Mobilā versija
Brīdinājums +1.0°C
Daina, Dainis, Dainida
Svētdiena, 22. oktobris, 2017
7. decembris, 2016
Drukāt

Atkal atrastā brīnumkurpīte: uz skatuves atgriežas “Pelnrušķīte”

Publicitātes (Matīsa Markovska) fotoPublicitātes (Matīsa Markovska) foto

Formas estetizācijas paņēmieni pasvītro "Pelnrušķītes" pārpasaulīgo raksturu, kurā galvenā loma ir maģiskās fejas burvju spēkam. Taču izrādē neiztrūkst spilgtu sadzīvisku ainu un raksturu.

Latvijas Leļļu teātra iestudējumā “Pelnrušķīte” uz skatuves ir atgriezušās Pāvila Šēnhofa 1990. gada iestudējuma lelles.

Kādu mīklu satura kodolā sevī slēpj pasaka par Pelnrušķīti (franču: Cendrillon, itāliešu: Cenerentola, vācu: Aschenputtel), ja laika zobam nav spēkos to nodrupināt? Jo šī pasaka, radusies franču, itāliešu, vācu tautu mutvārdu folklorā un interpretēta Šarla Pero, brāļu Grimmu tekstos, atkal un atkal atkārtojas kinematogrāfu lentēs un skatuves versijās. Noslēpumaini ilgās pievilcības noslēpums līdzinās galvenās varones kurpītei, kas pazaudēta un atkal atrasta, saglabājas nemainīgi mirdzoša kristālā un zeltā, par spīti tam, ka citi atribūti pusnaktī pārvēršas – kariete par ķirbi, zirgi par pelēm, drēbes zaudē spožumu.

Savu atbildi uz jautājumu par Pelnrušķītes burvību sniedz Latvijas Leļļu teātris šā gada ziemas iestudējuma radošās grupas vārdiem. Izrādes režisors ir Māris Koristins un māksliniece Anita Znutiņa-Šēve, pievienojot divu teātra leģendu – Pāvila Šenhofa (scenogrāfijas un leļļu skiču meistars) un skulptores Annas Nollendor­fas (filigrāno leļļu seju vaibstu autore) – klātbūtni.

Iestudējums, kurā neklātienē satiekas vairāku paaudžu ievērojamākie leļļu mākslinieki, aicina atkal noticēt Pelnrušķītes ilgām pēc neizskaidrojama brīnuma, pat ja tas iemiesojas idealizētā formā. Uz skatuves ir atgriezušās Pāvila Šēnhofa “Pelnrušķītes” 1990. gada iestudējuma lelles, kas īpaši restaurētas jaunajam uzvedumam. Toreizējā izrāde savulaik atzīta par izsmalcinātāko starp citiem mākslinieka Šēnhofa šīs pasakas interpretējumiem (A. Linē “Leļļu pasaules goda pilsonis”, “Neputns”, 2014, 176 lpp.), tās īpašo vizualitāti radīja leļļu izsmalcinātās detaļas, ko pēc mākslinieka ieceres toreiz veidoja Anna Nollendor­fa un Marga Austruma. Tā laika auditorija leļļu tēlos ir saskatījusi līdzību ar Meisenes porcelāna rūpnīcas mākslas priekšmetu labākajiem paraugiem. Izrādes režisors Vladimirs Grigorjevs norisēm lietojis “melnā kabineta” skatuves paņēmienu, lai izceltu graciozo leļļu trauslumu. Presē īpaši uzsvērts izrādes izglītojošais aspekts, kas bērniem stiprina saites ar viņu “rītdienas lielas un patiesas mākslas vērtību” izpratni (“Rīgas Balss” 1990. gada 6. martā).

2016. gada izrādes klasisko formu, kas pārmantota no minētā iestudējuma, veiksmīgi papildina videomākslinieces Austras Haukas ažūrās grafikas, jo tās skatuves telpā vienu ainu ar nākamo savieno nemitīgā kustībā un panāk stilistisku harmoniju ar leļļu figūriņām un scenogrāfiju. Skaņu un balsu reverberācija ar atbalss efektu brīnumaino pārvērtību ainām piešķir papildus sapņa pasaules noskaņu. Jāpiebilst, ka pirmizrādē dažkārt tika slāpēta skaņas saprotamība, kas, skatoties izrādi otro reizi, neatkārtojās.

Formas estetizācijas paņēmieni pasvītro “Pelnrušķītes” pārpasaulīgo raksturu, kurā galvenā loma ir maģiskās fejas burvju spēkam. Taču izrādē neiztrūkst spilgtas sadzīviskas ainas un raksturi, kuros ir izteiksmīgi tēlu attiecību un raksturu momenti. Piemēram, neviltotu jautrību skatītājos izraisa asprātīgi risināta virtuves priekšmetu aina, kurā slota, katls, krāsns stangas un tējkanna izdejo muzikālu priekšnesumu ap Pelnrušķīti. Psiholoģiskās konkrētības ziņā tomēr diskutabla, manuprāt, ir Pelnrušķītes pusmāsu Žavotes un Hortenzijas raksturu kariķēta atklāsme, īpaši kautiņos, kad sadursmē fiziski tiek “darbā liktas” pašas lelles. Šķiet, ka tāds muļķības un slinkuma nosodījums ir pārāk ilustratīvs.

Tamāras Gabes dramatizējuma morālo vēstījumu par čaklumu un pieticību un jūtu spēku, kas kāpj pāri nabadzības un bagātības robežām, papildina komponista Silvestra Zemgala un dziesmu tekstu autores Dainas Strelēvicas īsās muzikālās epizodes. Tajās tiek vārdos ietērpti personāžu iekšējie pārdzīvojumi, dziesmu tekstos neuzkrītoši izskan arī tik nepieciešamais didaktiskais piesitiens.

Aktieru izpildījumā balsu un leļļu darbības veido vienotu veselumu. Aktrises Baibas Vanagas galvenās varones tērpā un balsī mijas vienkāršība un aizrautība (tomēr pārsteidzoši, ka pirmajā cēlienā vietām grūti saklausāms s burts). Aktrises Santas Didžus iejušanās Pamātes un fejas Meluzīnes lomās ir precīzas un piepildītas ar konkrētu attieksmi un darbību. Nerra lomā Pēteris Galviņš rāda vidutāju starp bērniem zālē un skatuves norisēm, un tā vien šķiet, ka aktieris konferansjē lomas zili sarkanajā klauna tērpā emocionāli savieno skumjā Pjero un azartiskā Arlekīna krāsas.

Kad Pelnrušķītes sižeta pirmā daļa beidzas, lai vietu dotu stāstam par Prinča jūtu neatlaidību, īpaša nozīme ir galvenajam varonim, ko aktieris Artūrs Putniņš izpilda ar sirsnīgu un vienkāršu attieksmi, ļaujot noticēt Prinča trauslajām un patiesajām jūtām.

Pelnrušķītes pasakas formulā savītās brīnumainās fantāzijas saaustas ar psiholoģijas un emociju pasauli, veidojot izrādi – svētkus tiem klasisku pasaku mīļotājiem, kuri meklē atbalsi savām romantiskajām izjūtām.

 

Uzziņa

Šarls Pero “Pelnrušķīte”, iestudējums Latvijas 
Leļļu teātrī

Režisors: Māris Koristins, dramatizētāja Tamāra Gabe, māksliniece Anita Znutiņa-Šēve, mākslinieks Pāvils Šenhofs, komponists Silvestrs Zemgals, Dainas Strelēvicas dziesmu teksti, video māksliniece Austra Hauks.

Nākamā izrāde: 
11. decembrī.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+