Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
9. augusts, 2015
Drukāt

Atis Jansons: Vasaras noskaņu ienaidnieki – ūdens kārtībnieki Ķīsītī un Daugavā (5)

Atis J

“Pie jūras dzīve mana,
Tāds liktens man ir lemts…”

Tā mēs, latvieši, himniskā jūrnieku noskaņā mēdzam uzdziedāt. Lai gan – lielākaja daļai Latvijas pilsoņu dzīve tā arī paiet PIE jūras. PIE Daugavas. PIE Ķīšezera. Jo vasara ir īsa un vēsa, jo laivas un kuģīši, kuri piemēroti prāvāku ūdeņu iepazīšanai ne no malas, bet īstai, dārgi (bagātajā Zviedrijā pa vienam tādam ir uz katriem diviem iedzīvotājiem, mums – labi ja viens uz tūkstoti, turklāt liela daļa no tās pašas šķietamās bagātības stāv krastā). Un jūra, Daugava, Ķīšezers ir gandrīz tukši.

Man ir laimējies. Vairākkārt laimējies. Padomjzemes agonijas gados es strādāju Republikas jahtklubā (saimniecisku, ne sporta darbu), tur iemācījos burāt, pat pie jahtas vadītāja apliecības tiku, un pirmajā starptautiskajā regate apkārt Baltijai “Sailing for Peace”, kurā letiņi atkal uzvilka savu sarkanbaltsarkano, piedalījos.

Otrā veiksme bija draugi Usmā, sākumā viņu laivas un padoms, vēlāk sava laiva pie viņu laipām. Trešā – vēl viens draugs Rīgā, kuram ir retro kuģītis, lēns (kas labi, jo noskaņām ātrumu nevajag), toties ekonomisks (kas vēl labāk) un – no okeāna kuģa glābšanas laivas taisīts – izcili drošs jebkuros apstākļos un jebkuras kvalifikācijas “komandai”. Jurim ir arī cita, ātrāka un modernāka laivas, ar šo viņš allaž gatavs uzticamus draugus pacienāt.

Es ņemu, kad vien laiks sanāk. Dažos gados tā nu jau vai tūkstoti kilometru būšu nopeldējis no Doles līdz Jelgavai, no Āgenskalna līča līdz Baltezeriem. Lutinu sevi, savus draugus. Un ģimeni. Jau pāris gadus mazdēlus, kuri līdz stūres ratam nu izauguši. Mācu jūras likumus, rādu no tieša tuvuma un ūdens līmeņa kruīzu laineru diženumu, kaiju uz kuģu ceļa bojas (pa kuru pusi jābrauc garām zaļajai?), balto gulbi ar pelēkajiem mazuļiem, Volleru baļķu krāvumus, kuri dod Latvijai naudu… Stāstu par vēju, par smagā konteinervedēja ķīļūdeni un viļņiem, kuri pat mūsu smagnējo “Lonsdale” var krietni iešūpot, tāpēc jāpārbrauc tie pareizi. Sarkandaugavā pie Mīlgrāvja varam apspriest, kas ir doks, kā tādā iespējams dižu kuģi pacelt virs ūdens un salāpīt. Ķīsītī pamēģināt apjēgt, kāpēc vējdēlis nebrauc taisni, bet līkločus. Baltezera kanālā, kur vēja mazāk, izmetam enkuru un peldamies ūdenī, kurš krietni aukstāks nekā zēnu pierastajos baseinos, bet toties smaržo pavisam citādi.
Griežam atpakaļ uz Rīgas pusi. Niedru līcītī plunkšķi uzmet breksis. Nākamreiz ņemsim makšķeres? Jā!! Un meldros nakšņosim? Jā!!! Pareizā noskaņa. Dziesmu? – Pie jūras dzīve mana… Pretīm braucošs “pūslis” uzzibsnī zilu bākuguni. Valsts policija grib zināt, vai mums viss kārtībā. Protams! Papīri kā “Jāņunakts limuzīnā” – v porjadke. Peldvestes ir? Ir. Parādīt? Nevajag, mēs jums ticam. Laimīgu ceļu!

Noskaņa vēl labāka. Švāģera mazdēls Rikijs (5 gadi) paziņo, ka drīz noteikti būšot policists.

Bet nu nāk stāsta (un virsraksta) otrā, draņķīgā daļa. Esam peldoties un policijas skolā stājoties mazliet iekavējušies (piecos kuģīti jāatdod – svēta lieta) un ejam pa taisnāko kursu uz Ozo golfa klubu un Sarkandaugavu. Ar maksimālu ātrumu – 12 km/h – paspēsim. Kā tad… Murgs vai brīnums, atkal bākuguns. Šoreiz plastmasas “ziepjutrauka” virsotnē. Ko darīt, liekos dreifā. Veči koka ģīmjiem met bargu loku, saku šiem – esam jau pirms septiņām minūtēm pārbaudīti un, piedodiet, mazliet steidzamies. Ģīmji kļūst tikai vēl bargāki, noziedznieku ķeramais rīks lec mūsu virzienā. Atsitas, gandrīz nolaužot pret maniem dzelzs sāniem savu hromēto reliņu. Skaidrs – braukt viņš nemāk… Atkal dokumentus? Lūdzu. Bet kas par lietu?
– Cik cilvēku uz kuģa?
– Seši lieli, četri sīči.
– Par daudz.
– ???
– Reģistrācijas apliecībā nav rakstīts, cik var būt. Te tas jūsu ceļojums ar’ beigsies.
– ???
– Gaidiet, noskaidrosim.

Rīgas pašvaldības policisti iegrimst tālsarunā ar kādu man nezināmu gudro. Rikijs, no blīkšķa un bardzības nobijies, vairs negrib būt policists, bet bimbā. Manējie mazdēli tuvu tam. Es (muļķis un ideālists) grimstu sekošās pārdomās. Pirmkārt – kāpēc tiešā tuvumā strādājošas valsts un pašvaldības ekipāžas savu darbu nekoordinē?

Otrkārt, ja oficiāla valsts iestāde (LJA kuģu reģistrs) izsniedz apliecību bez šāda ieraksta, kur tur mana vaina? Juridiska, oficiāla pasažieru skaita ierobežojuma nav – visu izšķir kapteinis. Pēc loģikas un veselā saprāta. Un atbild par sekām. Pēc Arhimeda likuma, kuru policists pamatskolā nav iemācījies, “Lonsdale”, kura garums ir 10 m, kura laukums pa peldlīniju ir ap 25 kv.m., iegrimtu par nieka 10 cm dziļāk vien tad, ja te uzkāptu vēl kādi 25 resni tēviņi (kas fiziski nav iespējams – vietas pietiktu vien kraujot šos kā šprotes). Un arī tad borts joprojām būtu gandrīz metru virs ūdens, kuģis peldētu tikai vēl labāk, jo šādas formas laivas tukšas viļņos lēkā, stūrējas neprecīzi. Seši lieli, četri bērni šim kreiserim ir smieklīga slodze.

Laiks iet. Jau kavējam. Mana ekipāža dumpojas un pukojas. Pat dāmas (ne skuķi, vecmāmiņas). Policisti skaidro ēterā. Un, neko nenoskaidrojuši, sāk visu penteri no gala. – Par daudz cilvēku. Piedevām – kāds jūras reģistrs? Te taču nav jūra, bet Ķīšezers!

Jēziņ… Kas par domas lidojumu! Kas par nepārvaramu vēlmi vēl kaut kam, vēl kaut kā piekasīties, nespējot atkāpties pat tad, kad pārnieks jau galveno runātāju rausta aiz piedurknes un skaļi čukst – neko jau mēs viņam nevaram padarīt…

Man “padarīt”?! Tāds ir jūsu mērķis un sūtība? Jau esat padarījuši. Skaistā diena ir krietni sačakarēta. Augstsirdīgi augstprātīgais “nu, brauciet” (bez protokola, kuru varētu apstrīdēt, bez “piedodiet” vai “laimīgu ceļu”, protams) pieliek farsam punktu.

Nekas. Laiks, vējš, saule, ūdens dziedē. Daugavā ļaudis jau atkal sāk smaidīt. Rikijs paziņo – būšu ugunsdzēsējs. Mana iecerētā copes ekipāža gan optimismu vēl nav atguvusi. Un es šobrīd nedrīkstu uzstāt, jo Ķīšezera gudreļi ir sašķobījuši galveno jūras likumu – kapteinim vienmēr taisnība…

Nobeigumam – policistu vārdus zinu, bet apzināti nenosaucu. Viņu nepietiekamās zināšanas ne tikai fizikā un kuģošanas zinātnē, bet arī civilizētas kustības uzraudzības likumos – kādu apturēt (vēl jo vairāk aizturēt un bērnu klātbūtnē baidīt un strostēt) drīkst vien tad, ja ir pietiekams pamats aizdomām par bīstamību – nez vai ir viņu vaina. Drīzāk – nelaime. Viņu darba organizētāju stratēģisku kļūdu sekas. Šie tad (ja gribēs) var ieskatīties dežūru grafikā (notikuma laiks – piektdiena, 24. jūlijs plkst 15.50) un pie teroristu audzināšanas piestrādāt.

P.S. Pagaidām gan tas laikam nav noticis, jo otrdien, 4. augustā, pašā dienas vidū līdzīgu uzbrukumu vasaras noskaņām kāds solīds kungs skaistā koka laivā piedzīvoja pašā Gaismas pils pakājē. Pašvaldības policija bija nolēmusi, ka vajag viņa kuģīti tepat un tūlīt izķidāt, lai pārbaudītu stacionāra dzinēja numura atbilstību reģistrācijas apliecībai. Fināls līdzīgs – aizdomas neapstiprinās. “Piedodiet” un “laimīgu ceļu” nedzirdam.
Tā turpiniet – tad Daugava un Ķīšezers drīz būs pavisam tukši. PIE jūras dzīve mana…

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Paldies ūdeņu uzraugiem, tas kas notiek uz ūdeņiem ir vienkārši prātam neaptverams. Dzīvoju pie Lielā Baltezera tas kas darās svētdienās uz ezera, ūdens motociklisti ārdās kā vājprātīgi, motorlaivas pilnā ātrumā drāžas pa kanālu no viena ezera uz otru velkot slēpotāju. Pa kanālu pārvietoties ar airu laivu ir neiespējami un bīstami. Par makšķerēšanu ir jāaizmirst, ezers pieder trakajiem. Ādažu pašvaldība nespēj ievest kārtību, izveidojot maršrutus pa kuriem vilkt slēpotājus, kur ārdīties motocikliem. Ezers ir pietiekoši liels lai ieviestu šādu kārtību.

  2. Paldies ūdens uzraugiem, tas kas darās uz ūdeņiem ir prātam neaptverams. Dzīvoju pie

  3. Paldies!Labi ierūci-Ati.

  4. Skaidrs, ka meklē “piecīšus”. Tā sērga no Valsts policijas pārgājusi uz Rīgas policiju, jo tur nav kārtības.

Ērika Oša zīmējums
Ēriks Ošs. Kāda ir tava Ziemassvētku vēlēšanās?

Ziemassvētku vecītim arī jāmaksā nodokļi

Valsts oficiālā izdevuma “Latvijas Vēstnesis” portālā “lvportals.lv” publicēta Valsts ieņēmumu dienesta atbilde uz kādu lasītāja jautājumu, kurš stāsta, ka, plānojot Ziemassvētkos strādāt “Salaveča amatā”, gribot iesniegt sludinājumu internetā par sevi. Lasītājs vaicā: “Kā to izdarīt godīgi, kā samaksāt nodokļus par to?” VID viens no piedāvātajiem variantiem ir reģistrēties VID kā saimnieciskās darbības veicējam un maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli no saimnieciskās darbības ieņēmumu un izdevumu starpības utt.

Juris Ulmanis: Zaļais pūķis krievholisms (20)Parasti zaļo pūķi asociē ar alkoholismu. Situācija ar pāriešanu uz krievu valodu man atgādina klasisku atkarības modeli, kurā alkohola vietā lietojam krievu valodu. Tātad esam līdzatkarīgie. 
Lasītāju aptauja
Izlasot interviju ar vēsturnieci, jutu aizvainojumu senču vietā... (12)“Latvijas Avīze” novembrī publicēja sarunu ar vēsturnieci Inetu Lipšu “Latvieši nezināja, nevis negribēja”. Tā izraisījis rezonansi. Savas pārdomas ir atrakstījusi Brigita Blite.
Kā vērtējat izglītības kvalitāti Latvijā?
Draugiem Facebook Twitter Google+