Mobilā versija
-3.8°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
18. jūlijs, 2012
Drukāt

Atgriešanās izsūtījumā IV: Tasejeva un Rešoti


Foto - Dace Kokareviča un Andrejs StrautiņšFoto - Dace Kokareviča un Andrejs Strautiņš

Represēto latviešu likteņstāsti un ceļojuma piezīmes Sibīrijā
. Turpinājums. Sākumu sk. 10., 12. un 16. jūlija “LA”
.

Zviedrijas latvietis Pēteris Iniņbergs stāv Austrumsibīrijā Tasejevas ciemā uz Novodzeržinska ielas, fotografē guļbaļķu mājiņas un spriež: “Domāju, kā lai šo ceļojumu pa izsūtījuma vietām izstāstu saviem Zviedrijas draugiem – filozofijas un reliģijas profesoriem.” Ieminos Pēterim par “samainīto dzīvju” metodi – lai iesaka draugiem iztēloties, ka liktenis viņu dzīvi samainījis ar represēto mūžiem…

 

Pārdeva drēbes, 
pirka pienu

Tasejeva atrodas 340 kilometrus uz ziemeļaustrumiem no Krasnojarskas. Tagad ciemā dzīvo mazliet vairāk par piecpadsmit tūkstošiem cilvēku. Tasejevā vairākus bērnības gadus ir pavadījis ārsts Juris Vidiņš un inženieris Dedzis Andrejs Broders. Dedzis rāda – tur, kur tagad slejas Iekšlietu ministrijas Tasejevas policijas nodaļas trīsstāvu ēka, atradās NKVD komandantūra. Tajā izsūtītajiem bija jāierodas reģistrēties divreiz mēnesī. Vietā, kur tagad veikals, arī toreiz bija pārtikas tirgotava, un agri no rīta bija jāiestājas garumgarā rindā, lai nopirktu klaipu ķieģelīša, vairāk vienam cilvēkam nepārdeva. Kādreizējā pasta ēka ir tukša un pamesta. Bet četrdesmitajos un piecdesmitajos gados tur izsniedza paciņas no piederīgajiem Latvijā. “Vecāmāte mums sūtīja no Latvijas arī avīzes. “Cīņu”, kad bija izlasīta, nesu uz tirgu pārdot. Vīri to pirka labā papīra dēļ – plēsa strēmelēs, lai tītu pīpēšanai mahorku,” atceras Dedzis.

 

… Tasejeva arī man ir īpaša vieta, jo tieši tur 1941. gada jūlijā pēc izsēdināšanas Kanskas stacijā nokļuva mana tēvamāsa Ilga, vecmamma Minna un vectēvs Kārlis Dišlers. “Profesors Dišlers?” pārjautā Dedzis un vēlāk rāda ielu, kur mani piederīgie kādu laiku dzīvojuši.

 

Tasejevā ainavas pie Usoļkas upītes mazliet atgādina Gaujas krastus; mēģinu iztēloties, kā vecvecāki tās krastos atcerējās savus “Sauleskalnus” un Pērsi pie Kokneses. Klucīšu zāģēšana gāzģeneratoru automašīnām, sarga pienākumi kolhozā un mežizstrādes iecirknī bija darbi, ar kuriem vectēvs, kādreizējais Pēterburgas Juridiskās fakultātes absolvents un viens no Latvijas Universitātes dekāniem, pelnīja naudu pirmajos izsūtījuma gados. Vēlāk dabūja rēķinveža vietu, bet pēc tam – vācu valodas skolotāja vietu Tasejevas dzelzceļnieku skolā. Ilga savulaik atcerējās, ka “galvenais iztikas avots jau nebija darba alga, kas pret milzīgajām tirgus cenām bija niecīga, bet gan līdzpaņemto drēbju pārdošana. Ja izdevās ko pārdot, varēja nopirkt kādu spaini kartupeļu vai ripiņu sasaldēta piena”.

Par drēbju pārdošanu un piena ripiņām atminas arī tagadējā ceļojuma biedrene Astrīda Ruško, kuras ģimene no Kanskas stacijas aizsūtīta uz citu pusi – Ilansku.

 

Astrīdas mamma par vīra vilnas mēteli un uzvalku 1944. gadā iemainījusi no dzelzceļnieku ģimenes gotiņu Varju, lai būtu piens gan bērniem, gan pārdošanai. Astrīdas ģimene, tāpat kā mani vecvecāki, nelegāli atgriezusies Latvijā 1947. gadā un tāpat 1950. gadā izsūtīta uz Sibīriju otro reizi.

 

“Latvietes kolhozā bija pašas labākās slaucējas,” stāsta Astrīda. Gotiņas, no kurām iepriekš iegūti trīs līdz pieci litri dienā, labā kopšanā atžirgušas un devušas 15 litrus. Tāpēc pirmrindniekos tikušā kolhoza priekšsēdētājs čaklās darbinieces negribējis laist prom laikā, kad jau bija atļauta atgriešanās dzimtenē.

 

“Kas tā par 
skaistuli sievu!”
Tasejev1_7

Vaicāta par latviešiem Tasejevā tagad, novadpētniecības muzeja vadītāja Jekaterina Titova atbild, ka nevienu nepazīst. Taču, kad tirgū iztaujājusi citus vietējos, Dzintra Geka uzzina, ka Surikova ielā dzīvo Latvijā dzimusī Maija Lidovska, Jekaterina brauc līdzi rādīt ceļu. Izrādās, viņa Maiju satiek bieži, taču par latvisko izcelsmi neesot zinājusi.

Maijai ir 63 gadi. Viņu un māsu no Latvijas uz Sibīriju atvedis tēvs, kurš labprātīgi devies ceļā, lai būtu kopā ar dzīvesbiedri un bērnu mammu Spodru, kura 1953. gadā uz Sibīriju izsūtīta otrreiz, pie savas represētās mātes Olgas “ģimenes apvienošanas vārdā”. Maija stāsta, ka viņas tēvs bija Tulas apgabalā dzimis krievs, kurš cietis jau 1937. gada represijās: “Taču par to es tikpat kā neko nezinu, par šo tematu viņa dzīves laikā nebija pieņemts runāt.” Vecāki satikušies un apprecējušies Sovgavaņā, bet 1946. gadā aizbraukuši uz Latviju. Tur mātes radinieki palīdzējuši iekārtoties, un Maijas dzimšanas vieta ir Bauskas rajona “Kauķi”. Tēvs Latvijā bijis pat kolhoza priekšsēdētājs. Kad izsūtītāji ieradušies pēc Maijas un Zojas mammas, viņš atradies komandējumā. “Mēs ar māsu bijām palikušas auklītes pieskatīšanā, “saka Maija. “Tēvs pārradies uzzināja, ka mamma prom, pateica: “Tad mēs arī brauksim pie viņas!” Kad mēs sākumā dzīvojām Tasejevas mežrūpniecības saimniecības kantorī, cilvēki nāca skatīties, “kāda izskatās tā skaistule sieva un kas tas par dīvainu vīru, kurš labprātīgi atbraucis pie viņas uz Sibīriju!” Viņiem bija skaista mīlestība, un tēvs arī mani ļoti mīlēja.””

Maija savai meitai Jevgeņijai bērnībā latviski lasījusi priekšā “Grāfu Monte Kristo”. Tagad viņa latviešu valodas vārdus vēl atceras, taču, lai ko pateiktu, vispirms izdomā krieviski un tulko. Jevgeņija tagad strādā Kanskā par nodokļu inspektori. Maijai ir arī dēls un pavisam četri mazbērni.

Septiņdesmito gadu beigās un astoņdesmitajos, kad dzīve kļuvusi vieglāka, Maija trīs reizes bijusi Latvijā. Tagad vairs necer apciemot dzimteni, jo diabētiskās retinopātijas dēļ ļoti vāji redz. Arī ceļš maksā dārgi. Mamma kā politiski represētā persona saņēmusi reabilitācijas apliecību, taču Maija par vēlu attapusies lūgt šo statusu: “Vajadzēja iesniegt dokumentus, ka esmu dzīvojusi kopā ar mammu viņas nometinājuma vietās. Bet kādus dokumentus varēju sadabūt pēc 50 gadiem, ja ciema arhīvs bija nodedzis…”

 

Meža un pļavu ceļi

Krasnojarskas rajonā braucienos ar īrēto autobusu ik dienu piedzīvojām kādu dramatisku situāciju. Tā reiz autobusam saplīsa dzesēšanas sistēma meža vidū, kur vietējais pavadonis brīdināja tālu neiet, jo apkaimē esot nikni lāči – trim cilvēkiem jau uzbrukuši. Cits brīdis, ko visi mūsējie atcerēsies vēl ilgi, ir mirklis starp domām “Nu ir ziepes!” un “Pateicība Dievam!” jo uz šosejas pretimbraucošo smago furgonu apdzina neprātīgs džipa vadītājs, bet mūsu pusē ceļmalā stāvēja vieglā mašīna, un tikai Dieva prāts un šofera Igora izveicība paglāba no smagas avārijas.

Dienā, kad dodamies uz Rešotu kapsētu, kur apbedīti vergu nometnē Kraslagā mirušie, autobuss iestieg meža ceļa pančkā. Optimisti metas stumt, bet pārējiem skaidrs, ka bez nopietnas palīdzības tālāk netiksim.

 

Taču notiek brīnums, pēc minūtēm piecpadsmit parādās mežinieku glābēju auto. Vīri gan nobrīdina: “Nefilmējiet, mēs strādājam meža dienestā un citiem oficiāli nedrīkstam palīdzēt!” Taigā pieņemts nevienu nelaimē neatstāt un dažu minūšu laikā autobuss tiek izvilkts.

 

Ceļu uz kapiem mums rāda Kaņifoļskas ciemā sastapts lietuvietis. No Šauļiem atbraukušie lietuvieši lielu krustu un piemiņas plāksni saviem staļiniskā režīma nomocītajiem brāļiem ir uzlikuši jau 1992. gada 10. augustā. Tagad šeit ārste Marija Krūmiņa atstāj Latvijā tapušo piemiņas plāksni savam tēvam, mācītājam Edgaram Rumbam, kurš nometnē miris 1943. gadā. Marija iededz divas sarkanas un vienu baltu svecīti, un visi lūdzam Dievu.

Simbolisko sauju Sibīrijas zemes Marija paņem līdzvešanai uz Latviju.

 

1. daļa Atgriešanās izsūtījumā I: Blagoveščenska

2. daļa Atgriešanās izsūtījumā II: Vozžajevka un Berezņaki

3. daļa Atgriešanās izsūtījumā III: Belogorska un Tigda

 

Turpinājums sekos

Pateicos PBLA 
par atbalstu ceļam

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+