Pagājušā gada augustā ļoti smagā autoavārijā Turcijā iekļuva viens no Latvijas labākajiem džudistiem Vladimirs Osnačs. Paveicās, ka palika dzīvs, – tā teica ārsti un prognozēja iespēju, ka uz mūžu var draudēt ratiņkrēsls. Tagad, pārcietis sešas operācijas, 23 gadus vecais sportists pamazām atkopjas un ir apņēmības pilns kādreiz atkal kāpt uz tatami.

Lasītākie

Kokteilis

FOTO. Mākslīgais intelekts nosauc 10 pasaules pievilcīgākos vīriešus. Starp tiem – pretrunīgi vērtēts Latvijas politiķis

Veselam

Zinātnieki atklājuši iemeslu, kas varētu izskaidrot gados jaunu cilvēku biežo saslimstību ar vēzi 57

Mistika: pie Ukrainas robežas atvēries milzīgs krāteris, ko dēvē par “portālu uz pazemes pasauli” 70

Lasīt citas ziņas

Ar Vladimiru tiekos viņa divistabu dzīvoklī Rīgā. Te nu jau vairāk nekā pusgadu aizrit viņa ikdiena. Izklaidei – dators, mājas kinozāle, rehabilitācijas vingrinājumiem – speciāls sols, hanteles. Pirmos četrus mēnešus sportists pārvietojās ratiņkrēslā un izkļūšana no trešā stāva bija apgrūtināta. Kopš novembra spēcīgais puisis lec uz kruķiem. Pa kāpnēm jau gandrīz skrienot, viņš pasmejas. Līdz ar to ērtāk izlauzties no četrām sienām un iziet sabiedrībā, pirmais lielais publiskais pasākums bijis Latvijas džudo čempionāts.

Liktenīgā atpūta

Vladimirs džudo sāka trenēties jau sešu gadu vecumā. – Ātri dabūju dzelteno jostu, bet tālāk netiku apmēram četrus gadus. Nekas īpaši nesanāca un arī īsti negribējās. Draugi pagalmā spēlēja futbolu, vēlējos pievienoties, bet, tā kā vecāki bija aizveduši uz džudo, ar asarām acīs devos uz savu treniņu, – atceras Vladimirs. 12 – 13 gadu vecumā rezultāti uzlabojās, sākās braukāšana uz sacensībām ārzemēs, un drīz vien jaunietis sapratis, ka džudo – tas viņa dzīvē būs nopietni.

Kokteilis

“Citreiz pirms koncerta nepieciešams atgādināt ētiku un pieklājības etiķeti” – Madara Raabe vīlusies par koncertā Siguldā pieredzēto

Sestdiena būs mākoņaina, vietām gaidāms lietus un slapjš sniegs

Laba ziņa sēņotājiem! Jau var meklēt jaunās sēņu sezonas pirmos vēstnešus – lāčpurnus

Medaļas Eiropas kadetu un junioru čempionātos, sekmīga pāreja uz pieaugušo konkurenci. Tas bija ļoti svarīgi, ņemot vērā, ka Vladimirs startēja kategorijā virs 100 kilogramiem, kur pretī reizēm nāk kārtīgi tēvaiņi. 2010. gadā pirmo reizi izdevās kāpt uz pjedestāla Pasaules kausa posmā, drīz pēc tam – arī uzvarēt. Šovasar viņš noteikti startētu arī olimpiskajās spēlēs Londonā. – Viss notika ļoti labi. Parādījās pārliecība, sāku sev ticēt. Ja tā padomā – es laikam varēju sevi saukt par veiksminieku.

Taču vienā brīdī fortūna nolēma pagriezt muguru. Skarbā veidā. Pagājušajā vasarā draugs Viktors uzaicināja Vladimiru nosvinēt 23. dzimšanas dienu Bulgārijā, kur viņam ir bizness. Ar draudzeni Juliannu prātojuši, ka varbūt labāk nebraukt. Tomēr piekrituši. Atpūta izdevās varena. Uz mājām vajadzēja lidot no Turcijas pilsētas Stambulas, līdz turienei – ar mikroautobusu.

– Izbraucām naktī. Aiz šofera sēdēja Viktors, es viņam blakus, Juļa – aizmugurē. Piesprādzējies nebiju, ātri vien aizmigu. 70 km pirms Stambulas, cik sapratu no stāstītā, mašīnai plīsa riepa, ātrums bija liels, jo tā ir ātrgaitas šoseja, kur var braukt ar 130 km stundā. Mēs esot braukuši ar ātrumu ap 150 km stundā. Ietriecāmies tilta konstrukcijā. Kā pret sienu, – stāsta Vladimirs.

Traumas bija traģiskas


Turpmākais mēnesis izgaisis no atmiņas. Julianna tika cauri ar samērā nelielām traumām (divas lauztas ribas, degunam bija nepieciešama operācija). – Avārijas brīdī gulējām. Es un Viktors atguvām samaņu mašīnā, tad es atkal to zaudēju un attapos, kad glābēji mani vilka ārā. Vladimirs bija šoka stāvoklī. Mūs aizveda uz vietējo slimnīcu, pirmās stundas biju ar Vladimiru kopā, jo viņš vēl reaģēja uz sāpēm, bet vēlāk pilnīgi zaudēja samaņu un tika aizvests uz intensīvās terapijas nodaļu. Viktors noorganizēja helikopteru Vladimira transportēšanai uz privāto klīniku. Vakarā no Rīgas atlidoja Vladimira tēvs, – notikumu attīstību rekonstruē Julianna.

Vairākas dienas viņas mīļotais atradās bezsamaņā. Galvenās traumas bija šādas: šķidrums plaušās, sarežģīts kājas lūzums (kauls tika sašķaidīts sešās vietās), smaga galvas trauma (asins izplūdums, smags smadzeņu satricinājums), rokas trauma.

– Izdzīvoju, pateicoties spēcīgajam organismam, – mediķi Vladimiram teikuši, ka parastam cilvēkam gūtās traumas, visdrīzākais, būtu liktenīgas.

Ārsti neuzdrošinājās uzreiz veikt operāciju kājai, jo cietušā stāvoklis bija nestabils. Pastāvēja iespēja, ka viņš var kļūt par invalīdu. Kopumā tika veiktas sešas operācijas – divas Turcijā, kur nācās pavadīt vienu mēnesi, bet vēl četras Rīgā. Gandrīz visa kreisā kāja saskrūvēta ar titāna plāksnēm, kuras pēc aptuveni gada varēs ņemt ārā.

1,97 metrus garā sportista kaujas svars ir apmēram 107 – 109 kg, atpūtas laikā Bulgārijā tas pieaudzis līdz 117. Mēnesi pēc avārijas svēris vien 80 kg, Vladimiru bija grūti atpazīt. Tāpat galvas traumu dēļ viņš kādu laiku runājis kā trīs gadus vecs bērns, jaucis vārdus, bijusi ļoti slikta atmiņa. Sākumā vispār nav bijusi apetīte.

– Traumas bija traģiskas, – situāciju vērtē Latvijas Olimpiskās vienības (LOV) fizioterapeits Mareks Osovskis. Viņš un arī citi LOV fizioterapeiti katru darba dienu strādā ar Vladimiru divas trīs stundas. Lielākās bailes bijušas par kreiso roku, kas plecā bija pilnīgi izmežģīta, bojāti nervi, plauksta nedarbojās. Pateicoties ieguldītajam darbam, roka strauji atlabst.

Džudists gan atzīst, ka esot grūti, jo viss notiek caur sāpēm: – Kad pats taisu vingrinājumus, sāp minimāli, bet, kad fizioterapeits ķeras klāt, tad gan stipri. Šajā laikā tā visa bijis tik daudz, ka liekas – kad gan beidzot izveseļošos un kļūs vieglāk.

Mareks Osovskis domā, ka ārstēšanās process ir cerīgs: – Atlabšanas ātrums ir normāls. Ja Turcijā veiktās operācijas būtu bijušas kvalitatīvākas (problēmas radīja ienestā infekcija), tad viss notiktu vēl ātrāk. Latvijā izdarītās operācijas gan bijušas ļoti veiksmīgas. Tagad tikai jāgaida, kad kauli saaugs. Vasarā Vladimirs varētu sākt staigāt un pēc tam – arī trenēties.

To, ka grūtākais posms ir aiz muguras, Vladimirs saprot. Jūt. Atmiņa uzlabojusies – vēl pirms kāda laika nevarēja atcerēties, piemēram, telefona numuru. Tagad divreiz uzmet acis, un viss kārtībā. Vislabākās zāles ir tas, ka redzi progresu. Katra jauna izdošanās uzlabo garastāvokli, un tad Vladimirs mēdz arī uzdziedāt.

E-pasts Ušakovam

Situācija pēc avārijas bija kritiska arī tādā ziņā, ka Vladimirs, dodoties ceļojumā, nebija iegādājies veselības apdrošināšanu, bet ārstēšanās izdevumi ārzemēs ir milzīgi. Ne viņam pašam, ne ģimenei nebija tādas naudas, lai samaksātu Turcijas ārstiem. Likteņa sakritība, ka tieši tobrīd no pusmaratona skriešanas laikā gūtām smagām traumām bija izveseļojies Rīgas mērs Nils Ušakovs, kuram palika pāri daļa saziedotās naudas. Vladimira māsa Jekaterina: – Visiem nervi bija uzvilkti, taču ātri domājām, ko darīt. Ienāca prātā Ušakova situācija, un nolēmām sazināties – mēģināts nav zaudēts. Uzrakstīju e-pasta vēstuli, un burtiski pēc pusstundas viņš atbildēja. Nākamajā dienā jau pārskaitīja naudu.

No Ušakova iegūti 15 tūkstoši eiro, pa tālruni saziedoti nepilni desmit tūkstoši.

– Kopā Turcijā bija jāsamaksā 32 tūkstoši eiro, – skaita Vladimirs. Palīdzīgu roku snieguši daudzi, arī draugi no ārzemēm, ziedojumus vākuši pat cilvēki no Sakstagala pagasta Rēzeknes pusē, kur Vladimirs bērnībā pie tantes pavadījis vasaras. – Liels paldies visiem, – ārkārtīgi pateicīgs par atbalstu ir džudists.

Viņš piekrīt, ka šādi gadījumi daudz ko pasaka par taviem draugiem – cik ciešas īsti ir jūsu attiecības. Par laimi, Vladimiram ir tikai pozitīva pieredze. Neviens neesot novērsies, arī sporta funkcionāri, kaut formāli varēja pateikt – ķepurojies, draudziņ, pats. Viņš ar smaidu atceras, ka uz slimnīcu Turcijā viņu devās apciemot pat radi, kuri vairākus gadus nebija satikti.

– Vladimiram ir gan talants, gan darba spējas. Pēdējos divos gados viņš strauji progresēja, atradās karjeras sākumposmā. Diemžēl nepaspēja parādīt savu potenciālu līdz galam. Domāju, Vladimiram būtu bijis pa spēkam sagādāt pozitīvu pārsteigumu Londonas olimpiskajās spēlēs,

– Latvijas Džudo federācijas ģenerālsekretārs Vsevolods Zeļonijs, kurš 2000. gada Sidnejas olimpiskajās spēlēs izcīnīja bronzas medaļu, norāda, ka šādā situācijā novērsties no sportista būtu grēks.

Atbalstu Vladimiram turpina sniegt arī LOV. – Tas mūsu sporta organizācijas paceļ augstā līmenī – kad ir ar tevi ne tikai labajos laikos, bet arī grūtā brīdī. Domāju, arī citi sportisti to novērtē un trenējas ar vēl lielāku atdevi, – spriež Vladimirs. Džudo saime esot draudzīga. Vladimiram laba vēlējumus sūtīja pat konkurenti no citām valstīm. – Man ir labas attiecības ar kaimiņvalstu sportistiem – no Lietuvas, Igaunijas. Patīkami, ka viņi atbalsta.

Stiprāks raksturs

Psiholoģisko nastu nomest no pleciem bijis grūti – kad tu no spēcīga vīrieša pēkšņi it visā kļūsti atkarīgs no apkārtējiem. – Galvā bija daudz negatīvu domu, – viņš saka. Ilgu laiku Vladimirs pavadījis Vaivaru rehabilitācijas centrā. – Iepriekš reizi vai pat divas mēnesī braucu uz sacensībām, bet te visu laiku apkārt vienas un tās pašas sejas. Kļūst skumji, vientuļi.

Smaids parādījās draugu viesošanās reizēs. Lielākais balsts, protams, ir draudzene. Viņa gan strādā Anglijā, taču pēc avārijas sakārtojusi grafiku tā, lai divas nedēļas mēnesī varētu pavadīt Latvijā.

Kad vaicāju, vai kopš smagās autoavārijas izgājis cauri ellei, Vladimirs tik kategorisks nav. Protams, notikušais viņu ir mainījis. Vairāk cenšas apdomāties, kaut saprot, ka visu paredzēt tāpat nekad nevar. Braukt ar auto neesot bail. Gluži pretēji – cerot iegūt autovadītāja tiesības. Lai pamainītu apstākļus, ļoti griboties aizbraukt uz kādu siltāku vietu atpūsties. – Tikai ne uz Turciju, – nelaimes zemē viņš nevēlas atgriezties.

– Uzskatu, ka viņš ir jūtami mainījies, šādas dzīves situācijas atstāj pēdas cilvēka sirdī. Rehabilitācijas process ir ilgstošs, un jābūt spītīgam, stipram, lai to visu izturētu un atkal varētu staigāt. Viņam mainījusies dzīves uztvere, kļuvis stiprāks raksturā, – atklāj Julianna. Abi ir kopā nepilnus divus gadus. Starp citu, pirms avārijas redzējušies krietni retāk. Māsa saka, ka tieši draudzenes ciešais atbalsts rehabilitācijas posmā Vladimiram bijis visnozīmīgākais. – Mēs visi esam mainījušies pēc avārijas. Ja kādam vajadzīga palīdzība, neatsakām, jo saprotam, cik daudzi palīdzēja mums, – saka Vladimira māsa.

Kā būs ar pašu galveno – vai viņam izdosies atkal kāpt uz tatami un izcīnīt lielas uzvaras? To, protams, šobrīd zina vien augstāki spēki. Jekaterina domā, ka tas izdosies, jo “nevaru brāli iedomāties bez sporta”.

Vsevolods Zeļonijs uzsver, ka sportā netrūkst piemēru, kad cilvēki pēc ļoti smagām traumām izārstējas un turpina karjeru. – Svarīgi ir tam ticēt, – viņš novēl stipru garu. Par izdošanos pilnīgi pārliecināts arī Vladimira treneris, tēva brālis Aleksandrs Osnačs, kurš ticību tam nav zaudējis ne mirkli.

– Sports viņam ir vairāk nekā darbs vai aizraušanās. Tas ir dzīvesveids. Vladimirs ir cīnītājs pēc būtības. Domāju, ka atgriešanās ierastajā dzīvē būs viņa lielākā uzvara, – veiksmi vēl draudzene.

Līdz avārijai Vladimirs dzīvoja ar sapni par olimpiskajām spēlēm. Tagad tas nav pazudis, tikai atvirzījies par četriem gadiem. Mērķis ir nākamās olimpiskās spēles 2016. gadā Riodežaneiro. – Gribētu nākamajā ziemā atkal piedalīties sacensībās. Saprotu, ka pēc rehabilitācijas pabeigšanas būs kārtīgi jātrenējas. Negribu startēt, ja esmu gatavs par 99 procentiem, tikai ja par 110 procentiem. Protams, tagad esmu nokritis ļoti zemu. Vajadzēs kāpt augšā. Es gribu uzvarēt, nevis vienkārši cīnīties, – apņēmības pilns atgriezties uz tatami ir Vladimirs Osnačs