Kultūra
Māksla

Atkārtojums kā metode, sākums un beigas 16


Interesanti ir izsekot katram mākslinieka rokas un zīmoga atstātajam nospiedumam, vērot viņa spēli ar ritmu, faktūru un attēla uztveres iespējām.
Interesanti ir izsekot katram mākslinieka rokas un zīmoga atstātajam nospiedumam, vērot viņa spēli ar ritmu, faktūru un attēla uztveres iespējām.
Publicitātes foto

Mākslas galerijā “Careva contemporary” līdz 24. februārim apskatāma Edgara Gluhova izstāde “The Beginning is the End is the Beginning”.

Kopš pagājušā gada vidus Rīgas kartē parādījies jauns mākslas punkts – laikmetīgās mākslas galerija “Careva conteporary” (Baznīcas iela 9). Tās telpās šī gada janvāra nogalē tika atklāta Edgara Gluhova personālizstāde “The Beginning is the End is the Beginning” jeb “Sākums ir beigas ir sākums”. Edgars Gluhovs ir Berlīnē dzīvojošs latviešu mākslinieks, un viņa radošie meklējumi Latvijas mākslas skatītājam varētu būt mazāk pazīstami, lai arī šī ne tuvu nav viņa pirmā izstāde Rīgā. Visciešāk Latvijā Gluhovs sadarbojies ar Laikmetīgās mākslas centru “Kim?”, kur sarīkotas viņa divas izstādes 2013. un 2016. gadā, no kurām pēdējā – “L’uomo Vague” (2016) – aptvēra vairāku gadu laikā tapušus darbus. Savukārt šobrīd skatāmā personālizstāde piedāvā jaunu darbu sēriju, kur uz divdesmit lapām spiests viens un tas pats zīmogs ar uroborosa simbola atveidu jeb čūsku, kas pati ēd savu asti. Nospiedums uz lapām atstāts dažādās vietās un atšķirīgā intensitātē, un, māksliniekam mainot plaukstas locītavas leņķi, mainījies arī uzspiediena stiprums, tādējādi arī vietām vairāk, vietām mazāk pārtraucot čūskas gredzenu. Visas lapas ierāmētas akurātos baltos rāmjos un eksponētas galerijas abās zālēs, rindojot tās vienu aiz otras.

“Sākums ir beigas ir sākums” viena no būtiskajām atslēgām ir Gluhova izvēlētais simbols, jau pieminētā čūska, kas, savijusies gredzenā, ēd pati savu asti. Tā simbolizē vienlīdz kā nebeidzamību un cikliskumu, tā mūžīgu atgriešanos pie sākotnējā un arī introspekciju. Uroboros Gluhova redzeslokā nonācis Romā, “Santa Maria del Popolo” baznīcā, kur viņš to ieraudzījis vienā no tās ciļņiem. Izstādes kontekstā nav mazsvarīgs arī zīmogs kā kādas informācijas nodošanas un pavairošanas veids. Tas kā metode sniedz iespēju gandrīz bezgalīgi atkārtot vienu un to pašu motīvu, tātad arī simboliski pārstāv sava veida cikliskumu. Trešais slānis šim visam būtu arī pati darbība, proti, kustība, kas tiek atkārtota, spiežot zīmogu. Tomēr interesanti, ka patiesībā gandrīz nevienā no zīmoga nospiedumiem ar čūsku uz papīra tas nav pilnīgs, katrā lapā tas aizvien pārtrūkst. Tāda sava veida manipulācija ar bezgalīgo.

Ekspozīcija formā un izteiksmē ir absolūti mimālistiska, bet, ja pacietība ļauj pārvarēt šķietamo nekustību un garlaicību, kas pirmajā acumirklī uzmācas, tā ir saistoša tieši tās detaļās. Interesanti ir izsekot katram mākslinieka rokas un zīmoga atstātajam nospiedumam, vērot viņa spēli ar ritmu, faktūru un attēla uztveres iespējām.Šāda izteiksmes metode – atkārtojums un viena elementa dublicēšana – ir viens no pamatraksturlielumiem Edgara Gluhova mākslas praksē. Tas viņu saistījis jau vairākos darbos iepriekš, vai tie būtu redimeida objekti, fotogrāfiju sērija, vai zīmējumi, Gluhovs atkārtojumu ar sava veida elementu ritmizēšanu padara par vienu no pamatprincipiem savas māk­slas radīšanas procesā.

Atkārtojums, ja skatāmies plašākā mākslas kontekstā, ir izteikti ierasta prakse, varētu pat teikt, ka viena no pamatdzīslām, kas vijas cauri teju vai visai mākslas vēsturei. Sākot ar viduslaiku ornamentiem līdz impresionistam Klodam Monē, kurš vairākas reizes gleznojis vienu un to pašu ainavas motīvu, lai pilnveidotu savu rokrakstu, vai jau popārta guru Endijam Vorholam, kurš viena attēla atkārtotu reproducēšanu savos darbos padarīja par konceptuālu risinājumu, kā arī konceptuālisma un minimālisma mākslas praksēm, kas atkārtojumam pievēršas vairāk kā procesuālam aktam, akcentu liekot uz idejas manifestāciju ne vairs objekta kā pašvērtīga elementa radīšanu. Edgara Gluhova mākslas un šīs izstādes kontekstā visi uzskaitītie gadījumi savā ziņā saplūst vienā. Dublicētie elementi gan pārstāv atkārtojuma kā žesta ideju, gan ietver procesuālu formu, gan mākslas darba ideju vorholiskā garā ietver viena simbola replicēšanā, gan Monē prakses kontekstā izskata savas iespējas kaut ko atveidot. Spekulējot ar vērojumiem un līdzšinējo māk­slinieka darbību, varētu pat pieņemt, ka Edgars Gluhovs ar uroborosa simbolu ir atradis savas mākslas sava veida apzīmējumu.

LA.lv