Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
10. jūlijs, 2012
Drukāt

Atgriešanās izsūtījumā I: Blagoveščenska

Foto - Dace Kokareviča un Andrejs StrautiņšFoto - Dace Kokareviča un Andrejs Strautiņš

Pēc ceļojuma uz Tālajiem Austrumiem un Sibīriju kopā ar Dzintras Gekas fondu “Sibīrijas bērni” man visvairāk bija jādomā par ceļabiedrenes Astrīdas un Amūras apgabalā sastaptās Mirdzas sacīto.

 

Astrīda Ruško, kura 1941. gada represijas piedzīvoja kā mazs bērns, apskatījusi ģimenes kādreizējā izsūtījuma vietas Ilanskas apkaimē, secināja: “Labi, ka māte mūs ar māsu toreiz, kad varēja, pārveda mājās.” Bet Vozžajevkas iedzīvotāja Mirdza Hincenberga, pavadot uz latviešu apbedījuma vietu Berezņakos, klusi noteica: “Es pēc šīs tikšanās jūtos tā, it kā būtu izrauta daļa dvēseles, kura tiecas jums līdzi…”

 

Robežupes krastos

Padomju laikā daļu latviešu puišu sūtīja dienēt armijā tālu no mājām – uz Amūras apgabalu, bet vēl agrāk – četrdesmitajos un piecdesmitajos gados – tur nokļuva staļiniskajās deportācijās cietušie cilvēki. Ceļabiedrene Anita Amūras apgabala centrā ir atradusi sporta organizatorus, kas vēl atceras viņas tēva, izsūtītā taigas atsveķotāja Ērika Kehra izcilos startus vieglatlētikā un Blagoveščenskas “Dinamo” stadionā sasniegtos rekordus.

Aktierim Kasparam Pūcem, kurš, pēc padomju varas ieskata, jau septiņu mēnešu vecumā bija “angļu spiegs”, un likteņbiedram Jānim Dūnim bērnības atmiņas saistās ar Amūras apgabala pilsētu Belogorsku, bet Berezņaku ciemā dzimusī valmieriete Māra Grāvele ved no Latvijas krustu savas tālumā apglabātās vecmāmiņas piemiņai. Es savukārt Blagoveščenskā ceru atrast vietas, kurās bijis vecāsmātes brālēns Kārlis Irbe. Viņš bija Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa vietas izpildītājs no 1944. gada 27. septembra līdz aresta brīdim 1946. gada 21. februārim, kad tika arestēts, un pēc Karagandas nometnes 1955. gadā nosūtīts pie represētās ģimenes uz Amūras apgabalu.

 

No Maskavas līdz Blagoveščenskai ir 7985 kilometri. Blagoveščenska izvietojusies Amūras kreisajā krastā, un upe ir Krievijas un Ķīnas robeža. Pāri 800 metrus platajai Amūrai redzami Ķīnas pilsētas Heihes debesskrāpji.

 

Modernākā Blagoveščenskas viesnīca ir 16 stāvus augstā “Āzija”, un vietējā tirdziņā rosās daudzi pārdevēji ķīnieši. Turīgākie vietējie iedzīvotāji ar kuģīšiem brauc uz Heihi iepirkties un pasēdēt krodziņos. “Krievija Ķīnai pārdod elektroenerģiju, bet pērk – apģērbu,” stāsta gide Jeļena Rudakova.

Atceroties, ko pirms vairākiem gadiem Rīgā teica Krievijas politiķe T. Poloskova – “krievietes labprāt precas ar ķīniešiem, jo viņi vairāk strādā un mazāk dzer alkoholu”, citēju to Jeļenai, un viņa apstiprina – tā arī esot. Bet divas kāzinieku grupas, ko ieraugām Blagoveščenskā, fotografējas pie Ļeņina statujas un pie pieminekļa ģenerālgubernatoram N. Muravjovam, kurš 1858. gadā parakstījis ar Ķīnu vēsturisko līgumu par Amūras kreisā krasta teritorijas piederību Krievijas impērijai. 1858. gadā Blagoveščenskā dzīvoja 3500, bet 2010. gadā – 219 861 cilvēks.

Amūras apgabalā ir viss attīstībai nepieciešamais – auglīga, dāsna zeme, skaista daba. Gide stāsta, ka cara laikos Blagoveščenska ar 17 graudu dzirnavām bijusi trešā lielākā Krievijas maizes klēts aiz Saratovas un Ņižņijnovgorodas, un piebilst, ka joprojām nav sasniegtas tāda lieluma ražas, kādas bijušas pirms simt gadiem. Kāpēc tā, kļūst saprotams, kad Krievijas politisko represiju upuru asociācijas Amūras reģionālās nodaļas valdes priekšsēdētājs Leonīds Žuravļovs nosauc baisus skaitļus –no 1920. līdz 1960. gadam nelikumīgi tika represēti vairāk nekā 100 000 Amūras apgabala iedzīvotāju. Salīdzinājumam viņš min, ka Otrajā pasaules karā gāja bojā 40 000 amūriešu, tātad staļinisms nobendēja vairāk cilvēku nekā karš.

 

“Kulaku” sodīšanas operācijās nīdēja uzņēmīgos un strādīgos. Represīvās organizācijas, kuru, kā saka L. Žuravļovs, trīsdesmitajos gados bijis tik daudz, ka “vienā grāmatas lappusē pat visas neuzskaitīt”, pildīja cilvēku nošaušanas plānus un uz nometnēm nosūtīšanas plānus.

 

Žuravļova veidotajā Blagoveščenskas politisko represiju upuru piemiņas grāmatas 1. sējumā, kas izdots 2000. gadā, rakstīts, ka dažreiz pat vienā dienā, kā 1938. gada 31. oktobrī, Iekšlietu tautas komisariāta pārvaldes “troika” tiesājusi 720 cilvēkus, no kuriem 700 nošauti. Tā gada rudenī nebijis kam novākt “kulaku laukos” izaugušo ražu. Amūras apgabalā pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu sākumā atradušies septiņi bērnunami, kuros audzināja “kulaku” bērnus, cenšoties iepotēt viņiem jauno ideoloģiju un naidu pret vecākiem, stāsta Leonīds.

Viņa piemiņas grāmatas 1. sējumā ir represēto krievu, ķīniešu, ukraiņu, ebreju, vāciešu, latviešu un citu tautību cilvēku, kopskaitā 2128 personu, vārdi un īsas biogrāfijas. Viņu vidū ir 1897. gadā Rīgā dzimušais Eduards Kārļa dēls Upītis, kurš strādājis par zemes mērnieku Blagoveščenskā un pēc “troikas” sprieduma nošauts 1938. gada 10. augustā…

1903. gadā Mītavā (Jelgavā) dzimušajai Martai Hegermanei, kura bijusi mašīnrakstītāja apgabala patērētāju biedrībā, 1931. gadā piespriesti pieci gadi koncentrācijas nometnē. 1926. gadā Rīgā dzimušais Reinholds Stumbenis, kas strādājis Blagoveščenskas sporta biedrībā “Dinamo”, 1951. gadā notiesāts uz 11 gadiem. Koncentrācijas nometņu tīkls Blagoveščenskas apkaimē bija plašs – Bamlags, Raičihlags, Burželdorlags, Daļlags un vēl citas represiju vietas, kurās vergoja patvaļīgi un nelikumīgi notiesātie, jo staļiniskajās represijās loģikas nebija. “Kad cilvēkiem nav Dieva, tad sabiedrībā valda nevis sirdsapziņa, bet bailes,” saka gide Jeļena.

 

Cietums un dievkalpojumi
Amura1_11

Leonīds Žuravļovs mūs aizved pie bāli zilzaļā krāsā nokrāsotās Amūras apgabala cietuma ēkas. Mēģinu iztēloties, kā te izskatījās 1955. gadā, kad tajā satikās tēvs un dēls Irbes. Latvijā luterāņu baznīcas galvu K. Irbi arestēja par ideoloģisku nepakļaušanos padomju varai. Viņš bija atteicies rakstīt rakstu ārzemju žurnālam par baznīcas dzīvi padomju laikos, nevēlējās skubināt zemniekus pildīt vairāk nodevu un atteicās aicināt ārā no mežiem tur sabēgušos. “Pēc uzvedības viņš ir netverami nekaunīgs,” noskaitās reliģisko lietu pilnvarotais Šeškens un 1946. gada sākumā saņēma no Maskavas priekšniecības rīkojumu izolēt Irbi no pārējās garīdzniecības. Sekoja apcietinājums, “troika” piesprieda desmit gadus, Kārli Irbi aizsūtīja uz nometni Karagandā, bet sievu Irmu un dēlus Jāni un Pauli 1949. gada martā deportēja uz Amūras apgabalu.

Kad K. Irbem Karagandā paziņoja, ka sūtīšot pie ģimenes, viņš, konvoja pavadībā braucot vilcienā, saprata – tas ved uz austrumiem, nevis Latviju. Jāņa Irbes atmiņās lasāms: “Latviešus ik pa divi gadiem pārsūtīja uz citu apvidu, kur visa saimniecības dzīve bija jāsāk no jauna. Pēdējā vieta – Blagoveščenskas pilsēta, kur strādājām pilsētas nama celtniecībā. Tā, apmēram 1955. gadā, vēl bija sniegs, komandants darba pusdienas laikā lika iet tēvam pretī, sagaidīt. Domāju, ka tieku kārtējo reizi muļķots, bet aizgāju uz apgabala cietumu.” Saticis sirmu vīru, kuru ieraugot sākumā nepazinis, jo kopš 1946. gada abi nebija ne redzējušies, ne sarakstījušies.

Jānis atceras: “Blagoveščenskā tēvs kopā ar mums dzīvoja barakas tipa mājā, apmēram 12 kvadrātmetru istabā, kur latviešiem arī noturēja dievkalpojumus. Katrai latviešu ģimenei iedalīja vienu istabu neatkarīgi no ģimenes lieluma.”

 

Piemiņas 
plāksne muzejā

Amura4_11G. S. Novikova-Daurska vārdā nosauktā Amūras apgabala novadpētniecības muzeja direktore Jeļena Pastuhova teic, ka pirmo reizi sastop cilvēkus, “kuri no pavisam citas planētas vietas ieradušies Amūras apgabalā, lai godinātu represēto piemiņu”. Viņa pieder pie Krievijas vēsturnieku jaunās paaudzes un dalās pārdomās par godīgumu attiecībā pret vēsturi, uzsverot: “Apziņai jāmainās, un šodien cilvēki arvien vairāk sāk runāt par cilvēktiesībām, vārda brīvību un sirdsapziņu. Esam kļuvuši nobriedušāki, esam iemācījušies vēsturi izvērtēt un saglabāt cietušo piemiņu.”

Jeļena piemin, ka pirms 20 gadiem, kad Krievijā pirmo reizi tika atvērtas represiju vēstures lappuses, bija grūti izprast to mērogu, jo nebijis dokumentu par ļaužu likteņiem, bet tikai skaitļi. Vēlāk cilvēki uz laiku iedevuši ģimeņu fotogrāfijas, arhīvu dokumentu kopijas, un tā izveidotas divas izstādes – “Cilvēki un likteņi” un otrā, tagad apskatāmā ekspozīcija “Sods bez nozieguma”.

Fonds “Sibīrijas bērni” katrā braucienā pa bijušajām izsūtījuma vietām atstāj muzejos piemiņas plāksnes, uz kurām ir atainots Bārenītes tēls un trijās valodās rakstīts “Mūžīga piemiņa Latvijas bērniem deportāciju upuriem 1941. – 1949.”. Šoreiz piemiņas plāksni muzejam pasniedza Amūras apgabalā bērnību pavadījušie Kaspars, Jānis un Māra.

 

Pateicos Pasaules brīvo latviešu apvienībai par atbalstu ceļam.

 

Turpinājums sekos

 

Pievienot komentāru

Medību laikā sievietei iešauj kājā Sestdien Kurzemē medību laikā kāda sieviete guvusi šautu brūci kājā.
Draugiem Facebook Twitter Google+