Atkal kā pulkstentiņi 0

Kamerzālē rakstnieka Ērika Hānberga stāstos tēlotos kolhozu laikus skatāmā gabalā ar nosaukumu “Pirmā grēka līcis” salicis Kārlis Auškāps, kopā sasaucot Dailes teātra veco gvardi.


Reklāma
Reklāma

 

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Gados cienījamākie šajā kompānijā ir Gunārs Placēns un Venta Vecumniece, pastarītis Aivars Siliņš, bet pa vidu vitālās Olga Dreģe, Ilze Vazdika, Lidija Pupure, intelektuālais Juris Strenga un omulīgais Leons Krivāns. Asprātība un labsirdīgā pašironija ir izrādes centrālā ass, ļaujot iestudējuma dalībniekiem caur Ērika Hānberga pasaules redzējumu pasmieties arī par radušos situāciju modernajā teātrī, kurā kādreizējām prīmām un premjeriem grūti atrast piemērotas lomas. Tad nu viņi režisoru un darbu atrod paši – Hānberga vārdiem sakot, “izkrata smiltis un iet atkal kā pulkstentiņi”.

Apbrīnojams ir aktieru dzīvesprieks un labestība, kas strāvo no viņu tikšanās improvizētās kāzās, kad divi vientuļi pensionāri sadūšojušies samest kauliņus kopā un atzīmēt šo notikumu draugu lokā. Katram ir savs stāsts par vientulību, mazliet smeldzīgs vai pat traģisks, taču skumjās notis arvien izgaiņā dziesmas, kas īstā brīdī palīdz nepanesamo smagumu palikt zem akmeņa un iet tālāk. Vienubrīd kāzas gandrīz pārtop bērēs, izlūkam visā nopietnībā paziņojot, ka līgavainis, pārsienot gotiņu, devies uz debesu pļavām, bet drīz viņš atkal uzrodas, vainodams galvas sareibšanu. Kam negadās, turklāt vēl tādos gados, jo kā jau kāzās glāzītes tiek cilātas itin bieži un, izrādei beidzoties, pa šļukai dabū arī skatītāji, bet izredzētie pat uzdejo ar Dailes leģendām.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Pirmā grēka līcis” ir tāds pavedinoši mānīgs nosaukums. Ikvienam izrādes varonim garajā mūžā bijuši lielāki un mazāki grēciņi, mīlas dēkas un nopietnas aizraušanās. Jaunos ļaudīs šī izrāde varētu radīt vilšanos – ne viņi zina tēloto vidi, ne apjauš vēsturiskā fona radīto nolemtību, taču pirmsbarikāžu paaudzēm tā atsauks atmiņā laiku, kas sajūtās jau šķita pagaisis. Iestudējums ir izdevies, ja raugāmies uz to kā cilvēcisku vērtību, skatītājiem vajadzīgs, ko apliecina krietni uz priekšu izpārdotās izrādes.