Foto-Shutterstock

Atis Jansons: Nosist var pat ar slapju zeķi… 5

Atkal – tāpat kā gadu sākot – traģisku avāriju virkne. Atkal – tāpat kā jau gadiem ilgi – pārāk skopas ziņas par notikušo. Ne tikai skopas. Brīžiem pat nejēdzīgas, pretrunīgas. TV sižets, kurā tiek teikts – “pat auto marku neiespējami noteikt”. Un nākamais kadrs ar spožu “KIA” emblēmu uz pavisam neskartā bagāžnieka vāka. Viena amatpersonas intervija vakarā – “pie stūres bija sieviete”. Otra nākamajā rītā – “stūrēja vīrietis”… Un kaut minimālas racionālas informācijas vietā vieni vienīgi tendenciozi minējumi. “Pēc aculiecinieku teiktā, šis jau iepriekš brauca ātri, agresīvi, vairākkārt apdzina…” Kas tie par aculieciniekiem, kas agresivitāti un ātrumu garākā ceļa posmā tā virtuozi “dokumentējuši” un apdzīšanas manevrus novērtējuši? Un vai šādas pļāpas nav “izmeklēšanas noslēpums”, ar kuru atbildīgās iestādes attaisno jebkuru noskaidroto faktu nepublicēšanu?

Reklāma
Reklāma
Veselam
Zinātnieki atklājuši iemeslu, kas varētu izskaidrot gados jaunu cilvēku biežo saslimstību ar vēzi 57
Notriektā tautumeita 7
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
Lasīt citas ziņas

Tik nepieciešamās izglītojošās informācijas par avāriju cēloņiem mums joprojām nav. Policija šajā jomā strādā pa vecam. Jaunā “Latvijas Valsts ceļu” paspārnē izveidotā ekspertu grupa ir tikko darbu sākusi (skaitliskais sastāvs – viens cilvēks) un vismaz pagaidām palīdzēt nespēj.

Ko darīt? Ja negribam “ieciklēties” uz primitīvo “ātrums nogalina”, turpinām minēt un improvizēt, analizēt sen zināmo. Gadījumos, kad sižeta autori beigti (kā Engurē vai uz Kokneses ceļa), liktenīgo kļūdu neuzzināsim. Bet varbūt notika tā, kā stāsta līdzīgos gadījumos koku vai pretimbraucošu purnu nesatikušie un izdzīvojušie? Stulbas avārijas, liktenīgas iegribas.

CITI ŠOBRĪD LASA

… Gvido, nokodies! Pagriežos, iekožos šķiņķa maizē tā krietni, līdz ausīm, griežu galvu atpakaļ – priekšā grāvis. Rauju stūri, nošņirkst grants, un tālāk ziemeļu virzienā pēc krietna blīkšķa, dzirksteles šķiezdami, aizšļūcam augšpēdus…

…Rūgtais dūms. Gvido kafiju nedabūja. Dainis gan uzpīpēja. Tiesa ne tā, kā bija gribējis – mīkstā sēdeklī, mūzikai skanot. Sēdēja saulītē uz purva ciņa, un dūms bija pēc velna rūgts.

Saulaina pusdiena. Sauss asfalts. Līkumiņš tāds, ko viegli var “ņemt” pat ar 200. Bet gandrīz vai jaunais vācu limuzīns ripo uz pusi lēnāk. Tūkstoškārt droši.

Cigarešu paciņa tukša. “Bardačokā” vajadzētu būt jaunai. Bet tās draņķa kastes iekārtotas nepareizā pusē un stūrētājam nolāpīti grūti sasniedzamas. Kad inventarizācija sekmīgi beidzas un skats tiek pagriezts uz Rīgas pusi, auto atrodas svešā teritorijā. Gan ne krimināli – tā vēsi apsverot, vietas pietiek arī pretimnākošajam, kurš turklāt vēl ir tālu. Bet cilvēki savā nospiedošajā vairākumā nu reiz ir tādi dīvaini radījumi, ka, no miegaini mierīga ritma izsisti, viņi reaģē aplami. Asi, nervozi, histēriski. Gluži kā tur tam ar to maizīti, arī šeit seko pārāk ass stūres rata rāviens. Dzinējs te jaudīgāks un, gāzi atmetot, bremzē vēl stiprāk. Ziemas riepas vēl maijā nav nomainītas, un mīkstā gumija šādu manevru nespēj izturēt. Slīde, grāvis, purva pančka. Labi, ka tā. Slapji un netīri, bet mīksti. Tas, šķiet, izglāba, jo piesiksnojies jau to krāmu kasti nekādi nevar aizsniegt…

Reklāma
Reklāma

…Slapjā zeķe. Manis paša žiguļlaiku stāsts. Ziemsvētku idille. Sievasmāte ar pīrāgu un raušu maisiem Dundagā savākta, eglīte ceļmalas mežā nocirsta. Ripojam pa tukšu ceļu uz Rīgu. Rāmi ripojam. Bet kājas sabristas un labā sāk salt. Tāpat braucot, velku zābaku nost, slapjo zeķi nost, un pieliecies stumju to aiz “pečkas” vāka. Iebāžu, izkrīt, stumju vēlreiz – neturas. Jupis parāvis, kur tā īstā šķirba?! Tad blakus balstiņa – Atīīī… Skats uz ceļu – priekšā KAMAZ purns. Paspēju trāpīt garām. Un vēl šodien reizēm domāju – kādi gan būtu nekrologa teksti, ja arī sievasmāte uz priekšu neskatītos?

Nevienā no sižetiņiem nav ne “pārsniegta ātruma”, ne agresijas. Ir gara un vienmuļa komfortabla brauciena demobilizējošais fons. Ir jau tā kliedētās uzmanības novēršana, ir ķermeņa stāvokļa maiņa, kura gandrīz vienmēr un visiem izraisa arī negribētu stūrējošās (vienas) rokas pārvietošanos un tātad auto virziena maiņu. „Es jau tikai uz mirkli”? Lai paceltu nokritušu priekšmetu, vajadzīgas 3-5 sekundes. 90 km/h ir 25 m/sek. Vairāk nekā 100 bezkontroles metri…

Mammiņ! Tavs bērniņš aizmugures sēdeklī ir bīstamāks nekā mobilais telefons, kuru lietot braucienā nedrīkst. (Bet lietojam). Iespiegsies viņš pēkšņi neparastā toņkārtā, pagriezīsi galvu (muguru, dibenu, ROKU arī). Dabiski. Ko darīt? Nevest? Vedam, protams. Taču jau pirms brauciena sīci iekārtojam tā, lai būtu ABSOLŪTI pārliecināti, ka viņš droši nostiprināts, ka viņam nav sasniedzams nekas, ar ko varētu aizrīties, sev pa pieri iegāzt utt. Vienu no trim auto spoguļiem (vidējo, protams) var noregulēt kontrolskatam. Bet jebkuras, pat vissīkākās, pat “tikai mirkli” prasošās papilddarbības (arī to telefonsarunu) tu drīksti veikt tikai pēc apstāšanās! Nosaki sev tādu likumu. Pierodi. Pildi to VIENMĒR

Ģimenes ekipāžu avārijas Lieldienās bija vairākas. Vēl viens vispārējs fakts – cietušo dzimšanas gadi. No 1990. un uz augšu. Datoru paaudze brauc. “Tu esi tik ātrs, cik ātrs ir tavs internets!” Tādu reklāmu pilni nu viņi ir. Manuprāt – stulba šī frāze un pretīgi pašpārliecināts tās atkārtotājs. Ātrs internets labumu var dot tikai gudram cilvēkam. Nevis jebkuram. Tāpat, kā ātrs auto. Un tādi šodien ir praktiski visi. Brīnišķīgs cilvēces izgudrojums. Bet NEDABISKS.

Pilsētas un komforta siltumnīcā audzis vārgulis ar vienu vienīgu pēdas kustībiņu var paātrināties tā, kā nespēj pat leopards, drusku pakustinot žēlīgās ķepiņas tūlīt izbaudīt manevru, kāds dzīvajā dabā vienkārši nav iespējams. Visur paspēj un visu dabū pat tie, kuri mežā kā deģenerējušies sen būtu apēsti. Lido tādi, kas bez tērauda protēzēm (un ātra interneta) pat lāga rāpot nespēj. Lieliski. Patiešām, bez ironijas – lieliski. Brīvība, kura bez auto būtu plika teorija. Kustības prieks visiem, kuru citādi baudītu nedaudzi atlēti. Fantastiskas iespējas.

Tikai – bez dabiskajiem drošinātājiem. Dabā muskuļu spēks ir koordinēts, sabalansēts ar redzes un dzirdes asumu. Tā vienkārši nevienam nav dots tik daudz, lai līdz pašnāvnieciskam ātrumam varētu ieskrieties. Maņu orgānu nogurums tur iestājas vienlaikus ar jaudas izsīkumu. Neviens zvērs taču neskrien aizmidzis. Neēd auļodams. Naktī medī kaķis un lido pūce. Dienā viņa guļ. Tā ir dabā. Bet pie cilvēkiem mūsu mīļais brīnums auto visu sagriezis pretrunu pilnā virpulī. Kurā, protams, var gan nirt gan peldēt. Tomēr – labāk jau atceroties, ka esi tikai cilvēks. Vārīgs, neuzmanības mirkļa smagi ievainojams. Un tikai tik stiprs, veikls un ātrs, cik tu pats patiesībā esi. Satiksme nav datorspēle, kurā “tev atlikušas vēl piecas dzīvības”…

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.