×
Mobilā versija
Brīdinājums +14.2°C
Emīlija, visu, kalendāros, neievietoto, vārdu, diena
Pirmdiena, 21. maijs, 2018
22. aprīlis, 2018
Drukāt

Atgriezās un uzvarēja. Latvijas florbola leģenda Ainārs Juškēvičs

Foto - Juris KalniņšFoto - Juris Kalniņš

Ainārs Juškēvičs kā spēlētājs izcīnījis sešus Latvijas florbola čempionu titulus un pērn pielika savu roku Ulbrokas komandas iegūtajām zelta medaļām arī kā treneris.

Pirms trīs gadiem Latvijas florbola leģenda Ainārs Juškēvičs paziņoja par karjeras beigām, bet šosezon atkal bija laukumā. Visu mūžu bijis uzbrucējs, viņš pārkvalificējās par aizsargu un kļuva par čempionāta rezultatīvāko savas pozīcijas spēlētāju, turklāt palīdzēja “Betsafe/Ulbroka” nosargāt pērn iegūto titulu.

“Toreiz visa bija par daudz un domāju, ka augstākajā līmenī nekad vairs nespēlēšu, emocionāli biju iztukšots,” savu lēmumu noslēgt karjeru atminas par Jusi sauktais Juškēvičs, kuru komandas biedri raksturo ne vairāk un ne mazāk kā – cilvēks florbols. “Taču pagāja laiks, galva izvēdinājās un atgriezās vēlēšanās spēlēt, es gan nebiju plānojis, ka darīšu to virslīgā, bet pirmās līgas komanda vasarā trenējās kopā ar lielo un pirms sezonas treneris prasīja, vai nevēlos palīdzēt virslīgas komandai, bija problēmas ar aizsargiem un es piekritu.”

Tu taču visu karjeru esi bijis uzbrucējs.

Pirms trim gadiem pussezonu nospēlēju kā aizsargs, tā kā nekas jauns man tas nebija. Lai spēlētu uzbrukumā, jābūt labākai fiziskajai kondīcijai. Sezonas vidū, kad atguvu formu, nagi niezēja spēlēt uzbrukumā, pāris spēlēs treneris arī ielika, bet vienojāmies, ka uz izšķirošajiem mačiem atkal atgriezīšos aizsardzībā. Es jau tāpat diezgan bieži mēģinu rauties uz priekšu, lai gan savu vārtu drošība ir primārais.

Statistika rāda, ka šī tev bija rezultatīvākā sezona kopš 2011./12. gada.

Tā varētu būt, es tos mačus uzbrukumā aizvadīju ļoti rezultatīvi, vienā spēlē pat septiņus vārtus iemetu, un tur lielāko punktu daļu arī savācu. Man ir labi maiņas biedri, atlika tikai iedot precīzu piespēli un viņi savu darbu izdarīja.

Pērn arī ieguvi vienu Latvijas čempionu titulu kā treneris. Vari salīdzināt emocijas?

Andris Pīlups palūdza palīdzēt komandai izslēgšanas spēlēs un es pieslēdzos kā konsultants. Pilna laika treneris nebiju, bet prieks, ja kādas manas idejas palīdzēja. Katrs čempionu tituls sagādājis atšķirīgas sajūtas, spilgtākais bija pirmais.

Kā tev vispār labāk patīk – kad zelta liktenis izšķiras vienā spēlē vai sērijā, kā bija agrāk?

No sportiskā viedokļa sērija ir labāka, jo vienā spēlē viss var notikt, bet no florbola popularitātes viedokļa pašreizējais variants ir pareizāks. Fantastiski, ka mēs kā amatieru sporta veids uz finālu “Arēnā Rīga” varam sapulcēt teju četrus tūkstošus skatītāju.

Tev ir astoņi pasaules čempionāti, bet pauzi paņēmi tieši pirms tam, kad lielais turnīrs notika Rīgā. Tagad to nenožēlo?

Protams, būtu fantastiski uzspēlēt mājās pasaules čempionātā. Sēdēju tribīnēs un domāju, kā būtu, ja atrastos laukumā, izbaudītu atmosfēru. Bet tobrīd nemaz neplānoju atgriezties un nav jau nemaz teikts, ka iekļūtu Latvijas izlasē, jo ir daudz labi jaunie spēlētāji. Vai nav motivācija atkal pacīnīties par vietu izlasē? Tas būtu kārdinoši, bet par 90 procentiem es droši vien virslīgā nākamsezon nespēlēšu, darbs ar U-19 izlasi paņems ļoti daudz laika, turklāt izlasē jānotiek paaudžu maiņai, jāiesaista pēc iespējas vairāk jauni spēlētāji, un es domāju, ka viņi var nest Latvijas vārdu pasaulē ļoti labi.

Tad jau tu lobē savus U-19 izlases puišus?

(smejas). No tiem, kas pērn bija U-19, šosezon lielajā izlasē debitēja vairāki spēlētāji, piemēram, 2000. gadā dzimušais Jānis Ragovskis. Arī Jānis Petrovskis veiksmīgi iekļāvies izlasē. Ja treneris uzticas, tad jau viņi rāda labu sniegumu.

Vai tas ir pareizi, ka Latvijas izlasi atkal vada treneri no Somijas?

Domāju, ka jā. Mēs sadarbojamies ar Arto Rīhimeki, patīk viņa spēles filosofija un uzskats, kā jāspēlē Latvijas izlasei. Visu, protams, parādīs pasaules čempionāts, un florbolā ir tāpat kā futbolā – ja pirms laika mazākas valstis Latvija varēja apspēlēt, tad tagad vidējais līmenis stipri izlīdzinājies. Aiz florbola lielā četrinieka ir astoņas, deviņas spēkos līdzīgas valstis un, lai atkal iekļūtu pieciniekā, būs jārāda ļoti labs sniegums. Mums ar Arto ir vienošanās, ka U-19 spēlēs līdzīgi kā lielā izlase, pamainot dažas nianses.

Cik ilgi tu jau strādā arī kā treneris?

Drīz būs 20 gadi, pirmā audzēkņu paaudze jau ir gandrīz vai veterāni un nāk nākamā, 1998. – 2002. gads ir ļoti talantīgs un vasarā konkurence par vietu virslīgas komandas sastāvā būs liela.

Vai uzturi kontaktus ar kādreizējiem hokeja komandas biedriem?

Pēdējā laikā mazāk. Kad satiekamies ar Krišjāni Rēdlihu, tad parunājam. Iepriekšējos divus gadus, kad nespēlēju florbolu, atkal veselības pēc kustējos hokeja laukumā. Kad 1997. gadā sāku spēlēt florbolu, tas bija cits sporta veids, nevarēja ne pagrūst, ne nūju pacelt. Pēc pirmā treniņa vairs negribēju iet, tomēr turpināju, un nu ir tāda spēka spēle, florbols ļoti pietuvinājies hokejam, tur pat vairāk dod noraidījumus par kādām niansēm.

Tu esi vienīgais Latvijas florbolists, kurš savulaik tika iekļauts pasaules gada 25 labāko spēlētāju vidū.

Tas bija pēc 2006. gada pasaules čempionāta, patīkams ieraksts biogrāfijā. Labākajos gados man bija piedāvājumi no visām lielvalstīm, bet tajā brīdī vai nu kaut kas nojuka vai pats nobijos. Atskatoties atpakaļ – droši vien vajadzēja vismaz pamēģināt. Varbūt izdosies kā trenerim, pieredzes nolūkos labprāt gribētu pastrādāt ārzemēs. Pirms pieciem gadiem biju uz nedēļu aizbraucis uz Šveici, līgums gandrīz bija galdā, bet dažas lietas liedza parakstīt, vēl biju aktīvs spēlētājs un tobrīd negribējās beigt.

Ainārs Juškēvičs

Dzimis 1981. gada 13. jūlijā

“Betsafe/Ulbroka” kapteinis, strādā arī par bērnu treneri

Seškārtējs Latvijas čempions florbolā

Virslīgas visu laiku trešais rezultatīvākais spēlētājs (1062 punkti)

Piedalījies astoņos pasaules čempionātos

Latvijas U-19 izlases galvenais treneris

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+