Mobilā versija
+0.5°C
Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds
Ceturtdiena, 23. novembris, 2017
14. novembris, 2017
Drukāt

Atdzimusi Liepājas gaismaspils (1)

Foto - Diāna JanceFoto - Diāna Jance

Tik skaisti sakoptu mācību ēku kā Liepājas Valsts 1. ģimnāzija gribas novēlēt ikkatram Latvijas skolēnam, jo tādā darba vidē arī skolotājiem ir vieglāk mest skatu uz valsts nākotni.

Skaistajā Latvijas svētku nedēļā daudzās mūsu valsts vietās nākas domāt skumjas domas. Šur tur nepietiek dalībnieku Lāčplēša dienas lāpu gājienam, jo daudzas ģimenes devušās vieglākas vai labākas dzīves meklējumos. Citur vietējās varas pārstāvji atviegloti nopūšas novembra miglā, jo tumšais laiks un vēju sapūstās lapas apsegušas brūkošos, satrunējušos un, viņuprāt, traucējošos vēstures un arhitektūras pieminekļus. Uz šā fona Liepājas apvidum ir ar ko lepoties – nupat Liepājā pabeigta laikam taču Latvijā (un varbūt pat visās Baltijas valstīs) skaistākās skolas atjaunošana.

Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas ēka uzcelta 1912. gadā pēc skotu arhitekta Ludviga Melvila 1906. un 1907. gadā izstrādātā projekta kā Liepājas sieviešu ģimnāzija. Nama ārējā un iekšējā apdare ieturēta eklektiski dekoratīvā jūgendstila formās, ēkā jau sākotnēji īstenoti tiem laikiem progresīvi elektrības, ūdensapgādes un centrālās apkures risinājumi. Interesanti, ka viens no pasaules mūsdienīgākajiem modernās arhitektūras skolas ēku paraugiem – 2012. gadā celtā Saunalahti skola Somijā – ir ar ļoti līdzīgu dabiskā apgaismojuma koncepciju un pat daļēji ar telpu izvietojumu.

Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas direktors Helvijs ValcisLiepājas Valsts 1. ģimnāzijas direktors Helvijs Valcis

Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas ēka tikai 2013. gadā ieguva valsts arhitektūras pieminekļa statusu – direktors Helvijs Valcis “KZ” uzsver, ka tas pavēris iespējas ēku restaurēt daudz rūpīgāk nekā pirms tam. Liekas, ka ēkas vēsturisko detaļu saglabāšana un atjaunošana ir patiess direktora sirdsdarbs, jo līdz šim man nav nācies sastapt kādu augsta līmeņa Latvijas valsts ierēdni, kurš ar tādu aizrautību un kompetenci runātu par jūgendstila krāsu gammu un rotājumiem. Ēkas renovācijas gaitā sasniegtais rezultāts liek aizdomāties par vēl kādu būtisku aspektu – ģimnāziju renovējot, īpaši domāts par atjaunotās neatkarīgas Latvijas jauno paaudzi, gan viņu veselību, gan reizē ēkas vēsturi un mūsdienīgu darba vidi. Neapšaubāmi, šajā rindā varētu ievietot arī daudzus restaurētus muzejus un muižu ēkas, taču skaista skolas vide kā jauniešu audzinātāja ir pavisam citas kategorijas celtne.

Kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā skolu ēku remontos ieguldīti daudzi miljoni eiro. Droši vien varētu aprēķināt vairākus ilgtermiņa ieguldījumus šajos projektos – piemēram, tuvējās vides sakopšanu, celtnieku darba algu, kas palīdz celt viņu ģimeņu labklājību, daudzo ierēdņu ikdienas darba stundu piepildīšanu… Tieši tāpat varētu aprēķināt arī īstermiņa ieguvumus tikai naudas izskatā, jo ne rīģipša plāksnēm, ne plastmasas logu vērtnēm nav paredzams ilgs mūžs. Droši vien jau pēc kādiem pārdesmit gadiem būs aktuāls jautājums par pēdējo gadu laikā valstī izpostītajām kultūras un arhitektūras vērtībām, renovējot sabiedriskās ēkas. Šajā uzskaitījumā nemaz nepieminēšu vēl joprojām nepilnīgos pētījumus par plastmasas ietekmi uz dzīviem organismiem (piemēram, skolēnu un skolotāju) un apkārtējo vidi. Vairākkārt manīts, ka jēdziens “valsts nozīmes arhitektūras piemineklis” ir lokāms dažādos virzienos, un bieži, šīs ēkas remontējot un restaurējot, ne pasūtītāji, ne celtnieki pret tām neizturas ar pienācīgo cieņu. Laiku pa laikam var ievērot vecās skolu ēkas, kur arhitektu sākotnējās ieceres izzudušas celtniecības lētāko iepirkumu režģos. Ir dzirdēts pat par atbildīgām personām, kuras atdevušas metāllūžņos senos kalumus, to vietā ieviešot mūsdienu standartizētos risinājumus. Iespējams, mazliet nekritiski slavējot Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas īpaši rūpīgo atjaunošanas darbu, diemžēl uzmanību pievērš neiederīgie plastmasas logu rāmji daudzu jo daudzu citu Liepājas jūgendstila ēku logailās. Pozitīvais piemērs gan arī jāmeklē turpat, Kurzemē, – kārtību, kādā Kuldīgas novadā veicama logu nomaiņa, reglamentē likums “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” un 2013. gada Kuldīgas novada domes saistošie noteikumi, gan noteicot, ka plastmasas logi nav pieļaujami vienīgi Kuldīgas vēsturiskajā daļā.

“Ģimnāzijas ēkas kā pieminekļa vērtība ir tās vēsturiskās substances pilnība – sākotnējais plānojums un ārējais veidols, kas labi saglabājies arī detaļās. Kā redzams jau 20. gadsimta pirmās puses skatu kartītēs ar balti cēlo sieviešu ģimnāzijas namu, joprojām viss tepat – vārti, žogs, uzjumtenis, tornītis, vējrādis, plastiskie dekori… Tepat arī vēsturiskie koka vējtveri, būvlaika dēļu un flīžu grīdas, logi, durvis, betona kāpnes ar smalki rievotajām pakāpienu virsmām, metāla margas, pilastri, konsoles, pat dažas mēbeles,” uzsvēruši skolas arhitektoniski mākslinieciskās izpētes veicēji Juris Zviedrāns un Kristīne Veinberga. Skolas rūpīgā atjaunošanas projekta īstenošanā izietas 32 kārtas, un šajā laikā piesaistīts pašvaldības, Pasaules bankas un Eiropas Savienības fondu līdzfinansējums.

Ģimnāzijas restaurācijas pabeigšanu 10. novembrī atzīmēja ar tās dibinātāja, vēsturnieka un diplomāta Arnolda Spekkes (1887 – 1972) darbu un domu inspirēto konferenci “Izglītota cilvēka ceļš uz Latvijas valsti. Radoši meklējumi pedagoģijā: teorija un prakse”. 1919. gada rudenī, kad Arnolds Spekke stājās pie darba, Latvijas valsts vēsture bija tikko sākusies. Tās darbinieki par vienu no pirmajiem svarīgajiem valsts darbiem uzskatīja izglītības sistēmas maiņu un valsts piederības un izglītības nozīmes uzsvēršanu iedzīvotāju apziņā.

Rakstā izmantots Liepājas valsts 1. ģimnāzijas arhīvs un arhitektes Guntas Šnipkes pētījums.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Prieks, ka taa ir mana skola! Kad es maaciijos taa bija 1. vidusskola.Skaista tagad!!

Draugiem Facebook Twitter Google+