Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
19. jūnijs, 2016
Drukāt

Atis Jansons: Likumu staipām, loģiku ignorējam … (2)

atisjansons

…un pat no pieklājības, no elementāras cieņas pret līdzpilsoņiem nav ne miņas. Tāds diemžēl ir īss situācijas novērtējums pēc pavisam vienkārša brauciena pa A2 no Rīgas līdz Smiltenei.

Lai cik paradoksāli tas varētu šķist – lielākais “bardaks” valda līdz Siguldai. Vienā no retajiem mūsu četrjoslu ceļiem ar pamatīgi atdalītiem pretējiem virzieniem. Tālākā šaurība gluži fiziski improvizācijas tieksmes un iespējas slāpē. Bet te…

Ārpus apdzīvotām vietām pa otro joslu drīkst braukt tikaim tad, ja pirmā aizņemta. Noteikums, kuru ievēro labi ja katrs otrais. Kādam pirmā šķiet pārlieku nelīdzena, cits ieņēmis galvā, ka kustība ar maksimālo atļauto ātrumu dod tiesības ieņemt jebkuru joslu. Spītīgi un ietiepīgi. Un tieši no elementārā, Anglijā, Vācijā, visās Eiropas valstīs, kurās satiksme ir kaut cik civilizēta, dzelžaini ievērotā principa pārkāpšanas sāka traģikomiskais dancis. Jo kreisēšanas ātrums te katram cits. Viens (labi – divi no desmit) aiz bailēm uzrauties vai patiesas lojalitātes brauc tieši 90. Vai 100, kas te vietām atļauts. Visu cieņu, ja tiešām 90. Bet dažiem jau faktiski nav tie 90. Viņi joprojām nezina, ka gandrīz visu automobiļu spidometri melo “ar plusu”. Īsti 90 ir tad, kad bultiņa pavisam cieši pietuvojusies atzīmei 100… Un tad nāk kāds “advansētais”, kurš ne tikai savu spidometru pareizi nokalibrējis (vienkārši – ar telefona GPS), bet piedevām uzskata, ka praktiski jau drīkst simta vietā braukt 110. Par to taču nesoda… Kāds pārītis no katriem desmit rēķina vēl tālāk – “mazais sods” ārpus pilsētas nav tik briesmīgs. Un maz iespējams, jo to, cik skraja mūsu kontrole, rāda ikdienas pieredze. Šie grib vālēt 125. Un (tas par loģikas trūkumu) visiem ātrajiem pie vienas vietas, ka reālu laika ieguvumu šie +5, 10 vai pat 15 km/h nedod. 100 km/h ir 36 sekundes kilometrā. Pat 120 – tikai par 6 sekundēm mazāk. Līdz Siguldai tā var sakrāt (ja paveicas nekur neiesprūst aiz visu ceļu aizņēmušiem lojālajiem) kādas trīs – četras minūtes. Bet līdz Smiltenei nopietnu laiciņu vinnēt var vien tad, ja ar 100 bliež cauri Siguldai, aiz tās paver turbīnas līdz 170. Loģikas nav. Bet šie vālē, ar uguņu zibšņiem dzenot “lēnos” ārā no kreisās joslas. Jeb apsteidzot tos pa labo, atkal lecot kreisajā utt. Un tas viss šodien vēl ar visai blīva lietus piedevu, šļakatu vērpetēs, virziena maiņas manevros pār mūsu lielceļu jaukajām garenrisu upēm, kurās plikāks ritenis var uzpeldēt un saķeri zaudēt arī lēnāk un taisni braucot.

Labi. Štrunts par tiešām ātrajiem. Varbūt tiešām steidzas.Viņi pazūd tālēs pelēkajās (viens tāds gan atceļā pie Vangažiem tika ar ziliem zibšņiem no trases noņemts – laikam jau visiem pārējiem par prieku). Visneloģiskākie šķiet tie, kuri manas “limita pielaides” vietā ir ietiepīgi izvēlējušies par +2 km/h lielāku. Vai pat ne to – viņi vienkārši grib būt aktīvi, būt kādam priekšā. Un uzgāž man dubļu šalti, pēc apdzīšanas atgriežoties pirmajā joslā ne jau pieklājīgā attālumā, bet tepat pie deguna. Un tur arī paliek, jo adrenalīna uzplūds ir pārgājis. Siguldā iebraucam reizē… Bet katrs, kurš plūsmā dīdījies, ir velti dedzinājis savas un citu nervu šūnas. Arī degvielu. Esmu veicis eksperimentu. 150 kilometrus no Rīgas līdz Usmai braucis rātni. Benzīna patēriņš nepilni 11 litri. Un aktīvi, gandrīz agresīvi. 14 litri. Laika ieguvums – 12 minūtes. Trīs eiro par 12 minūtēm jeb 15 eiro par stundu. Kuram no jums darba devējs tā maksā?

Loģikas nav. Ir paātrinājuma un veikla manevra baudas meklējumi nevietā. Brauciet sacīkstēs. Vai vismaz mācību un treniņu trasēs. Pēc stundiņas ziemas “Brīvkalnos” visi šie ielu un ceļu kariņi liekas bērnišķīgas rotaļas, uz kurām noskaties ar godam nopelnītu pārākuma sajūtu. Gribat jautrāku braucienu ikdienā un uz koplietošanas ceļa – Latvija dod šādai izglītojoši izzinošai izpriecai visas iespējas. Vācieties nost no A maģistrālēm. Uz Rīgu no Smiltenes, piemēram, nevis taisni uz A2, bet pa V234 gar Raunu. Ja vēl nepietiek un granti gribas (prātīgi, pilsētniek!), var izmest līkumiņu caur Kārļiem uz Līgatni (V283). Fantastiska taka!

Bet Latvijas lielceļi nav piemēroti ne īstas, ne (vēl jo vairāk) tikai šķietamas meistarības un drosmes demonstrēšanai. Smaidu un rāmu garu! Labu mūziku. Nevis nejauši rādžiņā sagrābstītu, bet kaut ko niknuma un spriedzes slāpēšanai jau savlaicīgi sameklētu, diskā vai telefonā ierakstītu. Un prātīgi ar tiem telefoniem! Tajā pašā A2 burztiņā gadījās redzēt meiteni, kura savējo turēja pie auss, stūrēdama tik jaunu auto, kuram brīvu roku sistēma vienkārši nevar nebūt. Laikam jau slinka bijusi tās lietošanu apgūt. Un čalis ar’ labais – nav palīdzējis…

Vēl viens lietaina laika atklājums, kurš dzīvi palīdz pareizi iekrāsot – ne tikai saulē vajadzīgas brilles. Pelēkā laikā pamēģiniet dzeltenās. Pirmā reize – mēms pārsteigums. Miglā pazudusī pļava atkal ir zaļa, un peļķes mirdz sudrabā. Plaša, labi pārskatāma panorāma. Baudiet to, nevis apšaubāmo nevajadzīga ātruma narkotiku. Un esiet modri, prasīgi pret sevi, jo mūsu satiksme kopumā krasi uz labo pusi nemainīsies. Pārāk elementāra un formāla ir jauno stūrētāju atestācija, aplami daudzu “pieredzējušo” ieradumi, gauži trūcīga kustības kontrole ar varu un spēku tos izmainīt nespēj. Pats varbūt vari. Ja vien gribi.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Satiksmes organizēšanā visādu cūcību,kur vien paveries.Kaut vecā veselības izziņa vēl spēkā,laicīgi to pagarināju vēl uz 3 gadiem.Taču plaušu rentgena uzņēmumu,par kuru jāmaksā 9,27 eiro(savu rindu gaidīju ne mazāk par stundu) vēl neviens nav redzējis, kaut mana jaunā izziņa ir spēkā jau 5 dienas.Ja jau vēl elpoju,varbūt ir lieki par maksu pārliecināties,vai plaušas vēl ir savā vietā.

  2. Atis braucis kopā ar citiem rīdziniekiem svētdienas braucējiem. Darba dienās satiksme ir itin rāma un gandrīz saprotama. Uz darbu braucējiem labi zināms, kā ietaupīt degvielu un laiku.

Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Tu nonāksi ellē!

Šonedēļ Latvijā ļoti mainīgi laika apstākļi, kad sals mijas ar atkusni un sniegs ar lietu.

Juris Ulmanis: Zaļais pūķis krievholisms (57)Parasti zaļo pūķi asociē ar alkoholismu. Situācija ar pāriešanu uz krievu valodu man atgādina klasisku atkarības modeli, kurā alkohola vietā lietojam krievu valodu. Tātad esam līdzatkarīgie. 
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (13)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat izglītības kvalitāti Latvijā?
Draugiem Facebook Twitter Google+