Latviešu mācītājs tālajā Amerikā. Pie raksta par Katskiļu nometni atgriežoties 1
Labdien, cienījamā redakcija! Šis varētu būt neliels papildinājums Vijas Vāveres rakstam “LA” 2014. gada 9. oktobrī. Biju ļoti saviļņota, izlasot viņas rakstu par Ņujorkas evaņģēliski luteriskas baznīcas latviešu draudzes atpūtas nometni Katskiļu kalnos, kur kā lielākais ziedotājs nometnes izveidošanai minēts draudzes mācītājs Kārlis Podiņš (1872 – 1951). Tas ir mana vectēva Pētera Podiņa brālis. 1956. gadā, kad nometni iekārtoja, K. Podiņš jau bija aizsaulē, bet mūža nogalē viņš savai draudzei bija atstājis prāvu naudas summu, ko vēlāk izlietoja atpūtas nometnes zemes pirkšanai.
Kārlis Podiņš savulaik bija ļoti iecienīts luterāņu mācītājs Ņujorkā. Daudzi sabiedriski svarīgi notikumi saistīti tieši ar viņa vārdu. Tā 1919. gada oktobrī, kad Latvijai Amerikā nebija neviena oficiāla pārstāvja, Kārlis Podiņš uzstājās ASV kongresā Vašingtonā ar plašu referātu par Latviju, lai panāktu jaunās valsts juridisku atzīšanu. Šai runā, kas tika publicēta vairākos amerikāņu preses izdevumos, un savās lekcijās par Latviju Ņujorkas universitātē K. Podiņš vienmēr izcēlis latviešu tautas sasniegumus izglītībā, kā arī uzsvēris tautas lielo morālo spēku un neuzvaramo dvēseli. Faktā, ka ASV beidzot atzina Latvijas valsti de iure 1922. gada 27. jūlijā, ir arī Kārļa Podiņa nopelns.
Kad 1924. gada augustā Ņujorkā viesojās Velsas princis, starptautiskajā delegācijā bija arī mācītājs K. Podiņš, un princim pasniegtajā zelta pulkstenī iegravēts arī latvieša vārds.
Kā īsts kristietis K. Podiņš vienmēr centies palīdzēt grūtībās nokļuvušajiem. Tostarp 1905. – 1907. gada revolūcijas dalībniekiem, kam izdevās nokļūst ASV, mācītājs noīrējis telpas dzīvošanai, iekārtojis viņus darbā un par saviem līdzekļiem ilgāku laiku uzturējis 27 cilvēkus. Kārlis Podiņš daudz palīdzējis Pirmā pasaules karā ievainotajiem un epidēmijās cietušajiem latviešu jūrniekiem. 1922. gadā viņš uz Latviju aizvedis bojāgājušo jūrnieku mantību viņu piederīgajiem. Kā sabiedrībā pazīstams cilvēks K. Podiņš rakstījis ieteikuma vēstules daudziem latviešu jūras kapteiņiem un inženieriem, kuri pēc tam strādājuši ASV tirdzniecības flotē.
Ne velti par daudzajiem nozīmīgajiem, nesavtīgajiem darbiem latviešu labā Kārlis Podiņš ticis apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, kuru saņemt viņš ieradās Rīgā 1933. gada vasarā, kad notika 8. Dziesmu svētki, un prezidents Alberts Kviesis mācītājam pasniedza augsto apbalvojumu. Tad K. Podiņš apciemoja savus radus un paziņas, tostarp arī mūsu ģimeni, jo viņš vienmēr bija labi sapraties ar savu brāļadēlu Augustu Podiņu (1901 – 1976), manu tēvu. Pēc gada sakarā ar vienu otrai sekojošajām divām okupācijām mana tēva saziņa ar onkuli pārtrūka un vairs neatjaunojās, jo 1945. gada maijā tēvs prettiesiski tika izsūtīts uz t. s. filtrācijas nometni Baltās–Baltijas jūras kanāla celtniecības zonā, no kurienes gan atgriezās dzīvs, bet ar sabeigtu veselību. Viņš nemēģināja atjaunot sakarus ar Amerikas latvieti, jo baidījās no jaunām represijām, un savā autobiogrāfijā nekad nepieminēja ārzemju radus, ar kuriem nesazinājās.
Būdams Rīgā 1933. gadā, Kārlis Podiņš vairāk pastāsta par sevi laikraksta “Jaunākās Ziņas” 2. jūnija numurā. Viņš atceras, ka 16 gadu vecumā aizbēdzis no mājām, salīdzis uz kāda ārzemju kuģa par jungu jeb jaunāko matrozi, nonācis Skotijā, vēlāk Londonā. Piedzīvojis trīs kuģu avārijas, kur daudzi jūrnieki gājuši bojā, bet Kārlim vienmēr laimējies izglābties. Varbūt tieši tāpēc viņš Londonā iestājies misionāru institūtā, ko beidzis 1893. gadā un kādu laiku šajā profesijā Anglijā arī strādājis. Pēc diviem gadiem ieradies Ņujorkā un turpinājis mācības universitātē, bet vēlāk ar divām godalgām beidzis arī teoloģijas semināru. Vēl būdams students, Kārlis sācis strādāt Ņujorkas jūrnieku baznīcā. Tur vietējais presbiteriešu mācītājs jauneklim atvēlējis mazu kambarīti baznīcas patrepē un sūtījis viņu aprūpēt iebraucējus kādā imigrantu bāzē. 1917. gadā Kārlis Podiņš pieņēmis mācītāja vietu jūrnieku baznīcas institūtā Manhetenā, kur nostrādājis 15 gadus. Avīzei K. Podiņš stāsta arī par daudziem mērķtiecīgiem un veiksmīgiem Ņujorkas latviešu būvuzņēmējiem un rūpniekiem, kā arī par latviešu prasmi 20. gs. 30. gadu krīzes laikā pievērsties lauksaimniecībai un tādējādi dzīvot labklājībā arī grūtajos gados.
Ilgus gadus K. Podiņš bijis Ņujorkas latviešu ev. lut. baznīcas draudzes mācītājs. Sargeņģelis, kas vienmēr stāvējis blakus, palīdzējis 71 gadu vecajam mācītājam atveseļoties un turpināt darbu pēc smagas autoavārijas 1943. gada jūnijā. Gadu iepriekš K. Podiņš dāvinājis un iesvētījis Ņujorkas Latviešu biedrības karogu. 1947. gada maijā mācītājs tiek godināts 75 gadu jubilejā ar plašas sabiedrības līdzdalību. Kārlis Podiņš aizgājis mūžībā 1951. gada 26. jūnijā 79 gadu vecumā un pēc viņa vēlēšanās apglabāts Ņujorkas Evergrīnas kapos jūrnieku nodalījumā.
Ilga Sīle (dzim. Podiņa)
P. S. Jēdziens “Katskiļu kalni” ir Amerikas letiņu žargons. Oriģinālā tos sauc “Catskill Hills”, kas tulkojumā būtu “kaķa veiksme” vai “veiklā kaķa” kalni. Nosaukums būtu jāizrunā vismaz kā Ketskilu kalni ar plato “e”.
