Kultūra
Mūzika

Atkal izsalcis pēc dziesmām. Saruna ar mūziķi Jāni Šipkēvicu 0


Jānis Šipkēvics
Jānis Šipkēvics
Foto – Karīna Miezāja

“Neesmu mūziķis, bet vienkārši cilvēks, kuru interesē visādas radošas izpausmes,” saka mūziķis JĀNIS ŠIPKĒVICS, kura dziesmu izrāde “Zenīts” – darbs pusaudžiem, rakstīts divām zēnu balsīm un astoņiem instrumentiem – pirmatskaņojumu piedzīvos šīs nedēļas izskaņā, 26. un 27. augustā, mūzikas festivālā “LNSO vasarnīca” Vidzemes koncertzālē “Cēsis”.

Piekrīti, ka tavi radošie projekti, sākot ar vokālo grupu “Cosmos”, “Instrumenti”, pēcāk arī “Dora”, soli pa solim attālina no popmūzikas un izklaides trokšņa, kļūst arvien intīmāki un arvien biežāk – akadēmiskāki?

J. Šipkēvics: Kordiriģenta aizmugure nudien sāk tā ļoti patīkami par sevi atgādināt. Tomēr nedomāju, ka tas ir kāds apzināts kurss. Vienkārši cenšos sekot attiecīgā brīža aicinājumam. Ja jautā, vai mana mūzika dodas prom no cilvēkiem virzienā pati pie sevis, es teiktu, ka ne. Atklāti sakot, šobrīd ir pienācis mirklis, kad atkal gribu radīt dziesmas. Arī tikko norisējušais (20. augustā fon Stricka villas apkārtnē) Imanta Kalniņa mūzikas koncerts ir tam apliecinājums. Vienīgi, iespējams, nevaru nodrošināt, ka manis radītais varētu būt visiem tīkams un viegli dziedams līdzi. Es cenšos darīt kaut ko tādu, kas ir ļoti interesanti, attīstoši, un kādā punktā tas varbūt ir domāts kādai specifiskai klausītāju grupai. Esot dažādās jomās, jūtos produktīvāks. Mani interesē arī ar mākslu saistītas aktivitātes, kur skaņa ir daļa no mākslas darba. Laikam jau nevaru sevi ievietot kaut kādā vienā jomā. Neesmu mūziķis, bet vienkārši cilvēks, kuru interesē visādas radošas izpausmes.

Mūzikas festivālam “LNSO vasarnīca”, kas šonedēļ izskanēs Cēsu koncertzālē, esi radījis dziesmu ciklu pusaudžiem “Zenīts” divām zēnu balsīm un astoņiem instrumentiem. Pirmoreiz rakstīji orķestrim?

Līdz šim esmu rakstījis kora partitūras Valsts akadēmiskajam korim “Latvija”, un šī bija pirmā pieredze, radot darbu orķestrim. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris deva impulsu veidot darbu, kurā orķestris varētu būt mijiedarbībā ar klausītāju padsmitnieku. Es šo impulsu pārvērtu refleksijā par bērnību un aicināju savu klasesbiedru, dzejnieku Martu Pujātu uzrak­stīt dzejoļus, kas būtu par pamatskolnieka piedzīvojumiem – iekšējiem un ārējiem. Viņš radīja desmit brīnišķīgus dzejoļus, kuros izskatītas būtiskākās sajūtas vai atslēgas mūsu atmiņās. Kopā pat sastādījām šo “lietu” sarakstu – tur nonāca agrie rīti, kad vēl ir tumšs un dzeltenā laternu gaismā brien pa sērsnu uz nulles stundu. Arī slapjā krītainā tāfeles švamme un skolotājas roka, kas dzēš no tāfeles ar krītu uzrakstīto. Arī alkas pēc jaunām sporta botām un NBA basketbola kults, klāt vēl “Super Nintendo Game Boy” vai “Supermario” spēlītes. To visu pārvērtu desmit dziesmās un esmu ļoti gandarīts, ka varēju ieinteresēt Andri Sējānu, kolēģi no “Cosmos”, kurš šīs dziesmas instrumentēja. Viņš to ir izdarījis vienkārši fenomenāli. Divi puikas to visu izdzied – duetos un solo. Scenogrāfes Rūtas Briedes darbus biju noskatījis un apbrīnojis Leļļu teātrī, tādēļ aicināju viņu veidot scenogrāfiju. Visu kopā liek režisors Viesturs Meikšāns.

Līdz šim neapšaubāmi skaļākais projekts – kopā ar Reini Sējānu izveidotā grupa “Instrumenti” – šobrīd ir brīvdienās?

Manā dzīvē šī grupa šobrīd ir ļoti aktuāla, jo esam diezgan aktīvā ideju radīšanas punktā. Protams, dodos arī akadēmiskākā virzienā, bet “Instrumenti” turpina savu kursu – ar pilnīgi jaunu sparu. Gan man, gan Reinim, gan Gatim ir bijis laiks katram meklēt savas jaunas formas. Reinim bija fantastisks projekts – baleta izrāde “Vārna” kopā ar Elzu Leimani. Kopā ar Gati izdevām “Doras” albumu. Tā bija strāva, kas bija jānovada. Tagad esam tā labi izsalkuši pēc tā gandarījuma, ko sniedz dziesmu rakstīšana.

Tikko fon Stricka muižas apkaimē dziedāt Imantu Kalniņu – tā bija tava ideja?

Liela un spēcīga vilkme sastapties ar Imantu Kalniņu un viņa mūziku man bijusi ļoti sen. Viņa radošā estētika un radošie principi ir tas, kas izveidojis arī mani. Viņa mūzikas klausīšanās mani ietekmējusi fundamentāli. Izpratnē par to, kas ir laba dziesma dziļā mijiedarbībā, iespējams, man kompozīcijā nav lielāka skolotāja par Imantu Kalniņu. Mana pieskaršanās viņa mūzikai bija tikai laika jautājums. Tā arvien atklāj pilnīgi pārsteidzošas lietas – gan par to, kas viņa laikā bija radīts, gan kādu nozīmi šī mūzika iegūst mūsdienās, apstiprinot to, kāds ģēnijs joprojām dzīvo starp mums. Imants Kalniņš savā mūzikā ir ietekmējis latvietības izpratni un arī veidu, kā mēs, latvieši, saprotam mīlestību.

Esi teicis, ka 20 gados, kopš iznāca Ainara Mielava un Imanta Kalniņa kopdarbs – albums “Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet” –, izaudzis jauns latvietis. Runāji par sevi?

Arī par sevi. Pasaule 20 gados ir mainījusies neticamos apmēros. Un šajā orbītā arī latvietības planēta piedzīvo diezgan milzīgas transformācijas. Piedzīvojam jauna veida brīvības un neatkarības sajūtu, līdz ar to arī jaunās brīvības pārbaudījumus, ar kuriem jātiek galā. Bet tad, kad piedzīvo to, ka visi lēmumi jāpieņem pašam, bieži esi ļoti apjucis. To redzu kā lielāko izaicinājumu šobrīd – latvietim nepazaudēt sevi, bet arī būt spējīgam pieņemt atbildīgus lēmumus.

Kolektīvs, kas interpretē Imanta Kalniņa mūziku, ir pārsteidzošs – no Iļjas Lagutenko līdz jaunajai repa māksliniecei Zelmai Jēgerei.

Tas ir patiešām kolorīts – pārstāvēts visu radošo sfēru spektrs. Ir Lenarts Heindelss – basģitārists un kontrabasists no Beļģijas, kurš, protams, nav pusaudža gados klausījies Imantu Kalniņu. Miķelis Putniņš no grupas “Ezeri”, kurš pārstāv jaunu un svaigu skatījumu uz latviešu mūziku, ko tik tikko ir sācis radīt pats. Ģeniālais ģitārists Matīss Čudars. Arī Vlads Nastavševs, kuram ir savs ļoti spēcīgs vārds šeit, Latvijas kultūrā. Iļja Lagutenko, protams, ir no Vladivostokas, un vispār it kā no citas planētas. Tomēr arī viņam ir īpašas attiecības ar Latviju, mūsu kultūru, latviešu mūziķiem. Man šķiet, caur šo ļoti dažādo kontekstu un caur šiem ārkārtīgi subjektīvajiem viedokļiem mēs nonākam pie vienas lielas patiesības. Es teiktu – objektīva skatījuma uz Imanta mūziku. Bet Zelma Jēgere arī ļoti labi dzied, un Iļja dzied latviski ļoti skaistu Imanta Kalniņa dziesmu.

Vienmēr ir risks interpretēt dižgaru radīto. Nebiedē publikas reakcija, iespējams, kritiska?

Par to satraucos vismazāk. Droši zinu, ka viss īstenotais radīts no vispatiesākās sirds, jo man tas nozīmē tik daudz. Ļoti ceru, ka mūsu veikums varbūt varētu sniegt kādu jaunu skata punktu uz Imantu. Tāpat ceru, ka paaudze, kas jaunāka par 25 un varbūt dzirdējusi tikai pašas zināmākās viņa dziesmas vai tikai nojauš par to eksistenci, varētu šobrīd sastapt to būtisko, ģeniālo kodolu, kuru gribam aktualizēt.

Esi saņēmis paša komponista svētību?

Viss šis notikums radies saskaņā ar komponistu. Mani ļoti interesē, kā viņš to redzēs un dzirdēs, tomēr procesā viņš nepiedalās. Teica, ka negribot to kaut kādā veidā kontrolēt, viņš mums uzticas.

Shipsea uzstāšanās Piena svētkos kopā ar vieniem vai citiem radošiem kolēģiem kļuvusi par tradīciju. Vai iemesls ir draudzība ar Mārtiņu Mielavu vai arī festivāla īpašā atmosfēra?

Saistītie raksti

Vienmēr esmu bijis blakus tai jaunajai kultūrai, kas tapusi no sākotnējas tusiņa vietas, kāds bija “Piens”. Tas pārtapa par punktu, kura ietekmē radusies vesela jauna jauniešu kultūra. Festivāli ir atšķirīgi, jo vienmēr cenšas radīt kaut ko jaunu, nevis sakomplektēt kaut kā esoša kombināciju no zināmiem vārdiem. Albumu “Par lietām, kuras tā ar nekad nepāriet” Imants radīja kopā ar Mārtiņa tēti Ainaru Mielavu. Mēs bijām kaut kur turpat, tas ir laiks, kad mēs ar Mārtiņu piedzīvojām padsmitgadnieku pirmās iemīlēšanās. Man tas personīgi ir dziļi nozīmīgi. Ir ļoti likumsakarīgi, ka kopā ar labāko bērnības draugu Mārtiņu cenšamies kopā radīt kaut ko labu.

Kādā virzienā vedīs turpmākie ceļi?

Ar nepacietību gaidu lielāku sadarbību ar Latvijas Radio kori nākamā gada sākumā.

Jānis Šipkēvics: kur un kad?

26.08. plkst. 13 un 15 un 27.08. plkst. 15 Vidzemes koncertzālē “Cēsis” – J. Šipkēvica dziesmu izrāde “Zenīts” diviem zēniem un astoņiem mūziķiem. Piedalās Rīgas Doma kora skolas audzēkņi un “LNSO zenītansamblis” Gunta Kuzmas vadībā.

LA.lv