Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
8. marts, 2015
Drukāt

Atis Jansons: Mazāk niknuma labajā kājā, vairāk prāta paurī (13)

Foto - Stock.xchngFoto - Stock.xchng

Kādā “preses relīzē”, kuru pagājušajā nedēļā izplatīja savdabīgas auto vadītāju aptaujas autori un kāri tiražēja visas iespējamās drukātās lapas un ekrāni, teikts – tikai septiņi procenti ātruma limitus ievērojot vienmēr un visur. Citi eksaktāki avoti (LVC uzskaites punktu dati, piemēram) gan tik bēdīgu ainu (vismaz ārpus pilsētas) nerāda, tomēr arī viņu tabulās zem “90” ir mazāk nekā puse kustības dalībnieku.

Kāpēc tā? Morāls pagrimums un nihilisms? Daļā no ātro manevriem manāmi arī tādi simptomi. Taču vairums pārkāpēju tā brauc tāpēc, ka būt absolūti lojālam Latvijas ceļos ir grūti.

“Atļauto ātrumu” pārsniegšana diemžēl nav pīpēšana, kuru – lai cik grūti tas arī nebūtu – principā tomēr iespējams atmest ar vienpatņa individuālu apņemšanos, saņemšanos un piepūli. Jaunajam un vārīgajam nepīpētājam taču neviens tā gluži bezkaunīgi un tieši nāsīs dūmus nepūš. Bet man, šodien tik apzinīgam un kārtīgam, garām brauc, uz kurpes spļauj, uz galvas d… Mani aplaupa gaišā dienas laikā, un ir gluži pretdabiski prasīt no viena normāla vīrieša, lai to visu paciešu. Es sadumpojos, un lavīna veļas tālāk…

Pārāk plaši izplatīts ir pieņēmums (un nu jau daudzu konsekventas rīcības programma), ka tavs lielais ātrums ir tikai personisks risks, gar kuru citiem nav nekādas daļas. Pat nerunājot šoreiz par tiešajām briesmām, kuras tava iespējamā kļūda lielā ātrumā var radīt citiem braucējiem, gājējiem, dzīvniekiem un stabiem. Vissliktāk, ka aizmirsts, katrā kilometrā ignorēts tiek fakts – braukt ievērojami ātrāk par atļauto vai plūsmas vidējo ātrumu (vismaz vietās, kur neesi uz ceļa viens) nozīmē pārkāpt sabiedrības vienošanos par satiksmes pamatprincipiem, piesavināties pārākuma iespējas jebkurā manevrā. Un šis nav mistisks un miglains laupījums no nekurienes vai negodīga bagātnieka kabatas. Tu atņem man. Nevis palūdz vai palienē, bet pakamp. Un vēl spīdi pārākuma apziņā…
Tipiskākais piemērs.

Es (gandrīz lojāls – 100 km/h cenšos daudz nepārsniegt) panāku “lēno” (85 km/h). Ir pretī braucoši traucēkļi, diezgan tāli gan, tomēr ar ātrumu starpību tikai 15 km/h apdzīšana prasa prāvu laiku atrasties kreisajā joslā. Tādēļ ar mērenu distancīti, kura vajadzīga gan drošībai, gan paātrinājumam, kad sākšu apdzīt, iekārtojos “astē”. Pienāk mans laiks, bet spogulī parādās “ātrais” (150 km/h?) un likumīgu iespēju atņem… Gluži iespējama ir situācija, kurā ātro sarodas tik daudz, ka vienam miera mikam izredžu vispār nav un viņam tiek atņemts pat lojālais limits. Ļoti izplatītas ir ļoti ātro kļūdas situācijas un distanču novērtēšanā, kas beidzas ar viņu ekstrēmas bremzēšanas eksperimentiem manā deguna priekšā un spraukšanos teritorijā, kura pieder man. Iespraucies šķirbā, pats “ātrais” kļūst lēns, apdzīšanas sagatavošanai nu spiests atkāpties, atjaunot distanci, un te – likteņa ironija – viņu “paķer” un atpakaļ atspiež cits fiksais. Esmu jau trešais rindā uz apdzīšanu… Murgs, ne brauciens.

Lai cik dīvaini tas būtu – laupīt ir viegli un visai droši. Izredzes “noķert radaru” minimālas, kāds taču pamirkšķinās. Vai WAZE ekrāniņā zila cepure parādīsies. Braucot ātri, braucot ĻOTI ĀTRI, es esmu mobilizēts, labi “iesildījies”, gatavs zibenīgai rīcībai, apmierināts ar sevi, galu galā. (Velkoties astē, snaužu un pukojos.) Man nav pusi sava laika jāblenž spoguļos, mēģinot novērtēt katra sekotāja ātruma pārsvaru un agresivitātes pakāpi. (Aizmirst spoguli gan nedrīkst pat pie 150, jo te jums nav kaut kāda štrunta bailīgo Austrija…) Manas apdzīšanas prasa nevis 30, bet trīs vai piecas sekundes. Es varu tās iekārtot tuvāk kalnu galiņiem, jo es paspēšu pārredzamajā zonā. Lojālais nepaspēs. Lojālais nevar apdzīt līkumā, jo viņa manevru lēnums neļauj izmantot ceļa pārskatīšanu pa apdzenamā labo pusi. Lojālajam ir netīrs vējstikls un lukturi, jo viņš daudz vairāk un ilgāk atrodas šļakatu vērpetēs. Viņš ir sabradāts, melns un maziņš, un, Merfija visvareno spēku bīdīts, modrību zaudējis, piedevām biežāk nekā “sportisti” trāpa pilnīgi tukšā vienvirziena ielā izliktajās radarlamatās, kuras fiksē 62 km/h…

Ātrais aizbrauc tālēs zilajās. Par to “laupīšanu” – te ir divi varianti. Var morāles nianses tā maigi aizmirst un ignorēt, turklāt sirdsapziņas mierināšanai reizēm un pa laikam uzvesties arī pieklājīgi. Tā dara vairums kolēģu. Brāļi laupītāji… Ar viņiem es spēju saprasties un sadzīvot.

Sliktākā iespēja – nekādas brālības. Pārākuma uzsvēršana, pašpārliecinātība visaugstākajā pakāpē, īsts sadisms, kurš smird pat caur tumšiem stikliem. Arī sastopams ik uz soļa, un ir visemocionālāko konfliktu iemesls. Es redzu, ka šie riebekļi brauc uz svešu baiļu rēķina. Un, saprotot savas rīcības neprātību, atceroties par “otru vaigu”, reizēm tomēr neizturu un ar īsti šādai kompānijai piemērotu dzīvniecisku baudu pieveru tās durtiņas, pa kurām bandīts gribētu iespraukties. Un tad viņš bremzē izmisīgi un tizli, izspēlē padibeņu gājienu – brauc virsū, provocē avāriju, kurā būtu jācieš ir arī man… Labāk nesākt, jo beigu beigās es tik un tā piekāpšos, es nespēšu iet līdz bleķu vai purnu sišanai, bez kuras viņš neapstāsies.

Ar tiem, kuri cilvēka ģīmi nav zaudējuši, sadzīvosim. Kopīgi mēģināsim saprast, ka ķīviņš par ātruma dotajām priekšrocībām moderna tehnikas laikmetā nevar būt bezgalīgs. Citādi 120 pieveic 100, 150 pagrūž malā 120 un ir liels, kamēr neierodas 200… Nav ne robežu, ne perspektīvas un, tā turpinot, kļūstam tik “cilvēcīgi”, ka par vainagiem ceļmalās smīnam – tā viņiem vajadzēja…

Nevajadzēja jau vis. Mazāk niknuma labajā kājā, vairāk prāta paurī un miera sirdī gan būtu derējis. Bet ievērot limitus tiešām ir grūti. Un šī piepūle nebūt negarantē drošību, jo lojālie biežāk nekā ātrie ilgu laiku atrodas kustīgu satiksmes sastrēgumu, “vilcieniņu” zonā. Un blīva plūsma (sevišķi kopā ar Latvijai tik raksturīgo distanču ignorēšanu) palielina sadursmes iespējamību straujāk (kāds amerikāņu satiksmes pētnieks pat apgalvo – pieckāršojot) nekā vientuļš virslimitu ātrums labos ceļa un laika apstākļos.

Pievienot komentāru

Komentāri (13)

  1. Un peec cik iespeejaam cieniijamais Jansons saduushosiesapdziit beidzot???

  2. Diezgan vienkāršs jautājums cien. Atim Jansonam:
    Vai tas, kurš brauc ar 85 km/h arī ‘neaplaupa’ Tevi?
    No likuma puses, protams, viņam ir 100%īgas tiesības tā braukt, ja lēnākam ātrumam ir pamatojums un lōģiski, ka pat gadījumos, kad pamatojuma īsti nav, to var piemeklēt.

    Un īstenībā tie mega lidotāji sen jau kā ir pagātne. Nu, protams, ka gadās pa kādam, bet galīgi vairs nav tā, ka plivina garām, nespēj apdzīt, lien priekšā … Var gadīties pa kādam, bet ne jau tā, lai Tu no Rīgas līdz Liepājai brauktu aiz lēnas mašīnas un nevarētu apdzīt 🙂

    Tātad iedomājamies situāciju, kur visi satiksmes dalībnieki brauc uz 90 km/h. Un parādās viens, divi vai kaut 10 ‘lidotāji’ uz 150 km/h … Principā viņi tos parastos 90 km/h braucējus pa vienam ar apdzītu un aizbrauktu tālēs zilajās, jo neveidotos tak nekādas rindas (pārējie brauc vienādi ātri un viens otram netuvojas).
    Problēmas ar apdzīšanām tieši sākas, kad ir 1 kas brauc neadekvāti lēni, aiz viņa ir bailīgais ar mazmotoru, kasnevar sadūšoties apdzīt, tad ir fūre, kam apdzīšanas manevrs ir vēl grūtāks un tad krājas pārējie braucēji – parastie un ātrie. Un nu jau to visu padarīšanu ir grūti apdzīt pat tam skrējējam, jo mašīnu ir daudz. Tad vēl sāk stresot arī ‘normālie’ un mēģina dzīt, paātrināties, riskēt …
    Tātad – kas to izraisa ? … Tieši tā – tas 1 neadekvāti lēnais braucējs.

  3. Iesaku noskatīties neseno Top Gear sēriju kur viņi Austrālijā testēja apstāšanās ceļu pie konkrētiem “mega” ātrumiem. Mūsu distanču informācija ir novecojusi nu jau gadus 30, viss ir pavisam citādāk kā bija, tehnoloģija ir gājusi uz priekšu un drošība arī.
    Marazms ir pārvietoties pa šoseju uz 85/90 jo reālais ātrums ir vēl mazāks nekā tas ko jūs redziet savos spidometros.. Kāpēc zaudēt laiku un ilgāk bojāt nervus atrodoties pie stūres, ja reiz tas ir tik grūti?

    Mūsu ceļi ir vistīrākā miskaste. Degviela ir dārgāka nekā abās blakus esošajās (civilizētajās) kaimiņvalstīs, kamēr mēs maksājam kaut kādus mistiskos “ceļa/ekspluatācijas” nodokļus (normālam auto vismaz 90 EUR), un reāli situācija paliek tikai sliktāka.. Tad kāda iemesla pēc lai es pārvietotos pa mūsu izvarotajiem ceļiem (par kuriem es esmu samaksājis pietiekami) uz 50, ja braucot ar 70/80 tik ļoti nejūt šīs drausmas?

    Visiem kuriem ir bail vai diskomforts atrasties uz ceļa – dodieties lūdzu uz kādu sporta trasi un izmēģiniet drošos apstākļos visas jūsu iedomātās drausmas, tas ko rāda/stāsta masu mēdijos un kobrā nav īsti patiesi.

  4. Daudz loģisku faktu un atziņu, bet kāds ir šī vārsmojuma vēstījums?
    Un katrā ziņā nevajadzētu jaukt kopā “atļauto” un “plūsmas vidējo” ātrumu – ja plūsma faktiski iet ar plus 30..40 km/h virs atļautā, tātad plūsmā esošie par to ir savstarpēji “vienojušies” un ir cūcība to ignorēt izliekoties par labāku pār citiem un vicinoties ar noteikumu grāmatiņu. Nogalina ne tikai ātrums, bet arī ātrumu starpība. Arī ierobežojumu apstiprinātāji ne vienmēr ir uzdevumu augstumos – liela daļa ierobežojumu ir pārspīlēti.

  5. Likumam tomēr ir vērts pakļauties lai sevi un citus nepakļautu muļķīgiem riskiem. Funktierus par ceļa zīmju lietderību vajag atstāt profesionāļu ziņa un pašiem iemācīties būt maksimāli disciplinētiem un netēlot mērkaķus ar granatu.

  6. ir saprotama, BET netiek pieminēti CĒLOŅI.
    Kā viens no tiem katastrofāli debīlā satiksmes organizācija.
    Piemēram, Ādažu – Saulkrastu posms ar latvietim nesaprotamo “lēno divplākšņu” joslu, no laikam jau vēsturē aizbraukušajiem poļu fiatu laikiem. Esošo ceļa platumu lieliski un visiem saprotami, (arī skrējējiem nāktos pielāgoties,) būtu izmantot, kā piemēram Zviedrijā, pamīšus pāris kilometros izveidojot divas braukšanas joslas vienā virzienā, atdalot tās no pretējās kustības ar barjeru, vai trošu stabiņiem, kā Zviedrijā. Pats neapdomīgākais lidonis nevēlēsies skrāpēt pulētā spēkrata sānus. Un būtiskākais ieguvums – frontālo, letālāko sadursmju skaita samazināšanās. Nebūs arī tādu aizvainoto braucēju, kā autors, jo zinot, ka pēc pāris kilometriem būs garantēta apdzīšanas iespēja, katrs var izvēlēties savu DROŠO ātrumu.
    Par satiksmi Rīgā nesāksim. Pārvietojos tajā jau 35. gadu un, nakts vidū pamodināts, varu nosaukt vietas desmit, kurās joslas un krustojumi organizēti tik traģiski, ka jebkurš ceļu policists to saprot un tajos nesoda vadītājus, kuri lavierē kā nu prot!
    Un pieminēt ierobežojošo šaurību te būtu nevietā! Rīga nav Helsinki, vai Stokholma, kur katra josla jāatkaro klintīm. Arī veloceliņi minētajās pilsētās ierīkoti “ar galvu”, nevis uz autobraucēju rēķina, pēc POLITISKA, pirmsvēļēšanu pasūtījuma.
    Neticiet? Nav tālu jābrauc pārliecināties!

  7. Raksts ( raksts? ) pilnīgs sviests!

    ps. šitādus, kas satiksmē ir iedomajušies ”savu teritoriju” vajag izolēt!
    atņemt autovadītāja apliecību!

    • Tāmnieks/luterānis Atbildēt

      ”Sava teritorija” = 1) distance, kuru negrib ievērot taksisti, bemberisti un tie, kas jau gandrīz jau kā 1/2 gadu ir dabūjuši tiesības un vienīgie prot braukt pa īstam; 2) tā ir mana braukšanas josla, īpaši ārpus pilsētas, kad katrs pašnāvnieks, braucot pretī apdzen citu braucēju, bezkaunīgi cerot, ka es braukšu grāvi, lai šis varētu turpināt huligānismu, 3) tā ir auto noparkošana savā rūtiņā pēc iespējas simetriski, lai viņa resnā mamma vai pa telefonu pļurkstošā mamzele, izkāpjot, nebuktētu manu auto u.t.t.

  8. Pēdējais laiks kārtot nopietnus braukšanas pārbaudījumus un ieviest liellopa tiesības – droši – ne vienmēr pareizi policista izpratnē, vēl – pieklājīga sabiedrība bieži nozīmē apbruņota sabiedrība – ja par apzinātu kašķi uz ceļa var noķert lodi, maz būs kašķīgo- piemērs ASV

  9. Būtu tomēr jāvienojas, kas tā ātruma ierobežojuma zīme tāda ir – piespiedu audzināšanas līdzeklis šoferiem, vai tomēr ar ceļa un braukšanas apstākļiem saistīts brīdinājums. Ja tas ir ar ceļa un braukšanas apstākļiem saistīts brīdinājums, tad vismaz 50% gadījumos šīs zīmes ir neatbilstošas un pakļauties šo zīmju regulejumam nozīmē nonākt konfliktā ar veselo saprātu un savu šofera pienākumu izvēlēties braukšanas apstākļiem piemērotu ātrumu.
    Pieaugot braukšanas ātrumam virs 90 km/h, pieaug postošās sekas avārijas gadījumā. Bet tāpēc, ka daži dullie braucot ar ātrumu virs 100 km/h nositas, nav korekti VISIEM , VISOS GADĪJUMOS, pieprasīt braukt tikai līdz 90 km/h. Šādas neadekvātas prasības tad arī rada masveida satiksmes noteikumu pārkāpšanu. Ja ātruma ierobežojumi būs atbilstoši, tad arī cilvēki tos ievēros un izturēsies ar respektu pret attiecīgajām ceļas zīmēm. Bet dullie, kā braukuši pretim savam liktenim, tā arī brauks, lai kādas tās ceļa zīmes nebūtu uzstādītas.

  10. izvērtēdams

  11. Plānā pedāļa spiedējs Atbildēt

    Ar tādu naidu uz ceļa tu esi bīstamāks par to, kas 120 brauc visu mierīgi izvēdams.

    • Ko izsvērdams: Cik reizes DSN pārkāpis ? Cik reizes viņam bija nospļauties uz likumiem un citiem satiksmes dalībniekiem ?

Radīts paroļu ģenerators, kuru hakeri nevarēs uzlauzt (2)Firma "Everykey", ko atbalstījis pats antivīrusu kompānijas "McAfee" dibinātājs Džons Makafī, izstrādājusi īpašu maziņu ierīci, kura ģenerē jaunu un drošu paroli ikreiz, kad vēlaties ienākt vienā no saviem interneta vietņu profiliem.
Ja gribi tilpumu. "LA" vērtē "Opel Zafira""Opel Zafira" tika prezentēta 1999. gadā un kopš tā laika ir toņa noteicēja septiņvietīgo kompaktvenu klasē. Pavisam šo gadu laikā saražots vairāk nekā 2,7 miljoni dažādu paaudžu Zafira automobiļu.
Vai Latvijas neceļu nākotne? (1)Par gada auto nominēt pikapu? Uz tādu izlēcienu žūrija nez vai būs spējīga
Draugiem Facebook Twitter Google+