Foto – Timurs Subhankulovs

“LA” lasītāja – mežsarga meita – atklāj piedzīvojumus ar meža zvēriem 17

Auces novada Bēnes pagasta iedzīvotāja Inta Tomkalne “Latvijas Avīzi” lasa kopš  tās pirmā numura. Viņa atsaucās “Lasītāju balsīs” publicētajam rak-
stam “Vilks cilvēkam neuzbruks” (“LA”, 10. nov.) un aicinājumam pastāstīt par piedzīvojumiem ar meža zvēriem. Izrādās, Intai kā mežsarga meitai tādu piedzīvojumu kopš bērnības sakrājies ne mazums. Lūk, daži no tiem.

Reklāma
Reklāma

Ziņkārīgais vilks 


Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Biju jau astoņpadsmit gadus veca, kad reiz vasarā sakārojās meža zemenes. Pievakarē devos uz noru tās salasīt. Staigājot pa aizaugušajām grantsbedrēm, pavērusies sāņus, ieraudzīju gailošu acu pāri. Tas bija vilks, kas dažu soļu attālumā man sekoja. Ļoti izbijos. Sastingu kā paralizēta. Lēnā sekošana un lūrēšana mani dzina izmisumā. Lai kā mēģināju attālināties, dzīvnieks sekoja, tomēr, man par laimi un lielu izbrīnu, neuzbruka. Tikai paātrinot gaitu māju virzienā, man izdevās no viņa attālināties. Vēlāk, ejot uz mežu, neko daudz no vilkiem vairs nebaidījos.

Stirniņa Mālīte


Es, mežsarga meitiņa, vēl ābečniece, kopā ar vecākiem dzīvoju vientuļā mežainā Kokneses nostūrī.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Meitiņ, iesim uz darbiņu?” tētis aicināja. Es pirmā gājēja, kas palīdz nest darba somu ar instrumentiem, kamēr tēvs atlasa un numurē kokus nociršanai. Tam seko mūsu kopīgais azaids. Smaržo pašceptā rupjmaize ar gardajām piedevām. Pēkšņi aiz muguras klusi soļi. Pie elkoņa pieduras samtains, mikls purniņš.

“Meitiņ, nebīsties, tā ir stirniņa Mālīte.” Pamielota tā klusi ieslīd atpakaļ krūmos. Un tā ik dienas. Māte mājās rājas: “Bise plecos, vai nevarēji nošaut? Palaidi cepeti!” “Māt, vai tev gaļas trūkst. Tur nebija ko šaut, apmīļot vajadzēja,” atbildēja tēvs.

Sākās mans skolas laiks. Kādus trīs četrus kilometrus gāju pa meža taciņu uz skolu. Un ikreiz vienā un tajā pašā vietā sastapu savu draudzeni Mālīti. Vēru vaļā skolas somu un padalījos ar savu pusdienu maizi. Pacienāta stirniņa pazuda krūmainē.

To dziļdomīgo, silto stirnas acu skatu, ko saņēmu bērnībā, neesmu aizmirsusi pat pēc vairāk nekā pusgadsimta. Šķiet, eju pa meža taku, vēl esmu maza meitiņa un gaidu savu Mālīti.

Zaķēns


Ar māti ejot pa aizsnigušu ceļu, pie sirma ozola pamanījām sniegā iestigušu zaķīti.

“Būs cepetis,” māte nopriecājās. Pārnesām garausi mājās.

“Nekāda cepeša!” tēvs bargi noteica. Palaidām zaķi siena pūnītē. Satikām labi. Ciemiņam ļoti garšoja burkāni. Pavasarī izlaidām ārā. Bet rudenī draugs atgriezās. Tā pagāja vēl viena ziema. Trešo reizi zaķītis vairs nepārnāca – vai nu lapsa nomedīja, vai mednieki nošāva.

Piezīme: tēvs nostrādāja 25 gadus par mežsargu ar bisi plecā, bet nevienu zvēru, pat putnu nenošāva…