Atkal kādam pēdējais koks… 1
Atkal ātrs auto, atkal ekipāža, kurā visu triju dalībnieku gadu summa viena kārtīga mūža garumu nesasniedz. Atkal grāvis un koks, kurš izrādās stiprākais.
Sestdien, 12. aprīlī, Vidzemes šosejā, gluži taisnā, pavisam tīrā un melnā tās posmā tūlīt aiz Siguldas, kāds zēns savus auto pilota pienākumus veikt nespēj. Pats un draugs paliek dzīvi, meitenes gan vairs nav…
Svētdienas vakarā uz autoceļa Kuldīga–Ventspils, pagriezienā uz Paduri, avarējusi kravas automašīna, kurā vēlāk ietriecies mikroautobuss ar sešiem cilvēkiem.
Kravas automašīna apgāzusies pēc plkst. 22.20 autoceļa Kuldīga–Ventspils 6. kilometrā un avārijas iespaidā noplūda degviela apmēram piecu kvadrātmetru platībā. Avārijā cieta automašīnas vadītājs. Ap pulksten 23.50 avarējušajā kravas automašīnā ietriecās mikroautobuss ar sešiem cilvēkiem.
Komentāriem tepat līdzās vārdu dodu avīzes “Stūres kluba” biedriem, pieredzējušiem auto vadītājiem, kuri ne tikai paši brauc, bet arī profesionāli vai ģimenes un draugu lokā māca citus. Kā lasīsiet – problēmu loku viņi zīmē daudz plašāku nekā auto vadīšanas tehnika un satiksmes noteikumu ievērošana.
Pats visam viņu teiktajam un agrāk par līdzīgām avārijām rakstītajam gribu piebilst vēl ko. CSDD nesen ziņoja par lēmumu pagarināt licencēšanas eksāmena garumu virs Eiropas standartu līmeņa. Saprātīgs lēmums. Taču, manuprāt, nepietiekams. Skaidri redzams, ka šajā jomā civilizētu, satiksmē un citās jomās labi organizētu valstu standarti (turklāt krietni saspiesti un minimalizēti mūsu trūcīgajā tirgus ekonomikā) ir nepietiekami. Ar iemaņām, kādas varbūt būtu pietiekamas kārtīgajā Vācijā, ir par maz Latvijas draņķīgajos ceļos, strauji mainīgajos laika apstākļos, skarbajā satiksmes morālajā klimatā, bieži vien sliktajā tehnikas stāvoklī. Mums laikam tomēr ir jāmāca vairāk, labāk, arī tādi kustības elementi un nianses, kādas civilizētās Eiropas vidienē nav nepieciešamas. Un tas nekas, ka apmācība tā kļūtu garāka, dārgāka, iespējams – ne visiem pieejama. Neko darīt. Nāktos kādam pagaidīt pirmo vilcienu vai autobusu. Toties vainagu ceļmalās būtu mazāk.
Komentāri
Guntis Vīksna: “Atļaušos pie viedokļu paketes vēl pievienot arī savējo, ko nesen nopublicēju Valmieras avīzītē “Liesma”.” “Pārāk bieži skan kapu zvani, svītrojot no šīs pasaules gados vēl pavisam jaunus cilvēkus. Vai katru nedēļu kādā Latvijas novadā pa smagai avārijai, kurā pāris, pat vairāk letālu iznākumu. Nevainosim šajās traģēdijās mūsu autoceļus, nevainosim sliktākus vai labākus likumus un ceļu satiksmes noteikumu izpildes uzraudzītājus, visticamāk, debesīs uzlidojušās dvēselītes nevarēs vainu uzvelt arī negadījumā iesaistītā spēkrata sliktajam tehniskajam stāvoklim… Lai nu piedod man par bojā gājušajiem sērojošie tuvinieki, bet visām šīm traģēdijām sakne ir viena – pilnīgs “pofig” pret normālā pasaulē eksistējošo lietu kārtību, ja gribat, saucam to par likumpaklausību vai atbildību sabiedrības priekšā. Šīs lietas gluži ar mātes pienu neiezīžam, taču attieksmi pret tām mācāmies un ielāgojam jau agrā bērnībā katrs savā ģimenē, redzot un iegaumējot, kā dzīvo, strādā, atpūšas mūsu tuvinieki, radi, draugi… Ja nav šīs atbildīgās pēctecības, tad ir krusti un ziedi svaigi uzbērtās kapu kopiņās. Ja apkārtējiem un potenciālajiem ekipāžas biedriem ir vienalga, kādā kondīcijā šofera sēdeklī iekrīt auto stūrētājs un cik tādu pašu abu dzimumu brašuļu salien salonā, lai dotos no vienas bezsakarīgas dzerstīšanās uz otru vai vienkārši no traka baļļuka mājup, tad sanāk tieši tā, pa skarbo – ar raudošiem tuviniekiem, kroņiem un pārējo skumjo atlikumu. Un tur nelīdzēs nekādas dārgas CSDD kampaņas vai fotoradari uz katra stūra – no paaudzes paaudzē pārmantotajai spļaušanai virsū likumam Latvijā efektīvas pretindes šodien nav. Izdzīvo pret sevi un citiem atbildīgākie.” (“Liesma”, 27.03.2014.)
