Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
30. marts, 2014
Drukāt

Atis Jansons: 12 dienas – 12 nāves (5)

Foto - Valsts policijaFoto - Valsts policija

Februārī avīzē mans auto traģēdiju gabala virsrakstiņš bija mazliet citāds – “10 dienas, 10 nāves”. Marta beigas. Koriģēju. Papildinu. Augam… Jautājums gan vecais – kur receptes? Padomi, ieteikumi traģēdiju lavīnas apturēšanai? Ko vajadzētu darīt amatpersonām, ko varam mēs paši?

Ļoti dažādas tās traģēdijas. Un informācija trūcīga. Tā, manuprāt, ir viena no smagākajām Latvijas kaitēm. Pietiekami detalizēts stāsts par negadījumu būtu labākā profilaktiskā pote tiem, kas turpina braukt un iet. Tādu nav. Ir dažas skopas ziņu aģentūru rindkopas. Ar tām iztiekat. Kur, kā, kāpēc – miniet. Vai vāciet informāciju pa pilītei interneta komentāros, kas nu nekādi nav dzidrs un bagāts avots…

Mēģinu skicēt. Secinājumus veidojot, palīgā ņemšu savus “Stūres kluba” biedrus. Ir mums tāds satiksmes drošības sarunu pulciņš. Ar savu tieslietu ekspertu (Oskars Irbītis), ar policijas pulkvedi, kurš savulaik bijis daudzu ceļu policistu audzinātājs (Aigars Evardsons), ar pieredzējušiem augstākā līmeņa auto mācību speciālistiem (Artūrs Priednieks, Ainārs Grundmanis, Andris Pļavenieks, Vladislavs Šlegelmilhs), ar pazīstamiem žurnālistiem (Arnis Blodons, Pauls Timrots), ar ralliju čempioniem Ivaru Cauni un Didzi Kalnieti, ar konkursa “Latvijas Gada auto” organizatoru Māri Ozoliņu… Un citiem interesantiem fanātiķiem, kuri vēl šādām diskusijām nav, kā saka, atmetuši ar roku. Viņus citēšu, ja nepateicīgā “Zālamana” loma man šķitīs par grūtu.

Vispirms – bez komentāriem. Šis sižets – vienkāršs un bargs kā likteņa pirksts. Pa klusu Ventspils ieliņu brauc septīto gadu desmitu dzīvojošs kungs. Un pēkšņi ietriecas mājas sienā. Tikai izmeklēšana un ekspertīzes noskaidros, vai viņa sirds apstājusies pirms vai pēc sadursmes… Te padomu nav. Tādi gadījumi ir bijuši un būs. Tam pašam liktenim jāsaka paldies, ka tas kunga pēdējam finišam izvēlējās stipru sienu, nevis aizņemtu ielas pretējo joslu.

Racionālu kodolu varam mēģināt meklēt citos stāstos. Brīvdienu naktī tā ap pulksten trijiem Rīgā, Duntes ielā, betona stabā atduras dārgas markas auto. No lūžņu čupas glābēji dzīvu izgriež tikai vienu no trim braucējiem. To, kas stūrēja (kā nu mācēja). Oficiālu ziņu par ekipāžas sastāvu nav. Tajos pašos pieminētajos www komentāros runā, ka ar tēva auto braukuši zeļļi tā ap 17…

Gluži iespējams. Atzīšos – pats senos laikos šādi blēņojos. Gan ar krietni lēnāku auto un ne Rīgā. Vēl paaudzi vēlāk, no ilgāka komandējuma atgriezies, garāžā uz sava žiguļa šofera puses grīdas tepiķīša atradu dubļainus dēla kedu nospiedumus. Un arī benzīna līmeņa rādītājs bija nokrities par kilometriem 100…

Puikas grib braukt! Viņiem jādod braukt! Bet viņi jāmāca. Sprintu un slalomu pirmie soļi jāpieskata. Jāiekaļ karstajās galvās dzelžainas “tabu” barjeras. Tas tēvu nepadarītais darbs. To varam, tas jādara mums katram.

Arnis Blodons: “Sīkajiem viss “pie kājas”, jo šāda noskaņa ir lielā sabiedrības daļā. Nestrādā normāli uzvedības kanoni – ne “pašās augšās”, ne “pašās apakšās”. “Vienu likumu visiem” tā arī neesam panākuši. Un mēs pa vidu kā bumbuļi. Bērni, no kuriem vecāki atpērkas ar piķi, motivācijas trūkums pelnīt naudu, iegūt prestižu amatu, iespringt…

Un ja vēl tagad uz šo traģēdiju fona sāksies kampaņa “sitiet normālos vadītājus” (paaugstiniet sodus, lai dzīvo represijas!), atsakos piedalīties šajā histērijā. Bet ja runa ir par to, kas notiek ar sabiedrību, kur palikušas “drīkst, nedrīkst, slikts, labs” robežas – klusēt nedrīkst!”

Jūrmala. Arī nakts. Stabu vietā resnas priedes. “Izgriezējus” nevajag, jo auto izšķīdis gabalos. Visi četri braucēji (mazliet vecāki par tiem no Duntes ielas) beigti. Policijas (Artis Velšs) tēzes interneta komentāros – ātrums vainīgs, fotoradari varētu palīdzēt…

Ātrums? Bet kā tad Stendē, kur pagaidām nezināmu iemeslu dēļ uz pārbrauktuves pavisam lēns auto satiekas ar vilcienu? Bojā gājušās kuldīdznieces Danas (17 g.) mamma stāsta, ka viss noticis agri rītā, ap četriem atpakaļceļā no Talsiem. Auto aizmugures sēdeklī sēdējusi Dana, viņas draugs no Aizputes, vēl viena meitene. “Dana un draugs bija aizmiguši, rokās saķērušies, tādus – rokās sadevušos – viņus arī atrada metrus trīs no auto. Pārējie palika dzīvi, gandrīz neskarti.”

Ivars Caune: “Domāju, ka šādos gadījumos nepalīdzēs ne fotoradari, ne “vidējā ātruma samazināšana”, ne policisti ar vai bez radariem. Te vairāk ir jāpapēta, kas notiek ar pelēko masu to nelaimīgo cilvēku galvās, kuri stūrē, kad nevajadzētu. Nebraukt, ja ir kaut mazākās aizdomas, ka tavs fiziskais stāvoklis nav atbilstošs, ka ledus šodien par gludu, sniega putra par biezu tavam iemaņu līmenim! Un tava auto stāvoklim. Piezvanīt, pateikt – es šodien (šonakt) nebūšu. Mēs nebūsim. Šodien nebūsim, nevis NEKAD, kā var sanākt, savas spējas pārvērtējot.”

Pauls Timrots: “Man šķiet, ka vajag papētīt, kā tas notiek. Vai jaunieši brauc uz balli vai no balles. Vai no spaisa tirgotāja, vai pie? Mana versija – viņi kopā mašīnā sapīpējas un tad vienotā noskaņā nositas bez iebildumiem!”

Māris Ozoliņš: “Uzlikt atbildību arī līdzbraucējam! Piemēram, ja autovadītājs brauc alkohola reibumā virs promiles, 1,5 utt., arī pasažierim var uzlikt sodu 500 EUR utt. Juridiski, protams, grūti šādu sodu piemērot, taču kas par preventīvu efektu!”

Pirms turpināt ar secinājumiem un ierosinājumiem, atgādinu vēl divus traģiskus sižetus.
Zaube – Nītaure. Pret koku atduras sešu cilvēku ekipāža. Visi iet bojā.
Oskars Irbītis: “Ekspertam grūti, ja dzīvu liecinieku nav. Pat ja ir – ne visam teiktajam var ticēt. Objektīvi? Tehnikas stāvoklis, pietiekamu iemaņu trūkums. Nez vai te līdzēs kampaņu klipi…”

Aigars Evardsons: “Atbalstu vecu vecās lietas, ka par satiksmes dalībnieku tiesībām un pienākumiem ir jāmāca jau pirmsskolas mācību iestādēs, tātad jau no bērnības, un šādām programmām ir jābūt kā prevencijas pasākumiem – lai mainītu domāšanu. Diemžēl jaunieši, kuri tagad priecājas par dabūtu vai nopirktu auto, ir tie, kuri 90.gados par elementāru drošību un satiksmes kultūru neieguva nekādu informāciju, un rezultāts, spēkratus lietojot, ir diezgan bēdīgs – nāve.” “Rezumē” – mācības, kontrole, pārveidot jauno autovadītāju apmācību!

Te Evardsonam piebalso Priednieks, Pļavenieks, Grundmanis. Mēģinu apkopot viņu teikto. Bojā iet jaunieši, kurus pavisam nesen par auto vadīšanai gataviem ir atzinusi Latvijas valsts, izsniedzot attiecīgu ģerboņa rotātu dokumentu. Bet augstāk aprakstītie notikumi liecina – šis apliecinājums ir nepatiess. Nu nebija pietiekami izskolots Zaubes puisis, ja nesaprata, ka nevar braukt ātri (kaut formālo limitu robežās) ar svešu auto, kura reakcijas atšķiras no ierastajām. Turklāt vēl pārkrautu… Nu nebija gatava Latvijas daudzveidīgajiem ceļu un laika apstākļiem tā “licenzētā” vadītāja no Balvu puses, kura februāra sniegputrā paslīdēja un aizbrauca pretējā joslā un viņsaulē arī kopā ar diviem bērniem.

Tā ir Latvijā plaši izplatīta slimība. Uz ziemas (vai grants) ceļiem var sastapt simtiem laimīgi licenzētu “šoferu”, kuru stūrēšanas prasmes ir pārāk pieticīgas un tikai saulainajai Spānijai un tīram asfaltam kaut cik pietiekamas. Priekšējās piedziņas (viņa vadīja “Golf”) auto tādos ceļa apstākļos, kādi bija torīt, mēdz izstrādāt fatālus jociņus. Piemēram – pēkšņi neklausa stūrei, bet velk uz grāvi. Instinktīvi griez stūri vēl vairāk – nekādas reakcijas! Līdz riteņi atrod labāku saķeri un rauj sānis ar pavisam negribētu spēku. Tam lielajam virsū… Vai citādi – tu pat tā īsti nestūrē, tikai nobijies “gāzi” atlaid. Un auto, “pārsvarojies” uz priekšējiem riteņiem, aizpeld klasiskā slīdē, kuras labošanu tu neesi mācījies…

Ideāli būtu VISIEM šādas iemaņas iedot, no visiem tādas prasīt. Ideāli, bet saprotu – nereāli. Pārāk daudz mums pamatskolās trūcīgi skoloto, pārāk maz resursu, lai par nopietnu jau licenzēto vadītāju papildu apmācību sapņotu. Atkal jāpiemin “Drošības programma” – tajā nav pat niecīgu šoferu kvalifikācijas celšanas pasākumu iezīmju.

Bet medaļai, kā saka, ir arī otra puse. Otrs vainīgais. Atkal, tāpat kā apmācības un licenzēšanas sakarā – valsts. Policija, kuras uz ielām un ceļiem nav. Nu gandrīz nemaz vairs nav. Kāpēc valdības akceptētā “Satiksmes drošības programma” policistu skaita palielināšanai paredz vien 270 000 eiro, bet iebaidošajām kampaņām trīsreiz lielāku summu? Vai tad nav skaidri redzams, ka šausminošās (?) bildītes daudzus, kā saka, neņem? Ka vismaz šie “mērķauditorijas” pārstāvji dzīvo (dzīvoja) citās virtuālajās vietnēs un šos klipus nemaz neredzēja? Ka kustībā ir daudzas situācijas, daudzi subjekti, kurus var ietekmēt tikai un vienīgi barga vara? Ja tai nepietiek “resursu” (naudas), varbūt jāiesaldē dārgais fotoradaru projekts, kura realizācija tiešām nespētu ietekmēt nevienu no šīm aprakstītajām un nākotnē diemžēl atkal iespējamajām situācijām. Viens stacionārais fotoradars = 50 000 eiro (aptuveni). Viena policijas ekipāža = aptuveni tas pats. Pirmais variants piesiets vienai vietai, kuru moderno “gāzēju” mobilo telefonu aplikācijas paziņo visiem “advansētajiem”. Viena – vēlams čakla un prasmīga – mobila ekipāža: daudz plašāks uzraudzības klātbūtnes efekts, kurš šajos bargajos laikos ļoti vajadzīgs.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. NEKAS NELĪDZĒS, JA PAŠAM AUVADĪTĀJAM GALVAS VIETĀ IR KĀPOSTGALVA!!!!!!!!!!! ĻOTI nepatik citu cilvēku vainošana šo avāriju un bojā gājušo sakarā!?? KĀDS sakars ar avārijām autoapmācību meistariem??? NESAPROTU!!! RUNA GAN VARETU BŪT PAR KATASTROFĀLO CEĻU STĀVOKLI!?? Meita mācījās pie laba speciālista un brauc apdomājot sekas vēl līdz šai dienai BEZ avārijām, jo IEVĒRO MĀCĪTO! TAS PATS AR PĀRĒJIEM MŪSU BĒRNIEM!!! ĢIMENEI ŠEIT IR NOTEICOŠĀ LOMA… Ir arī neapdomīgi braucēji, KURI NODOMĀJUŠI AIZIET NO ŠĪS DZĪVES UN NEGRIB TO DARĪT VIENATNĒ… IEMESLI VAR BŪT DAŽĀDI, taču viens ir skaidrs: JEBKO VARI DARĪT VIENĪGI AR SEVI….Ieteikums: avāriju izraisītājiem NEKAD VAIRS NEUZTICĒT AUTO VAI CITA TRANSPOTRA LĪDZEKĻA VADĪTĀJA ATĻAUJU UN MŪŽU!!!!!!! Šie cilvēki ir potenciāli noziedznieki un slepkavas!!!

  2. “NEAUDZINĀTAM cilvēkam nedrīkst dot zināšanas – tās ir kā zobens vājprātīgā rokās.”
    (Dmitrijs Mendeļejevs)
    Tātad visa vaina – NEAUDZINĀTĪBĀ

  3. Viens no galvenajiem vaininiekiem ir autoskolu neprofesionālā apmācība, bet bizness!Nākamais noteikti jāmin, Latvijas ceļu katastrofālais stāvoklis un kā arī fakts ka Valsts policijas darbinieku kapacitāte uz Latvijas ceļiem ir stingri pa mazu, jo neskaitāmās reorganizācijās policijas spēki tika samazināti līdz pat 50%!!!

  4. “Live fast, died young”- problēma,ar ko ASV sastapās 1950-os gados – tagad aktuāla arī Latvijā. Viss notiek…

  5. Nu vai tad “”nu tagad””dzer’aj’soferus beidzot piel’idzin’as p’erti’kim ar rokas gran’atu un turpi’n’as “‘atjaunot ‘vad’it’aja ties’ibas”‘p’ec katra “‘pie’k’ert’a pie st’ures P[ROMIL’ES vai narkotiku apdullin’atam “” sofer’et’ajam?Kad “”s’aks DISKVALIFIC’ET UZ M’U”ZU?

Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Nauda jāatstrādā

“Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs” par 2,1 miljoniem eiro plāno īstenot projektu “Āfrikas savanna”. Rīgas pašvaldības nākamā gada budžeta projektā “Āfrikas savannai” paredzēti 1,125 miljoni eiro, bet Saeima, apstiprinot nākamā gada budžetu, tā saukto deputātu kvotu ietvaros šim projektam piešķīra 400 000 eiro. Zooloģiskajā dārzā tiks izbūvētas mītnes, āra pastaigu laukumi. Būvprojekts paredz veidot jauktu ekspozīciju, kurā apmeklētājiem vienlaikus tiktu rādītas žirafes, zebras, antilopes, surikāti un degunragputni, kā arī iekļauta huzārpērtiķu sala. Āfrikas savannas ekspozīcija iecerēta aptuveni 3000 kvadrātmetru platībā.

Egils Līcītis: Tumsa zūd, ja "Delna" slēdz gaismu (2)Ja "Delna" būtu ar garāku pastāvēšanas vēsturi, to noteikti uzaicinātu pie Daugavas rakšanas un upes gultnes maģistrālās līnijas vilkšanas.
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (6)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Vai jums nācies saskarties ar nelojāliem pedagogiem?
Draugiem Facebook Twitter Google+