Viedokļi
Komentāri

Anda Līce: Nenojaušam, kādu bagātību mantinieki esam 16


Anda Līce
Anda Līce
Anda Līce

Ar šo jautājumu saskaras katra paaudze, kad to uzrunā vēsture un kultūra. Satvert bieži traucē nezināšana, aplami priekšstati vai slinkums pastiept roku pēc tā, kas tepat vien ir. Novadu vēsture līdzinās apraktai mantai, kurai mēs ikdienā staigājam pāri, pat nenojauzdami, kādu bagātību mantinieki esam. Klausoties 14. jūlijā Cesvaines evaņģēliski luteriskajā dievnamā sarīkoto tās ilggadējā mācītāja, teologa, literāta un skolotāja Alberta Vītola 130. dzimšanas dienai un pirmajai profesionālajai latviešu sievietei komponistei, ērģelniecei un mūzikas publicistei Marijai Gubenei veltīto novadpētnieces Daces Zvirgzdiņas priekšlasījumu, bija jādomā par tā laika cilvēku mērogiem un to, ka tie sagrauj dažu labu mītu par mūsu mērogiem. Varbūt tieši tāpēc lielā daļā sabiedrības ir nevēlēšanās iedziļināties savu priekšgājēju devumā, kuri bez mūsdienu tehnoloģijām un zināšanām dīvainā kārtā ir paveikuši apbrīnojami daudz.

Mācītājs A. Vītols piedzima zemnieku ģimenē un kļuva par vienu no izglītotākajiem un godprātīgākajiem sava laika cilvēkiem. Smalkjūtīgs, ar labu humora izjūtu, ļoti principiāls un latvisks teologs. Viņš piedalījās Cesvaines ģimnāzijas dibināšanā un strādāja tur par reliģijas mācības skolotāju. A. Vītolu saistīja cieša draudzība ar rakstnieku un novadnieku Augustu Saulieti. Es brīnos, cik atrauti no cilvēku problēmām mūslaiku Latvijā ir daudzi mācītāji, kā viņi padodas flirtam ar politiķiem, cik maz zina, kas notiek literatūrā un filozofijā, un līdz ar to baidās šajā laukā spert soli pa labi vai kreisi.

Zīmīgi, ka redzamākie Vītola paaudzes garīdznieki piedalījās tautasdziesmu vākšanā, nenoliedza tautas svētkus un sagājās ar tā laika kultūras cilvēkiem. Viņi bija tuvi tautai, jo dzīvoja tā, kā sludināja. A. Vītols, piemēram, mācītājmuižu, kurā dzīvoja viņa ģimene, atteicās saukt par muižu, bet dēvēja tikai par mācītājmāju. Ar šādu pieticību daudzi mūsdienu garīdznieki diezin vai var lepoties. Viņš arī nevēlējās pārcelties uz Rīgu, kaut gan tādi piedāvājumi bija. Dieva aicinājumam uzticīgais vīrs piedzīvoja kara šausmas, nabadzību un padomju pazemojumus. Uz dievkalpojumiem viņam nācās braukt ar zirgu un svētdarbības bieži veikt pat slepus.

Pēc priekšlasījuma sekoja ērģeļmūzikas koncerts “Pasauli es izstaigāju”. Spožā ērģelnieku dueta Ilzes un Aigara Reiņu izpildījumā skanēja skaņdarbs, kura pamatā ir Marijas Gubenes komponētā korāļa tēma, mūsdienu komponistu un arī senāku laiku autoru darbi. Tik spilgtu muzikālu baudījumu pilnīgi par brīvu mūsdienās negadās bieži saņemt. Ir ļoti žēl, ka lielai daļai vietējo tas gāja secen, kaut gan bija kā daudzas garīgas vērtības rokas stiepiena attālumā.

LA.lv