Mobilā versija
+2.9°C
Anda, Andīna
Pirmdiena, 20. novembris, 2017
14. novembris, 2017
Drukāt

Atgriešanās pēc mīlestības

Publicitātes (Matīsa Markovska) fotoPublicitātes (Matīsa Markovska) foto

Aizkustinošo un skaudro Orfeja lomu Aigars Apinis izspēlē ļoti ikdienišķi, ar emocionāli noturīgu tēla auru. Bet Ineses Pudžas Eiridīke izskatās vairāk kā izmisis upuris, nevis mīlētāja.

Ar Valmieras Drāmas teātra izrādi “Eiridīke” režisore Māra Ķimele atgriežas pie Žana Anuija lugas pēc gandrīz četrdesmit gadiem, apliecinot ideju par nolemtas kaislības vērtību. Pirmo reizi Valmieras aktieru kursa diplomdarbs kā liktenīgas mīlas stāsts uzrunāja skatītāju emocijas tieši un izaicinoši, padomju režīmam neraksturīgi atklāti akcentējot intīmās jūtas. Tagad žanriski izvēlētais leģendas ietvars iestudējumam piešķir noslīpētu eleganci un zināmu distanci.

Gan žanrs, gan skaidri nolasāmais izvēles pamatojums izpaužas iestudējuma elementu līdzsvarojumā. Programmiņa skaidro: “Šis ir skaists un sāpīgs stāsts par mīlestības iegūšanu un par trauslo robežu, kas to šķir no nāves. Šodien ir pierasts ielaisties attiecībās ātri, bez apdomas, nepiešķirot tām īpašu nozīmi, neparedzot, ka ātras attiecības var kļūt šķērslis īstajai savienībai.” Iestudējuma koptēls ir pārdomāts un harmonisks, tā raksturojumā gribas lietot muzikālus terminus. Teātra telpa, ko konstruktīvi iekārtojusi scenogrāfe Austra Hauks un niansēti “izspēlē” gaismu mākslinieks Jānis Sniķers, ir precīzi “uzskaņota” pārliecinošā noskaņā. Milzu staciju augstumā un dziļumā norobežo režģi, kas dažādās epizodēs ar “gaismu akordiem” ļauj vijumiem parādīties vai pazust, akcentējot aktuālo spēles vietu. Fonā jaušamais vilcienu perons ir gan reāla uzgaidāmā telpa, gan nāves nereāla pārejas vieta. Kontrastā horizontālai kompozīcijai skatuvi no neredzama augstuma kā vertikāls stars šķērso virve, kas sasniedzama vienīgi Orfejam un aktiera Aigara Apiņa rokās top par vijoles un dvēseles stīgu. Jēdzieniski ietilpīga ir centrālā izeja uz sliedēm, kas funkcionē arī kā nāves vārti. Virs tiem izgaismojas apaļš pulkstenis, brīžiem rādot patiesas laika minūtes, brīžiem starojot kā tukšs sirreāls mēness. Laiks kļūst par neredzamu darbojošos personu, kas nenovēršami liek notikumiem ritēt nolemtā virzienā. Horeogrāfes Agates Bankavas un komponista Jēkaba Nīmaņa sacerētā bezvārdu epizode pirmajās izrādes minūtēs ļauj “ieskanēties” atmosfērai. Nekustīgajā stacijā, kur sastindzis šķiet viss – ceļojuma koferi, pasažieri, bufetes oficiants un kasiere, lietas un cilvēki –, neizskaidrojama enerģijas plūsma liek kustēties tikai Eiridīkei un Orfejam, meklējot vienam otru.

Precīzā vide stāsta eksistenciālisma idejā pārcelto antīko mītu par mūziķi Orfeju, kura jūtu spēks izaicina nāves lēmumu un ļauj viņam doties pēc mīļotās mirušo valstībā. Lugā dzīvības un nāves pārejas ir kā teatrāla spēle. Tās noteikumus diktē noslēpumainais Anrī kungs, kurš pagriež pulksteņa rādītājus atpakaļ, un no viņa mutes skan mūžīgi aktuālie filozofiski vārdi par nāves un dzīves savstarpējo vērtību. Aktieris Ivo Martinsons atveido likteņa lēmēju kā precīzi izsmalcinātu mistiķi, kurš ne mirkli nezaudē psiholoģiskās situācijas preparēšanas baudu.

Par izrādes galveno varoni Orfeju padara ne vien dramaturga dotie lēmumi, bet arī izjustais aktiera darbs. Kad iespējams atgriezt Eiridīki dzīvu ar noteikumu – neskatīties acīs, neiztur tieši viņš, kuram melu šaubas šķiet nepanesamas, otro reizi Orfejs atsakās no savas dzīves pats. Aizkustinošo un skaudro lomu Apinis izspēlē ļoti ikdienišķi, ar emocionāli noturīgu tēla auru, un soli pa solim atklāj pieņemtā lēmuma neatgriezeniskumu. Aktieris gan plastiski, gan runājot katru mirkli piepilda ar konkrētu attieksmi pret partneri. Mazāk intimitātes un konkrētības attiecībās ieliek Inese Pudža, viņas Eiridīke izskatās vairāk kā izmisis upuris, nevis mīlētāja. Galvenā pāra attiecības citā līmenī atkārto divi dueti – māte un mīļākais (Inese Ramute, Tālivaldis Lasmanis), kuru pusmūža attiecības projicē jauno mīlētāju nākotnes perspektīves vulgāro modeli. Bet stacijas kasieres un oficianta (Ilze Pukinska, Juris Laviņš) pāra attiecībās ir kaut kas no likteņa pakļāvības majestātiskuma.

Izvērstais Eiridīkes mīļākā (Imants Strads) un Orfeja dialogs, kam, iespējams, vajadzētu kļūt par vienu no kulminācijām, īsti nesasniedz dramatismu, jo satiekas dažādi spēles veidi – ārējās formas un organiska pārdzīvojuma divcīņa ir neiespējama dažādo spēles izteiksmes veidu dēļ.

Anuija iestudējuma tradīcija (piemēram, “Antigone” LNT) epizodiskos personāžus atveido ar nedaudz aktieriem vai pat ar vienu cilvēku, kas savieno autora filozofisko ideju kompaktā kodolā. Valmieriešu izrāde atklāj plašas teatrālas ansambļa iespējas, ļaujot fona varoņiem reāli psiholoģiskā patiesībā veiksmīgi stāstīt sacerētas provinces trupas aktieru un viesnīcas situācijas epizodes. Aktieru Paula Iklāva, Klintas Lejas, Agra Māsēna, Ulda Sniķera, Aigara Vilima, Ģirta Rāviņa, Emīla Krūmiņa, Oskara Vīksnes, Māras Vīgantes veidotie tēli sniedz greznu, sirsnīgu un smeldzīgu ierāmējumu galvenajam sižetam.

Stāsts par Orfeju un Eiridīki paliek leģendā kā neapstrīdama patiesības glezna par atgriešanās neiespējamību pasaulē, kas absolūti tīras mīlestības jūtas nekad nesapratīs. Tādēļ atvērts paliek jautājums ne tikai par atgriešanās nepieciešamību, ja iepriekš zināms rezultāts, bet arī par mīlestībai veltītu izrādi, kas radīta vairāk ar prātu nekā ar kaislību. Tikai Apiņa izspēlētais varonis, kuru ieskauj augstākā mērā organisks un šodienai piederīgs nervs, pārceļ dramatisko sajūtu pāri skatuves rampai.

 

UZZIŅA

Žans Anuijs, “Eiridīke”, iestudējums Valmieras Drāmas teātrī

Režisore: Māra Ķimele, scenogrāfi Austra Hauks un Jānis Sniķers, tērpu māksliniece Anna Heinrihsone, gaismu mākslinieks Jānis Sniķers, komponists Jēkabs Nīmanis.Lomās: Inese Pudža, Aigars Apinis, Ivo Martinsons, Pauls Iklāvs, Tālivaldis Lasmanis, Juris Laviņš, Klinta Leja u. c.

Nākamās izrādes: 9., 10. decembrī.

 

VĀRDS SKATĪTĀJIEM

Armands Kalniņš: “Tīrs, gaišs iestudējums, lai gan notikumi skarbi un nejauki, būtībā – romantiska izrāde (žanrs gan šķiet “plašāks” – ir gan absurda noskaņas, gan kas jautrāks), un, jo ilgāk tajā iedziļinās, jo vairāk pārdomu tā raisa. A. Apinim Orfeja loma ir pārliecinošs meklējums pavisam citā virzienā, kas būtiski atšķiras no līdz šim redzētā. Varbūt sagaidīsim arī kādas Anuija kostīmlugas vai “komēdijas” iestudējumu? Izskatās, ka Valmieras teātrī ir stratēģijas maiņa, daudz vairāk pievēršoties tam, kas interesē jaunus cilvēkus.”

vdt.lv

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+