Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
12. jūlijs, 2012
Drukāt

Atgriešanās izsūtījumā II: Vozžajevka un Berezņaki

Foto - Dace KokarevičaFoto - Dace Kokareviča

Represēto latviešu likteņstāsti un ceļojuma piezīmes Tālo Austrumu Amūras apgabalā. Turpinājums. Sākumu sk. 10. jūlija “LA”.


“Viņas aizbraukušas makšķerēt. Nav ne sazvanāmas, ne atrodamas,” ar tādu ziņu par māsām Elzu un Mirdzu Belogorskas rajona Vozžajevkas ciemā mūs sagaida vietējās varas pārstāvji. Tā kā no Blagoveščenskas esam braukuši vairāk nekā pusotra simta kilometru, lai satiktu māsas Hincenbergas, kuras dzimušas Valmieras pusē un Tālajos Austrumos nokļuvušas kā mazas meitenes, režisore Dzintra Geka neatlaižas un lūdz: “Pasakiet, kur viņas makšķerē, dosimies meklēt paši!” Pēc brīža varasvīri apsola sameklēt māsu radiniekus. Uz tikšanos atnāk Mirdzas meita Jeļena, kura strādā par skolotāju vietējā skolā un kurai drīz jāatgriežas pieskatīt bērnus vietējā vasaras nometnē.

“Mēs, protams, atceramies par savām latviešu saknēm,” viņa teic. “Bet, kopš nomira vecmāmiņa, ģimenē latviešu valodā vairs neviens nerunā. Atceros, kā viņa dziedāja: “Kur tu teci, gailīti manu!””

Pēc sarunas ar Jeļenu mūsu grupa kaut kādu uzticību vietējos lēmējos ir ieguvusi un uzzinām, ka māsas tomēr ir sazvanītas, pārtraukušas karūsu makšķerēšanu un ieradīsies pašvaldības namā…

 

“Latviešus te cienīja”

“Sākumā izsūtījumā mums klājās grūti,” atceras Mirdza. Tēvs 14 gadus atradies citā vietā, nometnē tālu ziemeļos, un, kad beidzot ticis pie ģimenes, ilgi slimojis. Māte Emma aizgājusi mūžībā pirms pieciem gadiem 93 gadu vecumā. Abas māsas studējušas Blagoveščenskas pedagoģijas institūtā, tad apprecējušās, audzinājušas bērnus un tā kopš bērnības gadiem Latvijā nav bijušas ne reizi. Viņas bilst, ka “latviešus te cienīja, uzskatīja par strādīgiem, kulturāliem” un ka daudzi viņu kādreizējie paziņas latvieši atgriezušies tēvzemē. Māsas televīzijā skatoties raidījumus, kur Krievijas mākslinieki uzstājas Jūrmalā.

Mirdza Demčenko bijusi ģeogrāfijas un bioloģijas skolotāja: “Mācīju bērniem mīlēt zemi, zvēriņus, putnus.” Elza arī strādājusi skolā par krievu valodas skolotāju un bibliotekāri. Tagad abas ir pensionāres, kopj savus mazdārziņus. Krievijā vidējā pensija ir 9800 rubļu (apmēram 170 lati), un tieši tik daudz ik mēnesi saņem Mirdza. Kompensācija kā politiski represētai personai ir 501 rublis (apmēram astoņ­arpus lati) mēnesī. Sarunā iesaistās mūsu pavadonis Politiski represēto asociācijas pārstāvis Leonīds Žuravļovs, atgādinot, ka represētie reizi gadā var bez maksas braukt uz jebkuru vietu Krievijā.

Vozžajevkā gan daudzdzīvokļu namos, gan savās mājiņās dzīvo pavisam seš­arpus tūkstoši cilvēku. Mirdza dārzā audzē kartupeļus, bietes, burkānus. Zemenes jūnija vidū tikai zied, bet ēdamo sausseržu tumši zilās skābenās ogas jau ienākušās. Būšot arī ķirši, jāņogas, smiltsērkšķi.

… Pa ciema ielu gans, jādams zirgā, dzen pusdienlaikā no ganībā mājās vairākas govis. Mirdza arī tur gotiņu un pienu pārdod. Tepat ciemā par 35 rubļiem (apmēram 58 santīmiem) litrā, bet sestdienās abi ar vīru Georgiju ved pienu uz rajona pilsētu Belogorsku un tirgo tur par 40 rubļiem litrā. Puskilogramu biezpiena vai puslitru krējuma pilsētnieki pērkot par 90 rubļiem (pusotru latu). Mirdza pārdod arī sūkalas – par 10 rubļiem litrā. Tās saimnieces labprāt pērk rauga mīklas pagatavošanai, tad maize ilgi saglabājoties mīksta.

 

“Cilvēkam jāstrādā visu laiku, tad mazāk jāprāto,” nosaka Mirdza. “Bet ziemā, kad mazāk darba, visādas domas šaujas prātā. Arī par to, ka būtu varējušas dzīvot savā zemē…” Ziemā viņa, kā jau vecmāmiņai pienākas, ada cimdus un zeķes kuplajai dzimtai, kurā ir trīs mazmeitas un viens mazmazdēls.

 

Kad kopīgi nodziedam “Pūt, vējiņi!”, māsas jautā, vai protam dziesmu “Balta roze ezerā”, un izskan arī tā. Māsas svin visus svētkus – ij krievu, ij latviešu, tāpēc ceru, ka viņām pēc dažām dienām Līgovakarā noderēja arī “LA” izdevums “Jāņu dziesmu pase”, ko uzdāvināju kā suvenīru.

 

Piemiņas aizlūgums
Bereznaki4_DK_9

Māra Grāvele no Latvijas aizveda krustu, lai uzliktu kā piemiņas zīmi vecmāmiņai, kuras mūžs aprāvās 1949. gada nogalē Tālo Austrumu Berezņaku ciemā. Tur atradās Belogorskas (līdz 1957. gadam pilsētu sauca Kuibiševka Vostočnaja) rajona sovhoza 7. nodaļa. Māras dzimtu deportēja no Alojas pagasta Ungurpils. Kopā ar vecākiem izsūtīja četrus nepilngadīgus bērnus, bet jaunākie – Māra pati un brālis Egons – piedzima jau Amūras apgabalā. Pie Māras mammas Alvīnes kā pie labas meistares šūdinājušas kleitas arī virsnieku sievas, kas braukušas 16 kilometrus no Vozžajevkas.

“Es piedzimu cūkkūtī uz lāvas,” par savu nākšanu pasaulē saka Māra, izstaigājot vietas, kur aizritējusi bērnība. Viņas Ziemassvētkos mirusī vecmāmiņa toreiz apbedīta tikai pavasarī, jo ziemā neviens nejaudājis izcirst sasalušajā zemē kapu. Vietējie iedzīvotāji rāda vietu, kur sakuplojuši baltie un melnie bērzi, un stāsta, ka tur kādreiz apglabāti daudzi cilvēki. Taču kapu kopiņas sen aizaugušas, un aizgājēju piemiņai uzzied tikai baltās maijpuķītes pavasaros un sārtās mežrozītes un dzeltenās pļavu lilijas vasarā.

Vēlāk atrodam arī jaunākus kapus, kur saglabājies krusts ar jumtiņu, kādus saviem tuviniekiem lika latvieši un lietuvieši. Māra zina, ka Berezņakos apglabāti 104 latvieši. Mācītājs Guntis Kalme iesvēta krustu, un aizlūdzam par Māras vecmāmiņu un visu citu šeit mūžībā aizsaukto dvēselēm. Kapavietu apmeklējums ir viena no fonda “Sibīrijas bērni” misijām, un ir izpildīts svēts pienākums.

 

Dzīve Belocerkovkā

Uz kapiem mūs pavada vietējās pašvaldības – Belocerkovkas administrācijas priekšniece Svetlana Ļebedeva. Īsā brīdī Svetlana izstāsta visu savu dzīvi. Vēl nesen viņai bijušas četras govis, bet pērn tās likvidējusi, jo lopkopībai vairs nav laika. “Pirms vēlēšanām te brauca deputātu kandidāti no pilsētas, bet es noskaitos – ko viņi saprot no lauku dzīves! Sasparojos pati kandidēt un tiku ievēlēta,” teic Svetlana. Viņai galvenās rūpes par ciema skolu, kur pašlaik mācoties tikai 32 bērni, tāpēc priekšniecība biedējot ar skolas slēgšanu. Ieminos, ka pie mums Latvijā notiek līdzīgi, mazās lauku skolas ar 30 skolēniem likvidē un bērnus ved uz citurieni. “Nē, šeit tā nevar darīt, kaimiņu ciema skolā nav ēdnīcas!” Svetlana ir pārliecināta, ka viņas mazdēla skola turpinās pastāvēt. Visas Ļebedevas meitas pārcēlušās uz pilsētām – Vladivostoku, Sočiem, Omsku. Tikai viena dzīvojot netālu Belogorskā, kuras dēlēnu pieskata Svetlana. Viņa meitai tā arī pateikusi: “Mazdēlu tev neatdošu, viņam jāpaliek manā tuvumā.”

No Svetlanas uzzinu, ka Krievijā lauksaimniecības zemi iznomā cilvēkiem uz 49 gadiem un pēc tam valsts kontrolē, vai šīs platības tiek apsaimniekotas. Ja divus gadus tur nekas netiek darīts, tad ņem nost un iznomā citam.

Turpinājums sekos

1. daļa Atgriešanās izsūtījumā I: Blagoveščenska

Pateicos PBLA 
par atbalstu ceļam

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+