Pirmie Meža kapi Rīgā. Ejot garām vienai un otrai jaunuzbērtai kapu kopiņai, kļūst skumji un sametas kauns. Apbedījuma vieta izskatās tāda, it kā būtu plosījušies vandaļi: pavirši uzbērta ko­piņa, smiltis izvandītas pa malu malām. Vai tā nav ņirgāšanās par svētu vietu?

Lasītākie

“Kā krāpnieks zināja, ka neesmu izņēmusi paciņu?” Lasītāja atmasko neīsto “Latvijas Pastu” 1

Kokteilis

Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17

Krievija identificē divas “smirdīgas” valstis, kas būtu tās nākamais mērķis

Lasīt citas ziņas

Kā kapsētas pārzinis var pieļaut kapos strādāt bezgo­žiem, kuri sirgst ar nekaunības sērgu, ignorē īpašo darba kultūru un neatbild par pastrādāto? Cieš taču piederīgie, no kuriem par aizgājēja pavadīšanas pakalpojumiem lielum liela samaksa gan tiek pieprasīta.

Nupat nācās būt bērēs Madonā. No aizgājēja cieņpilna atvadīša­nās pilsētas kapsētas kapličā. Ceremonijas beigās gaumīgi sasukā­tiem matiem, nospodrinātās kurpēs un melnos uzvalkos ģērbušies četri stalti firmas jaunieši uzliek zārkam vāku, paceļ zārku uz pleciem un aiznes uz kapavietu. Pēc atvadu vārdiem paņem turpat noliktos spoži baltos dvieļus un zārku lēnām ielaiž kapā. Pēdējām trīs smilšu saujām pasniedz smiltis ne tikai mācītājam un piederī­gajiem, bet ikvienam, kurš atnācis no aizgājēja atvadīties. Pēc tam veikli sakārto skujas, dēļus novieto ērtai piekļūšanai smilšu kaudzei, kas, rokot kapu, glīti uzbērta uz pa
klāja. Smiltis tiek saudzīgi salāpstotas gar bedres malām. No uzbēruma tiek izveidota akurāta kopiņa, iestiprināts krusts un kapavieta atstāta pienācīgā kārtībā. Tā ir darba kultūra, labestība un cieņas parādīšana gan aizgājējam, gan piederīgajiem viņu visgrūtākajā dzīves brīdī. Un latviešiem jau arī ir sena kapu kultūra, kas ilgus gadus svešu tautu ieražu dēļ tika krietni papluinīta, bet nu atjaunotajā Lat­vijā no jauna ceļama godā. Visur! Visiem – turīgiem un ne tik tu­rīgiem, profesoriem un zemniekiem. Cilvēkiem.