Atjēgšanās, ka cits mūsu vietā nedarīs 0
“Latvijas Avīzē” viesojās Latvijas Zivrūpnieku asociācijas prezidents, akcijas “Nepērc svešu” koordinators DIDZIS ŠMITS (attēlā). Publiski viņš nereti iestājas par nacionālo uzņēmēju interesēm. Kādi ir šie nacionālie uzņēmēji, kādas viņu intereses – par to Šmita kungu izjautāja Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Pašreiz valdības saimniecisko politiku kritizē no visām pusēm un samērā lielas vietējās ekonomikas autoritātes. Jūs arī mēdzat kritizēt – no nacionālo uzņēmēju viedokļa?
D. Šmits: – Mēs aicinām saprast, ka pasaulē risinās liela ekonomiska cīņā, pat karš, kur katrs vispirms rūpējas par savas valsts uzņēmumiem un saviem kapitālistiem. Latvijas politika ir veicināt investīciju ienākšanu, taču ir jāmāk nodalīt investīcijas no uzņēmumu pārņemšanas. Ja šeit ierastos franču vai citi autorūpnieki un no nulles uzsāktu ražošanu, tā būtu investīcija. Bet, ja pārņem desmit vai vairāk gadus sekmīgi strādājošu vietējo kompāniju un par mērķi nebūt neliek attīstību un eksporta kāpināšanu, tā vietā vēloties tikai pievākt Latvijas tirgus daļu, tad tā ir uzņēmuma pārņemšana, kas nesaskan ar valsts interesēm. Viens šādas ekonomikas agresijas piemērs bija mēģinājums iegūt uzņēmumu “Latvijas finieris”. Par laimi, zemkopības ministrs Jānis Dūklavs laikus reaģēja un nepieļāva mūsu industrijas pērles pārņemšanu. Tika atrasts veids, kā novērst akciju pārpirkšanu, ļaujot to darīt “Latvijas valsts mežiem”, ja tas būtu nepieciešams. Tādējādi deva skaidru signālu – šo uzņēmumu, šīs tehnoloģijas, šo tirgu mēs nevienam neatdosim. Tāpat franču premjers Vilepēns 2005. gadā teica par “Danone” firmu, kas arī ir privātuzņēmums. Viņš paziņoja – pirmkārt, “Danone” nepārdod. Otrkārt, paklīdušās baumas par ārzemju koncernu interesi liek mums domāt, ka jāpapildina stratēģiskas nozīmes uzņēmumu saraksts un līdztekus mašīnbūvniekiem, militārajiem rūpniekiem tur jāpievieno arī tādi milzīgi pārtikas milži, kāds ir “Danone”.
Taču atkārtošu – neesmu pret ārvalstnieku ieguldījumiem Latvijā. Esmu pret, ja to, ko mēs mākam un kas mums pašiem pieder, atdodam ar vieglu roku prom.
– Vietējie īpašnieki gribētu, lai viņus stutētu ar valsts naudu?
– Nē, uzņēmēji gribētu sajūtu, ka aiz viņiem stāv valsts. Ka ekonomiskajā cīņā, bieži vien pretojoties iespaidīgam pārspēkam, viņi nav vieni paši. Ka viņi var pretendēt uz to pašu atbalstu, ko ražotāji saņem citur. Lai valsts neatmestu ar roku – veči, jūs neesat konkurētspējīgi, neko nevaram palīdzēt. Kad vācu autobūve bija krīzē, valdība pieņēma lēmumu, ka ikvienam vācietim, kas šajā periodā mainīs mašīnu pret jaunu, piemaksās 2500 eiro. Jā, neesam tik naudīgi kā Vācijas valdība, taču autobūvniekiem bija apziņa, ka grūtā brīdī valdība nāks talkā, savukārt pēc izķepurošanās – ražotāji būs kopā ar valsti. Esam sākuši akciju Latvijā “Nepērc svešu”, un lūdzu ievērot atšķirību starp protekcionismu un ekonomisko patriotismu. Neviens nevar liegt Latvijas iedzīvotājiem izvēlēties iegādāties pašmāju produktu. Daļa sabiedrības tā arī dara. Savukārt valdībai, pašvaldībai tas īsti nemaz nebūtu izvēles jautājums – viņiem vienkārši būtu jādod šī priekšroka, jo mēs neesam deleģējuši pilsētu mēriem, iestāžu vadītājiem mūsu nodokļu naudu, lai par to pirktu preces Viļņā vai Varšavā. Manuprāt, šie līdzekļi jātērē Latvijas ražojumu iegādei. Mēs aicinām līdzpilsoņus pēc iespējas biežāk izdarīt savējo produktu izvēli veikalā un sekot, lai amatpersonas rīkojas tāpat.
– Jūtu, ka vismaz sirdī pārstāvat Latvijas nacionālos uzņēmējus. Kā šodien varētu raksturot šo kopu?
– Tie ir cilvēki, uzņēmumu īpašnieki un partneri, kuri dzīvo, strādā Latvijā. Viņi ražo, dod darba vietas un peļņu maksimāli iegulda te, nevis aizved prom.
– Praktiski tas būs nacionālo uzņēmēju manifests, demonstrācijas?
– Mūsu pirmais nodoms ir veicināt patriotisku domāšanu, par tālāko mēs vēl lemsim. Kustība radās Latvijas uzņēmējos – nacionālkapitālistu vidē. Tas nenozīmē, ka visi ir etniski latvieši. Tie ir savas valsts ekonomiskie patrioti. “Lāču maize”, Rēzeknes gaļas kombināts, zivrūpnieki “Karavela” un “Zilā lagūna”, “Latvijas piens”, “Zemitāni”, “Mūsmāju dārzeņi” – tie bija aizsācēji, pirmais kodols kustībā “Nepērc svešu”, kam pievienojušies alus darītāji “Piebalga”, “Užava”, “Brālis”, “Valmiermuiža”, “Tērvete”, “Bauska”, vēl – “Jelgavas dzirnavas”, “Vecsiljāņi” un citi. Durvis nav aizvērtas nevienam.
Man zvana arī nepārtikas preču ražotāji – klau, mums patīk šī ideja, gribam līdzi darboties. Es prognozēju, ka lēmums dibināt nacionālo uzņēmēju biedrību tiks pieņemts līdz gada beigām. Jo tā mūsu kalna galā ieripinātā sniega pika drīz jau sasniegs lavīnas apmērus.
– Ar ko tas izskaidrojams?
– Patriotisma dzirksts Latvijā nav noplakusi, un jo īpaši krīze sekmējusi atjēgšanos, ka cits mūsu vietā nedarīs. Ka daudzi starptautiskie iluzorie veidojumi un brīvā tirgus dogmas ir papīra karaļvalstis un ne vienmēr kalpo Latvijas interesēm. Visi mūsu panākumi, ieskaitot valsts tapšanu, ir sākušies brīdī, kad esam nolēmuši darīt paši. Domāju, ka arī tagad ir diezgan daudz cilvēku, kuri pulcējas savu radu un draugu lokā un prāto, ko viņiem darīt, lai valstij ietu labāk. Mūsu mazā kampaņa “Nepērc svešu” tikai iekļaujas lielākā patriotisma uzvilnījumā. Iespējams, tā līdzēs izskaidrot, ka, reizēm pērkot par santīmu dārgāk, šī nauda paliks Latvijā, nevis aizplūdīs prom. Tas būs Ievas un Jāņa uzņēmuma algām, nodokļiem valstij, pensijām mūsu vecākiem. Mēs nedarām neko jaunu, bet nenoliedzami tā ir pretestība ilgāku laiku valdošai ideoloģijai, ka mūs glābs izzušana pēc iespējas dziļākā integrācijā. Sabiedrība virzās uz pretējo pusi šai politiskajai inercei. Tā saka – paga, paga, mēs neesam pret Eiropas Savienību, bet Latvijai permanentās ir savas intereses, tāpat kā Vācijai vāciešu un Igaunijai igauņu. Liekam intereses galdā. Jā, būs arī kopējās intereses, bet krietni mazākā skaitā par šīm iluzorajām. Tās darām kopā, bet kur intereses šķiras, tur darām katrs, kā mākam. Nekritizēju Valdi Dombrovski, bet viņš nesen Eiropā izteicās, ka federatīvā ideja ir suverenitāšu apvienošana. Tas ir fantastisks apgalvojums! Vai tad nevar teikt, ka arī 1940. gadā apvienojām suverenitātes? Un kas ir nacionālu valstu federācija? Federācija nozīmē nodot vēl vairāk funkciju centrālajai varai. Manuprāt, esam jau atdevuši pārāk daudz pilnvaru “centram” – ar to tā kā pietiek.
E. Līcītis: – Vēl ir tāda organizācija kā Ārvalstu investoru padome, kuru ar vajadzīgo cieņu un ieklausīšanos vienmēr pieņem valdības namā. Vai tie ir jūsu dabiskie pretinieki?
– Investori nav, bet tie, kuru intereses ir pārņemt kontroli pār Latvijas ekonomiku, mūsu resursiem, cilvēkiem un zināšanām, ir. Ir labi piemēri, kā “Valmiermuižas alus”, kur ir austriešu fondu ieguldījumi, un tie vērsti uz uzņēmuma attīstību, nevis uz tirgus paķeršanu un turēšanu…
– … un vai Rīgas piena kombinātā ir “labas” investīcijas?
– Ja krievu investora iecerēs nav uzņēmuma tālāka pārdošana kādam starptautiskam koncernam, tad viss ir kārtībā. Ja šeit tiks attīstīta rūpniecība, produkti un atklāti tirgi Krievijā, tas būtu tikai apsveicami.
Taču šajā darījuma kontekstā, manuprāt, vajadzēja rīkoties arī Latvijas valdībai. Uzzinot, ka piena pārstrādes flagmani īpašnieki grasās pārdot, valdībai vajadzēja viņus uzrunāt. Varbūt nepieciešams atbalsts. Varbūt var atrunāt no darījuma.
Protams, ja lēmums pieņemts, pretoties būtu grūti, taču tad bija jāsper nākamais solis un jārunā ar Krievijas investoru: klausieties, ir apsveicami, ka gribat pie mums ražot produktus eksportam uz Krieviju, bet gadījumā, ja mērķis ir pārpirkt un pārdot kādam lielam koncernam, kurš pataisīs piena kombinātu par vienu lielu jogurta ražotni, tad gan mūsu intereses var sadurties. Jo šis koncerns, uznākot pirmajām grūtībām, slēgs ne jau centrālos, bet perifērijas uzņēmumus, un tie būs Latvijas strādnieki, kuri atradīsies uz ielas. Tomēr pašlaik RPK ir pozitīvais stāsts. Ja mūsu pašu kapitālistiem vairs nebija iespēju un valdībai bija vienalga, lai kombinātu tālāk attīstītu, investīcijas bija vietā un laikā.
V. Krustiņš: – Sakiet, ko jūs uztverat vārdā “nacionāls”? Latvijā to dažādi neviennozīmīgi vērtē.
– Nacionāls ir tas, kas novērtē Latvijas valsti un valstiskumu. Tur nav lielas nozīmes tautībai, pirmām kārtām nacionālais uzņēmējs ir tāds, kurš velta savu darbu Latvijai, kurš šeit redz savu nākotni un kura mērķi sakrīt ar politiku, lai šī būtu plaukstoša, suverēna valsts. Pieņemsim, ka uz šejieni ir pārcēlies uzbeks. Viņš iegulda naudu kādā mūsu industrijā, viņš domā par attīstību – lūk, šis uzbeks ir tikpat cienījams uzņēmējs kā latvietis. Iegādāties šeit māju ir viena lieta, bet cilvēks, kurš investē ražošanā, uz peļņu varēs pretendēt, agrākais, pēc pieciem septiņiem gadiem, tādējādi viņš jau sevi ir “sasējis” ar Latvijas attīstības plāniem.
E. Līcītis: – Šķiet, pret saimnieciskā protekcionisma idejām jūs izturaties daudz piesardzīgāk?
– Klasisks protekcionisms, ka aizvērsim robežas, uzliksim muitu, pašreiz nedz īsti iespējams, nedz vajadzīgs. Tas mums ar mazo Latvijas tirgu neder – mums jāeksportē.
Zivrūpnieku nozare tam ir absolūts piemērs, jo 98% produktu iet eksportā. Taču pasaulē, Eiropā protekcionisma karš ir pilnā spēkā, un ne jau Latvija to sāka. Kā mieru mīloša, humāna nācija un valsts mēs pļaukām drīzāk griežam pretī otru vaigu. Bet nu būtu pienācis laiks saprast, ka tas nestrādā.
Nekur tālu nav jāmeklē piemēri – Latvijas šokolādes sieriņu izraidīja no Lietuvas tirgus, jo atrasta “it kā” salmonella, ir demontētas sliedes Mažeiķi–Reņģe, lai nepieļautu naftas produktu eksportu caur Liepājas ostu. Šajos un līdzīgos gadījumos vajadzēja izsaukt kaimiņu vēstnieku – vai nu noregulējiet 24 stundu laikā, vai sekos Latvijas adekvāta atbilde. Es četrarpus gadus cīnījos, lai šprote kā produkts pastāvētu. Briselē ir skaidri redzams, aiz cik skaistiem vārdiem slēpjoties notiek ekonomiskais karš. No svara bija vācu pārtikas pārstrādes iekārtu ražotāju cīniņš pret citiem iekārtu ražotājiem. Tā ka – sātans ir detaļās, zem veselības saukļa, zem globālās sasilšanas un pandu izmiršanas draudiem cīnās industrijas, ekonomikas intereses.
– Kā jūs atbildat cilvēkiem, kuri apgalvo – latviešiem taču nekad nav bijis veikalnieka nags, uzņēmīguma dzirksts. Latvieši nemāk un nav tam radīti. Viņi ir labi izpildītāji, bet tirgojas citi. Pat Kalvīša kungs reiz bēdājās – latvieši, kur ir mūsu veikalu ķēdes?
– Starp citu, “Maxima” tīkls radies uz tādu pašu patērētāju biedrības veikalu bāzes, kādi bija arī Latvijā. Patīk salīdzināt, cik igauņiem viss ir fantastiski, bet mums bēdīgi. Tad paraudzīsimies, ka pirms divdesmit gadiem kā te, tā tur bija 20 zivju pārstrādes uzņēmumu. Šodien mums ir 23, bet igauņiem viena ražotne. Piemēri ir dažādi, un daudzās lietās igauņi ir mums aiz muguras.
V. Krustiņš: – Jūs nodarbojaties ar uzņēmēju lobēšanu, bet vai tas nevar kļūt arī par topošo politiska spēka aizmetni?
– Nē, šī nav virtuve, kur ceps politisku partiju. Te ir filozofija un ideja par ekonomisko patriotismu. Tas ir iespējams, ka kāds no mūsu atbalstītājiem kādreiz ies kādā partijā, bet tas, ka “Lāču maize” un Rēzeknes gaļas kombināts nedibinās partiju, ir pilnīgi noteikti.
E. Līcītis: – Vai uzņēmēji, kuri plaši iesaistījās “Par labu Latviju” un pēc tam nožēloja to, ir vīlušies politikā?
– Mani interesē ne tik daudz uzņēmēju saistīšanās ar politiku, kā tas, lai kampaņas “Nepērc svešu” aģitācija par ekonomisko patriotismu kļūst par vēlētājiem tuvu ikdienu un vēlēšanās tie saraksti, kuri neatbalsta šādu politiku, cieš fiasko.
Vai Rīga, izdarot domes iepirkumus, dod priekšroku Latvijas precēm, pakalpojumiem? Tāpat – kas nopirkts Jelgavā vai Valmierā un kas Ministru kabinetā. Lai vēlētājs, kurš uzskata sevi par patriotu, ir informēts un izdara secinājumus.
Minēšu mazu piemēru tiem, kas netic, ka tā var kaut ko panākt. Pirms vairākiem gadiem pārtikas pārstrādātāji tikās ar kādu ministru. Amatpersona stāstīja, cik viņš atbalstošs vietējiem ražotājiem, līdz pamanījām cienastā sarūpētu “Coca-cola” produktu – Igaunijā ražotu minerālūdeni! Kopš tās reizes ministrijā uz galda neesmu redzējis citu ūdeni kā Latvijas ražojuma. Kustības mērķis ir arī radīt fonu, lai sabiedrībā pastāvētu prasība pēc politiķiem, kuri aizstāv savas valsts intereses, t. sk. savus uzņēmējus.
– Lūdzu, sakiet, vai un kuri ir tie politiķi, kuri atbalsta Latvijas maiznieku, aldaru un pārējo ražotāju intereses? Sauciet vārdā.
– Redzu, ka viņi sāk strauji “pieteikties”. Daži paguvuši izrādīt solidaritāti kampaņai “Nepērc svešu” – bet nevienu neizcelšu, jo par atbalstu laiks sākt domāt visiem. Redziet – vai mums politiķu trūkst? Trūkst tādu politisku darbinieku, kuri, pēc Fēliksa Cielēna teiciena, ar valsts varas palīdzību veido nācijas vēsturi. Ekonomiskais patriotisms, manuprāt, ir gana labs fons, lai politikā ierastos jauni cilvēki ar augstiem mērķiem, nevis tādi, kuri vēlēšanas uztver kā sacensību par iespēju korumpēties. Tiem pēdējiem jāpazūd, viņi jāatdala kā pelavas no graudiem.
PIRCĒJU VIEDOKĻI Kādus produktus izvēlaties? Sagatavojusi ANNA ŽIGAJEVA Kampaņas “Nepērc svešu” mērķis esot arī panākt, lai katrs Latvijas iedzīvotājs aizdomātos – dodot priekšroku vietējam ražotājam, viņš var palīdzēt gan savai valstij, gan sev pašam. Vaicāju pircējiem – Rīgas ielās un Centrāltirgū sastaptajiem cilvēkiem – kādus produktus viņi pērk vairāk – vietējos vai importa.
Maija Štreite: “Es pērku tikai mūsējos produktus, importa precei neuzticos. Pērku Latvijā ražotu gaļu, piena produktus, maizi, dārzeņus, augļus. Tirgū vienmēr izpētu, vai produkti ir pašmāju. Pati jau iemācījos atšķirt, kas ievests un kas ir Latvijā ražots. Mūsējais visgaršīgākais! Protams, importa produkti mēdz būt lētāki, taču es dzīvoju viena pati, tāpēc daži santīmi vairāk neko daudz nenozīmē.”
Ņina Šivčenko: “Pārsvarā iepērku latviešu produktus, jo tie ir daudz garšīgāki un ekoloģiski tīrāki. Gadās, ka nopērku arī importa produktus, piemēram, ziemā augļus un dārzeņus. Visbiežāk iepērkos lielveikalā “Stockmann”, jo uzskatu, ka tajā ir daudz kvalitatīvāki produkti, it īpaši gaļas izstrādājumi. Tur gan ražotājam uzmanību nepievēršu.”
Ginta Pēce: “Vairāk pērku importa produktus, jo tie ir lētāki. Zema cena ir ļoti svarīga. Ja man būtu lielāki ienākumi, es pirktu tikai Latvijā ražotus produktus. Piemēram, ziemā vietējiem tomātiem ir kosmiski augstas cenas. Kampaņu “Nepērc svešu” atbalstu, taču dzīves līmenis Latvijā ir pārāk zems, lai tā spētu kaut ko mainīt. Starp citu, runājot par kvalitāti, manuprāt, importa produkti mēdz būt arī garšīgāki.”
Līga Raituma: “Vairāk pērku vietējos produktos, jo uzskatu, ka, dzīvojot Latvijā, mums jāēd tas, ko audzējam un ražojam paši. Nepiekrītu apgalvojumam, ka mūsējie produkti ir ļoti dārgi. Piemēram, tirgū es nopērku vietējo Dundagas sviestu, kas ir vislētākais. Pērku arī lētāko vietējo pienu, gaļu. Kad iepērkos, pirmām kārtām pievēršu uzmanību produkta ražotājam, tikai pēc tam cenai. Man sāp sirds, kad rudenī ābolu laikā lielveikalā redzu tikai divu šķirņu ābolus, kas vesti no Holandes un Itālijas.”
Māris Vasiļevskis: “Man ir svarīga cena un, protams, arī produkta kvalitāte. Taču tam, vai tas ir vietējais vai importa produkts, es pastiprinātu uzmanību nepievēršu. Pērku to, kas ir lētāks un garšīgāks. Turklāt es neuzskatu, ka vietējie produkti vienmēr ir garšīgāki. Reiz ir jau bijusi līdzīga kampaņa – “Izvēlies Latvijas preci”. Personīgi uz mani šādas kampaņas neiedarbojas. Es pirktu latviešu produktus tad, ja tie būtu lētāki.”
Nikolajs Parinovs: “Vēlme pirkt tikai latviešu produktus ir ļoti liela, jo tie ir daudz garšīgāki. Iespēju robežās to arī daru. Tomēr gadās nopirkt arī ārzemju produktus, jo tie ir lētāki. Ļoti bieži neesmu pārliecināts par to, vai nopirktais produkts patiešām ir Latvijas ražojums. Es neticu tam, ko tirgū saka pārdevēji. Kā es varu zināt, kuras valsts ražojums tas patiesībā ir? Ja man būtu milzīga alga, es pirktu tikai vietējos produktus, bet tā diemžēl nav ne man, ne lielākajai daļai Latvijas sabiedrības. Uzskatu, ka jaunizveidotajai kampaņai nav jēgas.”
Baiba: “Daudzus produktus uz Rīgu atvedu no mammas mājām laukos. Bet veikalā pērku gan Latvijas, gan ārzemju produktus. Uzmanību pievēršu vizuālajam izskatam un cenai. Neuzskatu, ka veikalos vai tirgū pārdotie Latvijas produkti vienmēr ir labāki par importa. Piemēram, gurķi un tomāti taču tiek audzēti vienādi – ar ķimikālijām. Tad kāda atšķirība, kurus es pērku?! Varbūt vasarā tirgū nopirktie dārzeņi ir labāki, jo audzēti zemītē, bet rudenī un ziemā nudien nekādas atšķirības. Reizēm ievestai precei ir pat mazāk ķimikāliju nekā mūsējai.” |
