktiski bija vienīgais, ar ko varēja harmonizēt ļoti neizglītotu, mežonīgu cilvēku masu. Kas būtu pasaule bez reliģijas? Instinktu raustītu indivīdu bars! Runa nav tikai par kristietību. Iespējami dažādi viedokļi par islāmu, bet mēs redzam, ka šī reliģija satur kopā sabiedrību, varbūt pat daudz pamatīgāk nekā Kristus idejas.

Kā jūs nonācāt līdz atziņai, ka nekas labāks par kristietību nav izdomāts?

Tas attīstījās drīzāk kā racionāls secinājums, pētot vēsturi. Jo tieši baznīca daudzu gadsimtu garumā ir palīdzējusi vienot sabiedrību, pat neraugoties uz to, ka pati baznīca un tās kalpi nereti rīkojušies noziedzīgi. Esmu nodzīvojis gana ilgu mūžu un pats pieredzējis, ka ir noteikta likteņa virzība. To apliecināja arī pusgadsimts, ko esmu pavadījis Rundālē. Mēs cīnījāmies, kritām, cēlāmies un gājām uz priekšu. Bija jūtams, ka kaut kas mūs vada un sniedz glābiņu brīžos, kad šķiet, ka viss ir ļoti slikti. To nevar nesajust un neizdarīt attiecīgus secinājumus.

Kāpēc tagad Eiropā daudziem ir sajūta, ka mūsu civilizācija ir novājināta un apdraudēta?

Es uzskatu, ka Eiropas civilizācija ir spējīga atjaunoties; tikai šobrīd mēs īsti nezinām, kā to izdarīt. Vēsture rāda, ka cilvēces attīstība notiek viļņveidīgi, un šobrīd radies priekšstats, ka Eiropa ir nonākusi krīzē. Tā ir vērtību krīze. To mēs redzam, arī iepērkot mākslas priekšmetus Rundāles pils kolekcijai. Tagad bieži vien tos var iegādāties par niecīgām summām, jo tie nevienam nav vajadzīgi. Piemēram, esam noskatījuši divus rokoko stila krēslus, riekstkoka, ar salmu pinumu. Kā jums šķiet, cik tie varētu maksāt? Izsolei noteiktā cena ir 60 līdz 80 eiro. Tas nozīmē: ja jums galīgi nav naudas mājokļa iekārtošanai, tad pērciet rokoko krēslus, nevis ejiet uz “IKEA”, kur viss ir ļoti dārgs! Kāpēc šīs senās mēbeles kļuvušas tik lētas? Arī Eiropā notiek paaudžu maiņa. Piemēram, kāds cilvēks mantojis pili, muižu vai Parīzes dzīvokli un viņam rodas jautājums: “Ko iesākt ar visām šīm grabažām?” Viņš tās aiznes uz izsoli, kur šo mantu kļūst arvien vairāk, un skaidrs, ka cenas sarūk. Tās ir sekas tradīciju, dzimtas vēstures, goda un pārmantojamības zudumam.

Senatnē celtnieki mācēja uzbūvēt pilis un baznīcas, kas stāv gadsimtiem ilgi. Tagad izrādās, ka mūsdienās nemākam kvalitatīvi uzcelt pat lielveikalu, betona kasti, kas sabrūk pircējiem uz galvas. Vai tas liecina, ka esam kļuvuši paviršāki savā attieksmē pret darbu?

Es vienmēr atgādinu, ka Rundāles pils arhitekts Rastrelli šo darbu paveica faktiski vienatnē: viņš pats bija projekta autors, darbu vadītājs, sagādnieks un būvuzraugs. Viņam vajadzēja izdomāt, kā samontēt simtiem logu un durvju, tūkstošiem koka detaļu, kas izmantotas pārsegumiem. To visu paveica pāris gadu laikā, un nekas: stāv jau gadsimtiem ilgi, nekrīt cilvēkiem uz galvas. Bet mūsdienās lielveikala cēlēji nemāk pat divas sijas pareizi saskrūvēt kopā! Tas ir baismīgs simbols mūsdienu nolaidībai, paviršai attieksmei pret darbu. Rundāles pils celšanā bija iesaistīti krievu namdari, analfabēti, kas parakstījās ar trim krustiņiem, bet viņi lieliski prata savu darbu.

Vai mūsdienās šādu pili vispār būtu iespējams uzbūvēt?

Es prasīju restauratoriem, cik izmaksātu uztaisīt Baltās zāles kopiju. Viņi teica, ka tas nemaz nav izdarāms, labākajā gadījumā būtu vajadzīgi desmit gadi un miljoniem eiro lielas izmaksas. Rastrelli laikā četri cilvēki to paveica gada laikā un par darbu saņēma 550 dālderus.

Esat teicis, ka demokrātijā nemaz nav iespējams radīt lielu mākslu un kultūru.

Tas varbūt ir pārspīlējums, taču skaidrs, ka demokrātija rosina visu pēc iespējas vairāk vienkāršot. Īpaši labi to var redzēt arhitektūrā, kur vienkāršošanas tendence novedusi pie tā, ka uzbūvēti tūkstošiem ēku, ko grūti atšķirt citu no citas.

Vai esat domājis par to, kāda būtu Latvija, ja nebūtu notikusi 1940. gada okupācija? Vai piekrītat viedoklim, ka tādā gadījumā mēs pašlaik dzīvotu Somijas vai Dānijas līmenī?

Noteikti, par to nav nekādu šaubu. Ja mūsu vēsturē ir kāds brīdis, kas būtu jānožēlo, tad tas ir 1940. gads un boļševiku ienākšana. Tas iznīcināja Latvijas valsts pamatus, degradēja mūsu lauku vidi. Grūti iedomāties nejēdzīgāku operāciju par kolhozu sistēmas ieviešanu Latvijā.

Tagad gan daudzi uzskata, ka Latvijas laukus iznīcināja nevis kolhozu sistēma, bet mūsdienu kapitālisms, jo kolhozu laikā katrā Latvijas nostūrī pulsēja vismaz kāda dzīvība, bet šobrīd daudzi ciemi ir pamesti un izmiruši, skolas ir slēgtas un darbavietas likvidētas.

1940. un 1949. gads iznīcināja mūsu lauku dzīves pamatus. Jā, arī padomju laikā bija kolhozi, kas sekmīgi darbojās, jo pat tik nelabvēlīgos apstākļos latvieši mācēja atrast savu nišu. Mūsu lauksaimnieki apgādāja ar produktiem Krieviju, izmantojot kopējo padomju lauksaimniecības vārgumu. Pēc tam šis tirgus sabruka, bet atjaunot Latvijā viensētu sistēmu bija ļoti sarežģīti, faktiski neiespējami. Tādēļ laukos veidojās lielsaimniecības, kas daudzos gadījumos nonākušas ārzemnieku rokās.

Sociālisms un komunisms jau lielā mērā radās kā atbildes reakcija uz tādām pārmērībām kā Rundāles pils. Tolaik bija izšķērdīgā elite, kas varēja baudīt dzīvi, rīkot medības un balles, bet vairākums cilvēku dzīvoja ļoti trūcīgos apstākļos. Un tad nav brīnums, ka gadsimtiem ilgi krātās dusmas 1905. gadā izlauzās uz āru un viņi gāja dedzināt pilis.

Skaidrs, ka sociālā nevienlīdzība bija milzīga, un galu galā tas arī noveda pie Krievijas impērijas sabrukuma, paverot ceļu boļševiku nākšanai pie varas. Tā bija Krievijas nelaime, kas vēlāk parāva līdzi arī Latviju. Krievijas laukos valdīja ārkārtīga nabadzība, taču sociālisms to nebūt neuzlaboja, pat izraisīja vēl lielāku badu. Ja kāds tagad apgalvo, ka sociālisms nācis par labu Krievijai, tad šo cilvēku domāšanu vada nevis veselais saprāts, bet gan vēlme ticēt. Pasaules vēsture rāda, ka nav nevienas tik vājprātīgas idejas, kurai nebūtu bariem sekotāju. Paskatieties uz atšķirību starp Ziemeļkoreju un Dienvidkoreju! Manuprāt, ar to viss ir pateikts par komunistiskā režīma “priekšrocībām”.

Vai mūsdienās nav jāmaina viss izglītības modelis, jo agrāk tas ļoti lielā mērā bija balstīts uz faktu un formulu iekalšanu? Tagad gandrīz jebkuru faktu var noskaidrot internetā desmit sekunžu laikā. Tādēļ vērtīgāk būtu nevis mācīt bērniem faktus, bet gan attīstīt spēju domāt un izprast likumsakarības.

Manuprāt, nedrīkst krist otrā galējībā un vispār atteikties no faktu mācīšanas: sak, ja ko vajadzēs, paskatīsies internetā. Pirmkārt, faktu apgūšana trenē bērna smadzenes, attīsta domāšanu. Otrkārt, jāsaprot, ka internets ir ārkārtīgi piegružots, tur ir daudz nepārbaudītas informācijas. Internetā ir arī ļoti daudz vērtīgu lietu, bet parasti tās paslēptas dziļumā, nevis peld pa virsu. Nevar ieiet “Vikipēdijā” un domāt, ka esi uzzinājis visas pasaules gudrības.

Ja ieklausās jūsu teiktajā, var rasties iespaids, ka cenšaties idealizēt aizgājušos laikus un neesat augstās domās par mūsdienām.

Nē, Dievs pasarg! Es noteikti negribētu atgriezties 250 gadu senā pagātnē un kļūt par šīs pils iemītnieku. Man patīk laikmets, kurā dzīvojam. Tagad pats no rīta līdz vakaram sēžu pie datora, un digitālais fotoaparāts ir manu sapņu iemiesojums. Es izbaudu šīs modernās tehnoloģijas, bet man ir nedaudz žēl, ka visi šie darba atvieglošanas rīki pārāk vienkāršo daudzas lietas un atradina cilvēkus no spējas pašiem domāt un pieņemt lēmumus.

Es joprojām izbaudu arī iespēju iepirkties lielveikalā, jo ļoti labi atceros gan pēckara nabadzību, gan to, kā divas dienas vajadzēja stāvēt rindā pēc cukura. Cilvēki ļoti ātri ir aizmirsuši to, kā padomju laikā izskatījās veikalu plaukti. Man joprojām acu priekšā ir skats, kas pavērās gastronomijas veikalā toreizējā Ļeņina (tagadējās Brīvības) ielā iepretim čekas mājai: visu sienu aizņēma plaukti ar vienu vienīgu produktu – kādām 100 marinētu biešu burciņām. Čeka varēja noskatīties, kādos apstākļos viņiem jācenšas noturēt varu: kad režīms saviem pilsoņiem var piedāvāt tikai marinētas bietes.

Bet kādēļ mūsdienās tik daudziem ir nostalģija pēc padomju laikiem?

Tas mani skumdina un apliecina, ka cilvēku domāšana ir ārkārtīgi iracionāla. Mums vienmēr šķiet, ka tagadējais brīdis ir slikts, ka labie laiki vai nu palikuši pagātnē, vai gaidāmi nākotnē.

Vai pagātnes apjūsmošana nav skaidrojama ar to, ka cilvēki vienkārši idealizē savas jaunības laiku? Agrākās paaudzes jūsmoja par ulmaņlaikiem, lai gan arī tolaik vairākumam cilvēku neklājās viegli.

Jā, cilvēki atceras jaunību, redz sevi jaunus, kad pasaule šķita tik skaista un varēja iztikt arī ar vienkāršu maizes gabalu. Taču padomju laikā nevienu brīdi nevarēja aizmirst sajūtu, ka dzīvojam cietumā.

Tagad redzam aptaujas, ka Krievijā lielākā daļa nožēlo Padomju Savienības sabrukšanu. Krievu tauta vispār īsti nezina, kas ir brīvība, jo viņiem nav tādas pieredzes. Krievu cilvēka dzīvē ļoti liela loma ir ticībai. Viņi vēlas ticēt un negrib vilties. Tā viņi gadsimtiem ilgi ticēja caram, vēlāk ticēja Ļeņinam un Staļinam, bet tagad tic Putinam.

Pati par sevi spēja ticēt ir brīnišķīga īpašība; tādēļ arī islāms ir tik spēcīga reliģija. Kristietībai būs grūti noturēties pretī islāma spiedienam, jo islāmam piemīt hipnotisks spēks, kas kristietībā nav tik ļoti izteikts. Islāma priekšrocība ir tā, ka tas izplatījies galvenokārt starp Āzijas tautām, kam ir cita mentalitāte ar daudz lielāku fatālismu, spēju ticēt un nešaubīties. Eiropieši tā nevar, viņi jau pēc savas dabas ir daudz skeptiskāki, arī kristietību viņi pieņem līdz noteiktai pakāpei.

Bet varbūt tieši kritiskā domāšana ir eiropiešu spēka, nevis vājuma izpausme? Galu galā arī labklājības līmenis Eiropā ir daudz augstāks nekā musulmaņu zemēs, un tagad mēs redzam, ka miljoniem musulmaņu ir gatavi riskēt ar dzīvību, lai varētu aizbēgt uz “grēcīgo, pagrimušo” Eiropu.

Eiropas racionālā domāšana ir mūsu priekšrocība. Tā radīja priekšnoteikumus demokrātijai, kas balstās uz vēlētāju racionālu izvēli, nevis ticību kādam valdniekam vai diktatoram. Austrumu pasaulē šāda demokrātija nav iespējama, jo islāms no saviem sekotājiem sagaida gan garīgu, gan politisku pakļaušanos.

Vai jūs neesat inficējies ar “viss ir slikti” bacili? Valdība slikta, politiķi slikti, viss iet uz leju…

Nē, jo visu mūžu esmu pētījis vēsturi, gremdējies pārdomās par cilvēka dabu. Vēsturē vēl nav bijis nevienas politiskās sistēmas, kas visiem šķistu gana laba. Cilvēki vienmēr vēlas kaut ko citu, nevis to, kas viņiem ir pašlaik. Latvieši vispār ir ļoti skeptiska tauta, kurai ir tieksme visu apšaubīt. Tikai žēl, ka šī skepse nav vērojama attiecībā uz mūsu pašu uztveri. Jo mums nez kāpēc liekas, ka Latvijas gadījums ir īpašs, ka mūsu valdība ir īpaši stulba un noziedzīga. To var redzēt arī tagadējās diskusijās par valsts budžetu.

Visiem kritiķiem iesaku neturēt sveci zem pūra un piedāvāt savu ideālo budžetu atbilstoši tiem līdzekļiem, kas ir mūsu valsts rīcībā. Kam pieliksi, un kam atņemsi? Citādi brīžiem rodas iespaids, ka cilvēki domā: kaut kur ir paslēpta mistiska naudas lāde, bet sliktais onkulis sēž tai virsū un mums nedod.

Ko jūs darīsiet pēc diviem gadiem, kad vairs nebūs jālauza galva par pils budžetu un vāžu pirkšanu?

Man viss ir racionāli izplānots. Turpināšu darbus, pie kuriem aizņemtības dēļ līdz šim neesmu varējis pieķerties. Piemēram, jāizdod vairāki jau sen notikušu muzeja izstāžu katalogi. Tāpat esmu iecerējis rakstīt grāmatas par mākslas vēsturi, atvēlēt vairāk laika gleznošanai.

 

 

Imants Lancmanis, mākslas vēsturnieks, gleznotājs

Dzimis 1941. gada 29. jūlijā Rīgā dzelzceļa pasta darbinieka ģimenē

Absolvējis Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolu un Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu

Darbojies Rundāles pils atjaunošanā kopš 1964. gada; Rundāles pils muzeja direktors kopš 1976. gada

Sarakstījis monogrāfijas “Jelgavas pils”, “Mežotnes pils”, “Liepāja no baroka līdz klasicismam”, “Kaucmindes pils” u.c.

Sieva Ieva Lancmane bija restauratore, aizgāja mūžībā 2004. gadā

Pievienot komentāru

Komentāri (15)

  1. Ja cilvēks strādā, tad darbā iznāk gan pils atjaunošana ( Lancmanim Rundāle ), gan valsts ( Ulmanim Latvija; Čerčilam Britānija vēlāk tas pats Tečerei).
    Ja nestrādā, tad tikai vanckari – kā tas šodien ir ES un arī Latvijā. Nožēlojami, bet šodien ne valstij, ne ES nav Priekšstrādnieka ….( Strādnieks, kas, pats strādājot, vada kādas strādnieku grupas darbu). Es domāju valsts līmeņa un ne kalpu kā tādu , bet kalpu valstij un tās izaugsmei – tas ir tas ko veica Latvijā K. Ulmanis un šoreiz pilī Lancmanis.

  2. 550 Bīrona laika dālderi=22 000 eiro Atbildēt

    cik lancmanim ir alga? pārāk pliekani vāvuļo.,,,tā- neparko..

  3. Nevajag sevi slavināt, pārāk jau sakāpis galvā. Ne jau viens to esi paveicis. Atceries arī tautas gudrības – Izlietu ūdeni nesasmelsi un divreiz vienā upē neiekāpsi.

  4. Baznīckungi sabojāja Lancmaņa imidžu.
    Atklātos izteikumus, rakstā pirms dažām stundām, lika steigā izlabot.
    Prātīgs vīrs, vai nesaprot, ka tā reliģija smuki izskatās tikai no iekšpuses!

  5. Citādi brīžiem rodas iespaids, ka cilvēki domā: kaut kur ir paslēpta mistiska naudas lāde, bet sliktais onkulis sēž tai virsū un mums nedod.
    ==================================================================
    Tā jau arī tālajā 1976.g. daudzi domāja, jo “sliktais” režīms tikai darbu, jumtu virs galvas un iztikšanu nodrošināja. Pārējais bija pašu rokās. Gribi ko vairāk par biešu konserviem – mācies šiverēties un sadarboties (fondu apguvē)!

  6. Rundāles pils ir krāšņa, uzskatāma liecība tam kā pirms 50 gadiem uzstādīts mērķis ir sasniegts. Mērķtiecība, augsti standarti savam un apkārtējo darbam, bez iesaistes apšaubāmos otkatu darījumos. Viņš joprojām dzīvo parastā padomju dzīvoklī ,nav sagrābis nez kādus īpašumus. Cilvēks savu mūžu veltījis savas valsts kultūras mantojumam. Mums visiem ir uzskatāms piemērs- mūsu laikabiedrs un viņa paveiktais godīgais darbs.

    • Godīgo tautā ir vairākums Atbildēt

      Tiešām brīnums – cilvēks ir bijis godīgs. Redz cik tālu esam nodzīvojušies.

    • Piekrītu! Absolūti! Izcila mūslaiku Personība. Personība ar lielo burtu.
      Nesavtīgs, izglītots, savu darbu zinošs un saprotošs cilvēks. Visu cieņu. Viens no retajiem Latvijā, ko patiesi, no sirds, var cienīt un godāt.

  7. Tā vien šķiet, ka Lancmanis nolēmis par savu pēcteci kronēt kādu PR gudrībās apvārtītu
    mārketinga guru ar 3 gadu izglītību Stabiņa augstskolā. Tad jau tik par labi var apliet pili
    ar petroleju un uzraut špicku

  8. Paradoksāli, bet Rundāles pils atjaunošana šodienas Latvijā nemaz nebūtu iespējama, jo demokrātiskā sabiedrība tam visdrīzāk neatvēlētu nepieciešamos līdzekļus. Tāpēc, Lancmanim apar savu triumfālo mūža gājumu jāsaka liels paldies totalitārajam režīmam, patīk tas vai nē. Stāsts par troņa nodošana paša izraudzītam troņmantniekam arī izklausās mazliet kreizī, un ideja par administratoru, kā Rietumos, ir pavisam stulba. Tie, kas kaut ko no šī visa saprot, labi zina, pie kā tas novedis jau daudzus Rietumu muzejus.

  9. Visu cieņu Imantam Lancmanim (tīši nesaucu par kungu: tas viņam nepiestāv – viņš nav kundzisks), bet par izglītību izteicies pārmēru saudzīgi – skološanās Latvijā ir pazaudējusi savu jēgu, jo to vada nejēgas no neizglītotās izglītības ministrijas, pastāvīgi kaut ko skata pēc reorganizē, bet nav pašas organizācijas… Izglītību organizē dzīve, nevis kantori, kas velkas visiem notikumiem astē.

  10. Latvija atdzims un vēl ātrāk, ja nomainīsim Vienotību, kura tendēta uz sarosa tipa Eiropu un no NA plutokrātiem!. Latvijā ir tāds kultūras mantojuma krājumi, kādi nav nevienā citā mazajā valstī,. Dievs attīrīs letonijun no sārņiem un paliks centīgie, kulturālie. TGrābēji aizlidos ar to dieviņu!

  11. Eiropa var atdzimt, bet ne jau tā humāni kā Rundāles Pils. Eiropas vājums, ko rada liberāļi, nav aizsšpaktelējams, un zaudētā morāle nav tik vienkārši protezējama

  12. Latvija un Eiropa var atdzimt, ja vien morālās vērtības un darba tikums tiks pacelts augstākā līmenī. Samazināsies to cilvēku skaits,kas izmanto darba darītāju darba augļus savtīgos nolūkos, nevis Latvijas attīstībai. Visu cieņu Lancmaņa k-gam, kas ar savu mērķtiecību un līdzcilvēku atbildīgo darbību atjaunoja šo vēsturisko celtni un tās apkārtni.

  13. “Lai “restartētu” šodienas Rietumu civilizāciju, būtu nepieciešams pavisam cits, alternatīvs modelis, kura šobrīd nav, un diez vai tas var parādīties, jo tas nozīmētu, ka būtu jāatsakās no visa tā, kas šobrīd veido šīs civilizācijas pamatus – no kapitālisma, liberālisma, demokrātijas un tā tālāk.”
    Harijs Tumans, vēsturnieks : Tagadējās Rietumu vērtības ir radušās kristīgo vērtību nolieguma rezultātā (Aprinkis.lv)

Valsts apmaksāto studiju vietu sadale tradīciju varā (1)Darba tirgus prognozes valsts apmaksāto studiju vietu sadali ietekmē tikai daļēji
Draugiem Facebook Twitter Google+