Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
17. aprīlis, 2016
Drukāt

Atis Jansons: Joprojām laipojam, ceļu pārraugu kungi? (6)

jansons_atis

Nedēļas laikā divas augsta līmeņa sanāksmes par satiksmi un drošību (“Valsts ceļu” ikgadējā koference un satiksmes drošības padomes sēde). Runas, kuras klausīties ej (joprojām optimistiski un naivi), cerēdams uz spilgtām un būtiskām atklāsmēm, no kurām nāc tāds saguris un domīgs.

Vispirms par dažiem CSDP fragmentiem.

Nu kad reiz beigs nopietni, valsts vai savu uzņēmumu labi algoti veči šķiest laiku pseidoproblēmas šurpu turpu stumdot? Ziemas riepas no decembra vai novembra – to vispirms apspriež SM izveidotā “Domnīca”, tad tās vadonis ziņo Padomei (atkal daži desmiti no nopietnākiem darbiem atrautu kungu), lai beigās visi paklanītu galvas – mainīt likumos tomēr neko nevajagot. Nu nevajag, protams! Bet kam un kāpēc tas nebija skaidrs jau iepriekš? Kam vajadzīga šī (padomju laikos stabili apgūtā) IBD (no krievu “vētrainas darbības imitācija”)? Es tāpat braukšu ar tādām riepām, kādas uzskatīšu par vajadzīgu un spēšu nopirkt. Es pats sekošu klimata izmaiņām un ilgtermiņa prognozēm. Un tie kas Madonā vai Alūksnē, ziemas sezonu apzinīgi (?) sāks agrāk nekā liepājnieki. Labāk būtu padomājuši (domnīca, taču), kā atturēt rīdziniekus no braukšanas ar radžotām riepām vispār un sevišķi vēl tagad – saulainā aprīlī. Naglas un asfaltu bojā, degvielu lieki dedzina un – galvenais – nākamās ziemas drošību jau tagad grauj (dilst taču tērauds un gumija saulītē).

Vēl viens visaugstākajā līmenī jau vairākus gadus muļļāts jautājums. Vai likt uz vasaru maksimālo atļauto ātrumu paaugstinošas zīmes? Ja likt, tad kur? Pētīsim, saka ierēdnis, analizēsim, piebalso oficieris. Tad nolemsim. Varbūt uzliksim… Klau, kungi! Pirmkārt – vai tad mums nav augsti kvalificētas LVC un CSDD amatpersonas (Māris un Ziedonis, šķiet, ir tie, kuru amatu pienākumi ietver šo jautājumu), kuras varētu lemt un darīt? Otrkārt – vai kāds no jums ieskatās LVC satiksmes informācijas datos (pat publiski pieejamos) un redz tur, ka arī bez šīm zīmēm mums jau ir desmiti ceļu posmu, pa kuriem tūkstoši automobiļu brauc ātrāk par 100 km/h? Redz, ka vismaz puse pilsoņu ātrumu izvēlas atbilstoši laika un ceļa apstākļiem, savam tehniskajam bruņojumam, plūsmas blīvumam (vai neesamībai), piedevām ir praksē pārliecinājušies par kontroles vājumu (vēlreiz – vai neesamību) un – viņiem šīs zīmes, piedodiet, bijušas nebijušas. Treškārt – ja par ātruma kontroles prioritātēm – vai kāds no jums pateiks, kā tiks novērsta vai vismaz ierobežota šopavasar krāšņi uzplaukusī vālēšana ar ātrumiem krietni virs 100 galvaspilsētas teritorijā? Nav šāds jautājums “darba kārtībā”…

Labi. Kungus no veca skeptiķa augstumiem sabāru. Nu uzslavēšu dāmu. Laba CSDP sēdē Latvijas atkarības psihologu apvienības pārstāves Aelitas Vagales prezentācija. Lūk, viens (toties kāds!) šo “galvas dakteru” iegūtie fakts. Neatkarīgajā Latvijā šmigā pie stūres brauc galvenokārt atkarīgie. “Sociālo” grēciņu (brauciens pēc ballītes utml.) ir maz. Parasti rullē zēni, kuri to pirms pieķeršanas jau darījuši desmitiem reižu. Zēni, kuri tā īsti skaidrā jau nemaz vairs nemēdz būt. Un šādas atkarības priekšā soda iespējamība (diemžēl neliela, jo maz mums to policistu) ir bezspēcīga. Apvienība jau piedāvā atkarīgajiem psihologa konsultācijas. Tās esot iedarbīgākas par varbūtējiem sodiem. Un vēl – laba un vietā bija Andra Lukstiņa piebilde šajā sakarā. Nekur pasaulē nodzertas tiesības vadīt auto nesot tik viegli atgūt kā Latvijā. Laiks likumdošanu mainīt.

Un nu par ceļu konferenci.

Tur noskaņa cita. Faktiem bagātu, analītisku runu daudz. Bet – nozares ilgtermiņa vērtējuma daļā gan jaunā ministra Ulda Auguļa, gan LVC vadītāja Jāņa Langes, gan LCB prezidenta Andra Bērziņa (kā vienmēr visemocionālākā), gan “ārpusnozares” eksperta lomā pieaicinātā Vjačeslava Dombrovska (ekonomikas zinātņu doktors, pirms dažiem gadiem arī ministrs) runās optimisma gauži maz. Jo – pēdējo divu gadu ceļu būvdarbu apjoma pieaugums panākts labi izmantojot Eiropas fondu sniegto atbalstu. Ļoti labi, nosacīto kalendāro grafiku krietni apsteidzot. Rezultāts – šī ES plānošanas perioda (2014. – 2020.) naudiņa sāk izsīkt, pēc diviem gadiem tās jau būs ļoti maz. Un nozare paliks ar Latvijas budžeta devumu, kurš ir mazāks par pusi no patreizējās kopsummas, ja arī augs, tad nedaudz. Galvenos ceļus būsim paspējuši sakārtot (gandrīz), reģionālie būs pasargāti (atkal jāsaka – gandrīz) no tālākas sabrukšanas, bet joprojām slikti, bet vietējie, kurus jau tagad uztur tikai un vienīgi pati Latvija, turpinās degradēt. Piedevām bažas par tālāku nākotni – nav nekādas pārliecības, ka nākamajā ES fondu plānošanas periodā palīdzība mūsu ceļiem būs vismaz iepriekšējā līmenī. Eiropai, kā redzam, neklājas viegli. Un piedevām – mēs esam grēkojuši: Latvijas pašas ieguldījums ceļos nav bijis tik liels, kā pirms 2014. gada solījām. Par to var arī sodīt, turpmāku palīdzību atteikt.

Kāpēc esam tādā bedrē? Neko jaunu runās nedzird. Kaut ņem un vēlreiz pārraksti pirms trim gadiem teikto (“LA” 10.06.2013.). Jau toreiz konstatējām – ceļu mums ir vairāk nekā spējam uzturēt. Ja rēķinam metrus uz vienu iedzīvotāju – divas reizes vairāk nekā Beļģijai un Somijai, trīs reizes vairāk nekā Šveicei un Polijai, desmit reizes vairāk nekā Vācijai. Un Vācijas IKP uz iedzīvotāju ir gandrīz trīsreiz lielāks. Tātad mūsu vajadzības šajā (arī daudzās citās) jomās tālu pārsniedz reālās iespējas…

Vai beidzot uzzināsim par tām reālajām iespējām? Diemžēl atkal tiek atkārtots jau sen dzirdētais. 2012. gads.

Uldis Augulis, tolaik Saeimas deputāts (arī bijušais satiksmes ministrs), tiekoties ar “LA” lasītājiem Skultes pagastā, teica: “Lai pašvaldības un ceļu būvētāji varētu plānot un ceļus varētu atjaunot, jābūt skaidram finansējumam, tāpēc iestājos par Ceļu fonda atjaunošanu.”

Gadu vēlāk ministrs Anrijs Matīss: „Satiksmes ministrija ir izstrādājusi nākamās septiņgades detalizētu programmu, kurā precīzi redzams, kuru ceļu spēsim vai nespēsim uzturēt tāda vai citāda finansējuma apstākļos. Tas ir grafiks, kurā redzams, ka absolūtai taupībai turpinoties, konkrētam pilsonim nepieciešamais konkrētais ceļš vēl septiņus gadus nesaņems ne santīmu, ne centu. Un sabruks pavisam. Skaidrs, ka no budžeta tā vienkārši „vairāk paņemt” nav iespējams. Bet neko nedarīt arī nedrīkst.”

Un valsts prezidents Andris Bērziņš: „Ne ceļu būvētāji, ne pašvaldības, ne zemnieki, ne mežinieki – neviens nevarēs izvairīties no līdzdalības un līdzatbildības problēmas risināšanā. Neviens nevarēs tikai prasīt, ja gribam esošo ceļu tīklu saglabāt un uzlabot.
Satiksmes ministram konkrēti un detalizēti jāiezīmē valsts ceļu tīkla perspektīvas tāda vai citāda finansējuma apstākļos. Tad finansu ministram un ministru kabinetam kopumā jāizvēlas optimālais variants, to jāpublisko, jāskaidro un jārealizē.”

Tādi trīs gadus veci citāti. Un skumjš šodienas secinājums. Nekas nav būtiski mainījies. Augulis (tāpat kā iepriekš Matīss) sauc ceļu sakārtošanu par savu prioritāti. Un dibina darba grupu, kurai līdz vasaras vidum jāizstrādā konkrēti priekšlikumi. Matīsa vadībā jau 2013. gadā izstrādātais detalizētais situācijas vērtējums toreiz valdībā tika “pieņemts zināšanai”. Un tur, nerealizētu zinību plauktā, tā arī palika. Prezidenta teiktais – “nekavējoties jāspēj atbildēt” izskanēja tukšumā. Nu jauna darba grupa, jauni priekšlikumi. Attīstībai vajagot spirāli. Šis gan vairāk izskatās pēc draņķīga neizlēmības apļa.

Kā konferencē teica Andris Bērziņs (ne tas kurš eksprezidents, bet LCB vadītājs) – beidzot politiķiem jābūt drosmei oficiāli atzīt, ka katra pilsoņa kāroto celiņu sakārtot mēs nespēsim. Jāizstrādā, jāpublisko un konsekventi jāīsteno reāls ceļu tīkla pārplānošanas uzdevums, nevis jāturpina izlikties, ka procesi tiek vadīti, faktiski gaidot brīnumus – varbūt Eiropa iedos, varbūt paši spēsim…

Labs rosinājums pārdomām šādā virzienā varētu būt Vjačeslava Dombrovska konferencē vilktās paralēles ar izglītības sistēmas reformām. Augstskolas (valsts galvenie ceļi) paliek valsts pārraudzībā. Vidusskolas (reģionālie ceļi) tiek uzturēti ieinteresēto pušu (valsts, pašvaldības) kopīgiem spēkiem. Pamatskolas – tikai tur, kur tam ir pietiekams demogrāfisks un sociāls pamats. Princips “nauda seko skolēnam” ir pārfrāzējams un pielietojams arī ceļu sakarā. Nauda seko braucējam. Ja pa šo ceļiņu brauc 20 auto dienā, tiem seko tikai akcīzes nodokļa centi. Un valsts (tu un es, kas lieto citus ceļus) to uzturēt nevar. Nevis negrib, bet nevar. Ja nevar arī pašvaldības vai tuvējie uzņēmēji – šādu ceļu saglabāt labā kārtībā nav iespējams. Diemžēl.

Un vēl (arī no V. Dombrovska teiktā). “Attīstība sākas ar ceļu”, protams, ir aksioma. Taču nepieciešams precizējums. Ceļš ir vajadzīgs. Bet tas pats par sevi nu nekādi negarantē uzplaukuma sākumu pieguļošajās teritorijās, ja nebūs citi attīstības priekšnoteikumi. Demogrāfiski, pirmkārt. Ekonomiski (investīciju pieejamība utt.), organizatoriski.

Vai pamanījāt, ka atklāti, kategoriski, varētu pat teikt – revolucionāri konferencē runāja tie, kuri vairs nav ne vēlētos, ne algotos valsts amatos? Ministrs “laipo”. Lai gan – pirmo reizi šāda ranga amatpersonas teiktajā dzirdējām: “Nacionālās attīstības plāna ceļu iedaļas izpilde sāk izskatīties pēc utopijas”. Optimisma stariņš. Varbūt kungi beigs laipot? Varbūt uz tik nozīmīgas nozares kā ceļu būve koferenci atnāks premjers… Vai prezidents. Atzīs skaidri un gaiši, ko izdarīt nespējam. Tad būs vieglāk reālos darbus atlasīt un paveikt.
Tā nu joprojām dungojam Jura Kulakova meldiņu: “Un kas būs tik drosmīgs pateikt…”

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Grūti izlasāms teksts, daudz iekavu, juceklis ar laikiem.

  2. jā, jā , večuk, tev drupata atleks:) Atbildēt

    baura dumjuma uzskatms piemērs- šiem 25 gadu laikā izmantojot “ceļu būves un uzturēšanas” jājamzirdziņu izkrāpj un nozog vismaz PUSMILJARDU eiro, vismaz.., bet tādi jansoni želi nomurkšķ ik pa laikam par laipošanām:))

  3. Vai tad nezināt, ka lielalgu nejēgām, ik pa laikam ir jāizgudro kaut kādi kārtējie stulbumi,lai tauta domātu, ka viņi ikdienā cītīgi strādā.
    Piemēram autoapskatēs nevajadzīgi pārbaudes elementi, kurus ikdienā tāpat neviens neievēro un strādā tikai uz apskates laiku. Vai kāds uz ceļa ir pārbaudījis riepas stāvokli, lukturu regulējumu un signālierīču pielietojumu, vai atgāžu stāvokli? Pēc apskates lielākais vairums saregulē pēc tam pēc saviem ieskatiem, ieskaitot nelegālās ksenona lampas. Kāds sakars auto kompim ar satiksmes drošību, ja to pārbaudīs tikai apskatēs? Kādēļ nevar vienkāršot apskašu iziešanu un tās veikt sertificētos autoservisos (kā tas ir piem. Anglijā). Tur konstatētos defektus arī uz reizi novērsīs, bet CSDD nebūs peļņa, ko taukmūļi negrib nekādi pieļaut.

  4. pūķins sakārtos i ceļus, i viu pārējo…

    • Ne pūķins, ne mūsējie korumpanti nesakārtos, jo atkal nav naudas! Vajag tik izgudrot visādus stulbumus, ko ieviest autovadītājiem, kurus viņi tikpat neievēro un lai novērstu uzmanību no nolaidībām un neizdarībām. Reiz bija laiks pasēdēt ielas malā un pavērot garāmbraucošos un radās ideja paskaitīt telefona lietotājus pie stūres un vidējais rezultāts bija šokējoš, katra otrā sieviete – vadītāja lietoja mobilo telefonu braucot, turpretī virieši, tikai katrs piektais!!!

Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Nu lābi, lābi, varu arī šoreiz es samaksāt…

Veselības rēķini – no aizsardzības budžeta

Valdība vakar atbalstījusi 2,81 miljona eiro pārdali no Aizsardzības ministrijas (AM) budžeta, lai segtu rēķinus par Latvijas iedzīvotāju saņemto veselības aprūpi ārzemēs un segtu līdzekļu deficītu fenilketonūrijas un citu ģenētiski determinētu slimību korekcijas preparātu apmaksai. No AM budžeta programmas “Valsts aizsardzības politikas realizācija” uz Veselības ministriju tiek pārdalīti 341 018 eiro, bet no programmas “Militārpersonu pensiju fonds” tiek pārdalīti 2,36 miljoni eiro. Tā kā Veselības ministrija ir ieplānojusi rēķinu apmaksai novirzīt vēl arī citus līdzekļus, piemēram, no ietaupītajiem līdzekļiem par laboratoriskajiem izmeklējumiem, tad ar piešķirtajiem līdzekļiem no Aizsardzības ministrijas budžeta pietiekot, lai segtu šogad radušos rēķinus.

Juris Ulmanis: Zaļais pūķis krievholisms (1)Parasti zaļo pūķi asociē ar alkoholismu. Situācija ar pāriešanu uz krievu valodu man atgādina klasisku atkarības modeli, kurā alkohola vietā lietojam krievu valodu. Tātad esam līdzatkarīgie. 
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (12)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat izglītības kvalitāti Latvijā?
Draugiem Facebook Twitter Google+