Atkarība no psihoterapeita. Kā pazīt un novērst? 1
Patiess stāsts
“Kad trīs gadus biju apmeklējusi psihoterapeiti, sapratu, ka bez viņas vairs nespēju iztikt. Visu laiku vajadzēja viņas atbalstu. Sākumā pie terapeites gāju vienu, pēc tam divas un beigās jau trīs reizes nedēļā, taču tik un tā bija ļoti grūti izturēt sesiju starplaiku. Tiekoties mazliet nomierinājos, taču pēc tam atkal parādījās trauksme. Rakstīju viņai īsziņas, zvanīju,” atceras Jana (vārds mainīts), kura šādās emocijās dzīvoja astoņus mēnešus.
“Psihoterapeiti sāku apmeklēt, studējot augstskolā. Kad bija jārunā auditorijas priekšā, jutos ļoti neveikli. Šķita, ka psihoterapija varētu palīdzēt atraisīties, kļūt atvērtākai, drošākai un komunikablākai, labāk justies sabiedrībā.
Bieži mocīja trauksme un nemiers, uznāca depresīvas izjūtas, tāpēc jau kādu laiku lietoju psihiatres izrakstītos antidepresantus. Psihoterapeiti par to informēju.
Sākumā psihoterapijā jutos labi. Atnācu, pastāstīju aktuālākos pārdzīvojumus, izliku emocijas, un kļuva vieglāk. Saņēmu arī atgriezenisko saiti, kas lika kaut ko saprast, ieraudzīt no cita skatpunkta. Taču pienāca brīdis, kad psihoterapija man sāka traucēt. Kolīdz kaut kas atgadījās vai vienkārši jutos slikti, vajadzēja terapeites atbalstu. Bija šausmīgi grūti izturēt laiku starp sesijām, kad viņu neredzēju. Runāju par to ar draugiem un kolēģiem, cenšoties saprast, kāpēc tā notiek un vai tas ir normāli. Dzīvē man vairs nebija nekā svarīgāka par attiecībām ar terapeiti.
Brīvdienas vairs nebija manas laimīgās dienas. Nespēju ne priecāties, ne atpūsties, ne vispār kaut ko darīt. Bija tikai izmisums un vienīgais glābiņš – telefonsaruna ar terapeiti, kas mazināja satraukumu. Viņa atsaucās. Bija laipna un saprotoša, tāpēc viņai aizvien vairāk pieķēros.
Pieņemot jebkuru nozīmīgu lēmumu, vispirms vajadzēja apspriesties ar terapeiti. Vairs nespēju patstāvīgi izdarīt izvēli, bija svarīgi saņemt viņas akceptu. Reizēm pārņēma dusmas un bezspēcība, ka terapeitei ir tik liela ietekme pār mani.
