Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
4. oktobris, 2013
Drukāt

VIENSĒTU STĀSTI: Zīmīgs sapnis atved atpakaļ uz tēvamājām Baltinavā (2)

Foto - Ilze PētersoneFoto - Ilze Pētersone

Staņislavam naktīs nelika mieru viens un tas pats sapnis – stāv viņš netālu no tēvamājam Baltinavā un no rietumiem tuvojas divi mākoņi kā balti sniega kluči. Nāk virsū ar tādu joni, ka vīram jāpieliec galva. Viens milzenis paliek, otrs aizslīd tālēs zilajās. “To sapni es nevaru aizmirst, tas man prātā kā iezīmēts,” teic Staņislavs un redzēto izskaidro kā zīmi, ka jāatgriežas dzimtenē Latgalē. Lai gan sieva Antonija vaimanā vien par vīra iedomu, viņš 1997. gada ziemā ierodas “Paipalās” uz palikšanu, atstājot Limbažos labu māju un iekoptu dārzu. Baltinavā no kādreiz cēlā divstāvu nama ar sarkano dakstiņu jumtu bija atlikuši vien pliki mūri.

 

Pats sev kungs un pavēlnieks


Staņislavs Ločmelis stāv pie sava lielā dzērveņu lauka un smaida – šogad gaidāma laba raža, spēj tikai gādāt lasītājus. Arī bites pa vasaru labi pastrādājušas, un ābolu tik daudz, ka nezina, kur to bagātību likt. Dēls Edgars ķerrām vien ved un ber kaudzē pie šķūņa.

Taču pirms sešpadsmit gadiem viņu šeit sagaidīja krāsmatas un izgāztuve. Staņislavs apmetās vagoniņā un sāka atbrīvot “Paipalas” no baltinaviešu savestajām drazām. Četrus gadus nācās iztikt bez elektrības – elektriķi tikai solījuši, solījuši. “Laikam domāja, ka es neizturēšu un aizlaidīšos,” nosmej saimnieks. Palīdzēja Aiviekstes vīri – “uztaisījuši spiedienu”, ka dzērveņ-audzētājs bez elektrības nevar iztikt, un “Paipalas” beidzot tika pie trīs fāzēm.

Staņislavs ar sievu Antoniju dzīvo nelielā koka namiņā, kas papīros ierakstīts kā pirtiņa. Tēva būvētās mājas sadrupušie mūri stāv kā stāvējuši, taču saimniekam jau projekts gatavs: pirmajā stāvā paredzēta dzērveņu pirmapstrāde un biškopības nodalījums, otrajā – trīs dzīvojamas istabas un dienesta telpa uzņēmuma vajadzībām. Eh, cita strādāšana uz tēva zemes, spriež Staņislavs, pats sev esi kungs un pavēlnieks. Un Antonija smaida kā saulīte, lai gan desmit gadus abi dzīvoja gandrīz šķirti – sieva Vidzemē, vīrs Latgalē.

Nebija viegli Ločmeļa kundzei no ērtas un sakārtotas dzīves Limbažos pārcelties uz mazo koka nameli Baltinavā. Arī latgaļu mēle pa četrdesmit gadiem, citos Latvijas novados dzīvojot, piemirsusies. “It kā latgaliski runāt protu, bet ne vairs tā, kā vietējie,” pirmo gadu kreņķus atceras Antonija, saukta arī par Antoņinu. Kad maizi un desu veikalā vēl prasījusi latviešu valodā, tā vien šķitis, ka vietējie sprieduši – ā, redz, kāda, vairs latgaliski nerunā! Taču dzīve te ir veselīgāka, viņa atzīst, un tas miers un klusums.

Tuvākais kaimiņš no Ločmeļiem atrodas pāris kilometru attālumā. Pat Krievijas robeža, kas iet pa Kūkovas upi, ātrāk sasniedzama. Vēl padomju okupācijas laikā “Paipalu” kaimiņus varēja padsmitos skaitīt, taču meliorācijas bums un Baltinavas paraugsaimniecības ordeņoto vadoņu spiediens viensētniekus sadzina uz ciematiem, bet viņu mājas nojauca, Staņislavs skaidro, kāpēc apkārtnē tik maz viensētnieku.

Darba dēļ uz Latgali pārcēlusies arī meita Iveta, taču mazmeita Kristiāna, kas bērnībā pie vecvecākiem pa “Paipalām” vien dzīvojās, tagad te ir reta viešņa – apprecējusies ar spāņu profesoru un studē tūrisma un mārketinga zinības Spānijā. Sirds jau sāp, ka meitēns tik tālu, saka Staņislavs, viņš netic, ka mazmeita atgriezīsies Latvijā.

 

Baltais krusts 
un bišu banka


Pa ceļam uz “Paipalām” jābrauc garām baltam krustam. Būs pagājuši četri gadi, kopš Staņislavs to uzlika kā pateicību Dievam. “Es biju smagi saslimis, gulēju uz dīvāna un no dzīves pazaudēju trīs stundas. Nezinu, kas ar mani tajā laikā notika, taču, kad pamodos, ieraudzīju – pie mājas kā saule stāv skaists krusts un Dievmāte ar bērnu uz rokas, kas paceļ mani no slimības. Tā arī pie ārstiem neesmu gājis un ar katru dienu topu jaunāks,” nosmaida možais vīrs, kuram šogad aprit septiņdesmit septiņi gadi. Krustu iesvētījis Kārsavas mācītājs Aglonietis. Kā katoļiem ierasts, Baltinavas draudzes sievas par godu Svētajai Jaunavai Marijai šeit rīko maija dievkalpojumus jeb “dzīduošonu pi krusta” (dziedāšanu pie krusta).

Katru svētdienu Staņislavs dodas uz baznīcu. Dzērveņu ražas laikā gan viņš brīdina priesterus un Dievu – kamēr ogas nebūs nolasītas, diez vai mani baznīcā redzēsit. Šodien uz dzērveņu talku ierodas sievu bariņš no Cēsīm un Straupes, vakar bija ekskursanti no Ludzas, Kārsavas, Rēzeknes. Čaklus lasītājus starp baltinaviešiem atrast grūti, atnāk pa kādam vietējam pensionāram, lai ielasītu ogas gan sev, gan saimniekam.

Pirms vienpadsmit gadiem stādītās dzērvenes šogad sāk rādīt, ko spēj. Teorētiski vienā hektārā, ja pareizi ievēro tehnoloģiju, var izaudzēt no divdesmit līdz trīsdesmit tonnām, taču par sava lauka ražu Staņislavs izsakās piesardzīgi un rēķina tikai divas tonnas. Dzērveņu purveli, kas ir nedaudz lielāks par četriem hektāriem, viņš kopā ar radinieku ierīkojis vietā, kur ulmaņlaikos jau bijis purvs, taču pēc padomju melioratoru nosusināšanas darbiem uzaudzis priežu mežs. “Nogriezis” mežu, izracis lielu ūdenskrātuvi, iekārtojis grāvju un laistīšanas sistēmu un iestādījis piecu šķirņu Kanādas dzērvenes. Daudzi tolaik Staņislava darbošanos saukuši par muļķību, kā satikuši, pirmais jautājums – kad būs ogas? Arī paša sieva bijusi neticīgo vidū. “Staņislavs taču visu mūžu par veterinārārstu strādājis! Es neticēju, ka viņš to purvu izveidos,” atzīstas Antonija.

Līdz pirmajai ražai dzērvenes jākopj vismaz sešus gadus, un tikai septītajā var cerēt uz ogām. “Audzēju savādāk nekā citi, kas vairāk aizraujas ar mehanizāciju. Man ir roku darbs, dzērvenes stādīju pakāpeniski, arī ogas ienākas vēlāk nekā pārējiem,” skaidro Staņislavs, taču priecīgs piebilst, ka šā gada raža viņu brīdinot – taisi noliktavu un gādā saldētavu.

Daudzi tūkstoši ieguldīti dzērveņu plantācijā, taču saimnieks nešaubās, ka šis ir drošs ilgtermiņa bizness. “Bankā var naudu pazaudēt, šeit – ne,” viņš pārliecināti nosaka. Ienākumi no ogām pagaidām palīdz nosegt lauka sakopšanas tēriņus, kā arī nodrošina pašiem iztikšanu. Joprojām stiprākais Staņislava balsts ir “bišu banka” – bez medus naudas dzērveņu nebūtu. Stropi kā kareivji nostādīti rindā “Paipalu” pļavā un izvietoti arī ābeļdārzā. “Bites mani izvilka jau no paša sākuma – par ienākumiem no dravas sakārtoju zemi un mežu, nopļāvu visas pļavas, i purvā strādniekiem samaksāju.”

Dzērveņu ziedēšanas laikā saimes tiek vestas uz purvu. Dzērveņu ziedi medu nedara skābāku, bet iekrāso nedaudz sārtā tonī, stāsta Staņislavs un aicina nogaršot jau gatavās sārtvaidzes. Dienā vajagot apēst ap simt gramiem, ar septiņām ogām, kā teic tautasdziesma, vien būšot par maz.

Latvijas Radio raidījumu par Baltinavas novada “Paipalu” saimnieku, dzērveņu audzētāju Staņislavu Ločmeli klausieties 5. oktobrī plkst. 16.05, atkārtojumā – 12. oktobrī plkst. 6.03.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+