Mobilā versija
+0.5°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
29. marts, 2012
Drukāt

Atkalredzēšanās ar Šleseru 


slesers_leta

Biju domājis, ka atkalsastapšanās ar Aināru 
Šleseru būtu gaidāma laipnu, dievbijīgu cilvēku satikšanās vietā. Varbūt atvaļināto politiķi pieminētu “Kultūras rondo” radioraidījumā, ka viņš apkopojis un izdevis lirisku miniatūru, atmiņu un dzejas krājumiņu – līdzīgu “Annas burtnīciņām”.

 

Būtu jauki un apsveicami, ja kādā privātā dzīves hronikā darītu zināmu par stārķi, kas atkal laimīgi nolaidies Šleseru saimes pagalmā ar dārgu nastu.

Tāpēc bija pārsteigums, ka Šlesera kungs žurnālistiskās patruļas apturēts Rīgā tumsiņā uz Dzirnavu ielas un aizkaitinājums par sekojošiem kaķenes šaušanas plīkšķiem bulvāra presē un portālos – ka noticis “veco oligarhu” tikpat kā valsts apvērsuma mēģinājums. Patiesība kā parasti ir neinteresanta un garlaicīga. Būdams reformators buldozers, Šlesers gājis aiznest uz Dzirnavu 74/76 (Zatlera birojs) skurstenī ierakstāmus priekšlikumus valsts atveseļošanai un ekonomikas restaurēšanai. Kā protokolā atzīmēts, pa ceļam saticis savus draugus no Dzirnavu ielas 68 (Šķēles ofiss) un pavadījis vakaru mājīgā omulībā, konservatīvā gaisotnē. Ak kungs, vai gan katrā pagastā policejiski uzmana trīs vīrus, kuri varbūt sastiķējuši, varbūt apsēdušies pie zolītes partijas un izspēles pauzē aprunājas par to, kāds būtu vēlamais politiskais salikums un procesa attīstības scenārijs, kādas operācijas jāveic valdībai!

 

Nē, es nesaku pretī tam, ka apkārt biedrības dīgst kā sēnes. Vieni steidzas tās dibināt, lai citi neizķertu ejošākos nosaukumus kā “Par laimīgu Latviju” vai “Vecie donžuāni”, otri ir uzrunāti, aiz pogas saņemti uz ielas ar pinkšķēšanu – “dari kaut ko, valsts iet postā!”, bet trešie apveltīti ar reto spēju dzirdēt balsis.

 

Balsis var čerkstošā basā dunēt galvā, tās var skanēt kā tāls Parīzes radio un var ienākt austiņā tieši kā starojums vai vibrācijas no kosmosa, bet it visas daudzina – ej, atgriezies politikā, cel savu smago nešļavu. Taču ne jau Aināru Šleseru balsis ir iešūpojušas, ne viņš ir uzrunāts. Viņš ar raksturīgo entuziasmu, degsmi, maksimālismu ir dzīries kļūt par nelielu nekustamo īpašumu uzpircēju un dažreiz kā mazais uzņēmējs apmeklē mentorus. Kādi mums te vairs oligarhi! Jādara gals šai šķiriskai pieejai un gramofonu tarkšķēšanai par naudas varu politiskajā dzīvē! Kam vairs ir miljoni, kam pieder avīzes un noteikšana nozīmīgu lēmumu pieņemšanā! Jūs taču dzirdat, kā biznesa rati neeļļoti čīkst. Tie, kurus dēvēja par oligarhiem (it kā būt par oligarhu ir būt par diezin kādu laimes lutekli!), ir saplakuši līdz mazo uzņēmēju kārtai. Daudzi ir Temīdas vajāti un tamdēļ iekrātie kapitāli ietecējuši pa lielai daļai advokātu kabatās, kādreizējie īpašumi pārņemti banku pārvaldībā, bet sveču fabrīciņas, “gotiņu” cehi – izmanīgu ārvalstu investoru rokās. Te ir veikalu taisīšanai visnelabvēlīgākā vide, un tu sities vai nost un peries kā pliks pa nātrēm pēc peļņas kripatas. Ja kādam arī piederēja gabaliņš avīzes, tad tik daudz vietiņas, kur pastellēt pirkšanas – pārdošanas sludināšanu, kur pataupīts stūrītis miršanas ziņai, kā kādreiz latvieši glabāja priežkoka kasti istabaugšā. Laikraksti mūsdienās pieder solīdām kuģu kompānijām vai tirdzniecības ostām, tikai nabadzības dēļ tie vēl valkā veco nosaukumu, bet drīz sauksies “Miglas Taure” un “Enkurs”. Jūs daudzināt – oligarhi, oligarhi visu nokrejojuši. Patiesībā viņiem ir tikpat kā retro muzejiska vērtība, kā eksponātus tos derētu vest uz Brīvdabas vai Motormuzeju. Par ko no lieka būtu jāuzjautrinās – par vecu draugu atkalredzēšanos?

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+