Mobilā versija
+1.6°C
Otīlija, Iveta
Otrdiena, 12. decembris, 2017
21. aprīlis, 2017
Drukāt

Atklājot latgaliešu garu. Saruna ar Latvijas Radio kora māksliniecisko vadītāju Sigvardu Kļavu (2)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Sigvards Kļava

22. aprīlī Latgales vēstniecībā “Gors” Rēzeknē pirmizrādi piedzīvos koncertizrāde “Rakstiem un skaņai” jeb “Latgales gredzens” – viens no četriem “gredzeniem” Latvijas Radio kora un tā mākslinieciskā vadītāja un diriģenta Sigvarda Kļavas izlolotajā Latvijas valsts simtgades koncertciklā “Latvijas gredzens”.

Tautasdziesma un Svētie Raksti, etnomūziķi un priesteri, dzīvās balsis un arhīvu ieraksti… Latgaliešu gars, kas paslēpts cilvēkos, to pieredzē, dzīvesziņā. Gadsimtiem ritot, Latgales unikālais kultūras mantojums joprojām uztur dzīvu vienu no tās fenomeniem – tradicionālo muzicēšanu un katoļu baznīcas tradīciju mijiedarbību un to saplūšanu vienotā mākslinieciskā veselumā. Skaņa kā sirdspuksts, kā latgaliešu vārda un dvēseles skaistums, goda sajūtas un dievbijības raksts. Tas viss saplūdīs kopā šajā koncertizrādē. Tajā skanēs vijole, cimbala, kontrabass, akordeons, mandolīna, cītara, ermoņikas, grābekļi, klabekļi, taustiņi, perkusijas, vargāni un pašdarināti instrumenti, kā arī keramiķes Mairitas Folkmanes un mūziķa Aleksan­dra Maijera jaunbūvētais instruments lamellofons. Spēlēs izpildītājmākslinieki un arī paši Radio kora dziedātāji, bet tekstus no ievērojamākā rokrakstu grāmatniecības pārstāvja Andrieva Jurdža pirms simt gadiem izdotā “Mūžīgā kalendāra” runās pieci Latgales priesteri, kuri arī dzied un spēlē.

– Esat teicis, ka vēlaties mūs, latviešus, ar mūzikas starpniecību iepazīstināt citu ar citu…

Sigvards Kļava: – Kad pie viena galda četrām pusēm apsēžas katra novada īstenais pārstāvis, redzam, cik šie cilvēki dažādi, ar atšķirīgu iekšējo kodu. Un, veidojot kultūras karti, izpētot, kādos reģionos kādi cilvēki dzimuši, miruši, strādājuši vai arī uzskata sevi par tiem piederīgiem, atklāsies, ka šie četri novadi un vēl Sēlija kā sevišķs kultūrvēsturisks reģions, veido bagātu Latvijas kopējo bildi. Par laimi, neesam sajaukušies kā samiksētā kokteilī, vismaz kultūrtelpā neķēmojamies pakaļ globalizācijai, kā to dara citur pasaulē. Iespējams, integrācija labi iederas biznesā un ekonomikā, bet kultūrā, it sevišķi mazas nācijas vai trauslas identitātes saglabāšanā, tā neiekļaujas nekādos noteikumos, lai kas tos arī rakstītu – kāds kabinets vai kāda darba grupa, jo garīgais vai jaunrades fons saglabā pats sevi un veido savus noteikumus, kā eksistēt šajā ļoti ātrajā un straujajā laikmetā. Bieži pasaulē esmu sastapies ar faktu, ka nezina, kur Latvija atrodas, bet zina, kas ir latviešu mūzika, kultūra, māksla. Vajag būt aklam, lai nesaskatītu, ka latviešu kultūra patlaban piedzīvo pilnbriedu. Uz mums skatās vērīgi, mēģinot saprast, kas ir tās saknes, ar kurām šī mazā nācija spēj radīt pasaules mākslā būtiskas vērtības.

“Latvijas gredzenā” vēlējos rādīt Latviju nevis caur Rīgu vai pasaules čaulu, bet caur cilvēkiem, kultūru pamatu radītājiem, mēģinot uztaustīt katra novada dažādību, izceļot vienu vai divas šķautnes. Piemēram, Latgalē rādām brīnumaino kultūrtelpu, ko veido katoliskā tradīcija kopā ar tradicionālo kultūru. Tas ir mugurkauls, asinsrite, ar kuru mēģinām atklāt Latgales identitāti, bet tas nenozīmē, ka par šo novadu nevarētu veidot pilnīgi citu stāstu. Tāpēc šie četri “Latvijas gredzena” stāsti ir ne tikai tēmas, bet arī žanra ziņā atšķirīgi. “Latgales gredzens” būs koncertizrāde “Rakstiem un skaņai”, “Kurzemes gredzens” būs lielkoncerts “Pūt, vējiņi!”, “Vidzemes gredzens” būs muzikāla izstāde “Kalns uz augšu ies”, savukārt “Zemgales gredzens” tiks veidots kā kino koncerts “Vēstures palos”. Būs skaista saspēle starp novadiem un žanriem.

– Kā jestru, tā smeldzīgu latgaliešu tautasdziesmu apdares un priesteru dziedājumi, dzīvas balsis un ieraksti… Kas ir tie avoti, kur smēlāties?

– Baznīcas, jezuītu, psalmu dziedājumi ņemti no dažādām ekspedīcijām un atšifrējumiem. Tāpat kā vācam tautasdziesmas un folkloru, tā tiek pētīti arī šie sakrālie dziedājumi, kas ir viena no mūsu kultūras sastāvdaļām. Atzīšos, man arī bija tā laime kādu brīdi nodoties šo katoļu dziedājumu, neteikšu, izpētei, bet mēģinājumam tuvoties izpratnei, kas tas īsti ir. Un visi “Latgales gredzenā” izmantotie materiāli ir nevis izvilkti no “konservu bundžas” vai nocelti no plaukta, bet gājuši caur mani pašu un manu pieredzi. Došanos ekspedīcijās aizsāku 2008. gadā, un kopš tā laika ir milzīga vilkme doties ceļā un mēģināt sastapties ar sev kaut ko būtisku. Piemēram, braucot meklēt pierobežas specifiskās tautas dziedāšanas manieres, satikos ar brīnumainiem cilvēkiem, kas dzied tieši šīs Dieva dziesmas un dara to tikai vienīgi pie sevis mājās. Un es pēkšņi sajutu, ka pastāv paralēla pasaule, kur cilvēki dzied, neeksponējot savu dziedāšanas mākslu, bet viņi dzied ļoti skaidram adresātam, ļoti lielai augstai vertikālei. Un tas man ir pēkšņs milzīgs impulss… Jo es jau nebraucu kā pētnieks vai zinātnieks, bet gan kā cilvēks vēlmē izdzirdēt ko tādu, ko nevar iemācīties, varbūt arī nevar izprast, bet tikai sajust ar sirdi. Šī garīgā jauda pastāv arī ārpus publiskām telpām – baznīcām, koncertzālēm vai kultūras namiem, mūzikas skolām. Jo stāsts jau ir par to, ka cilvēks dzied savu dzīvi un nevis notis. Un tā ir tā lielā atšķirība, ko aizmirstam, steigā mēģinot kaut ko adaptēt, iedvesmoties, klonēt, atkārtot… Jo diemžēl ir par maz laika savā dziesmā izdziedāt sevis paša pārdzīvoto.

– “Latgales gredzenu” varētu salīdzināt ar oratoriju, simfoniju?

– Tā, protams, ir jaunrade, jaundarbs… Taču “Latgales gredzenā” oriģinālmūzikas gandrīz nebūs nemaz, vairāk aranžējumi, apstrādājumi vai salikumi, tikai adapti vai tīri dziedājumi. Vēlos veidot šo stāstu tikai no tradicionālās kultūras un baznīcas dziedājumu muzikālās bagāžas un, cik nu manos spēkos, izmantot tieši Latgalei raksturīgo apdaru principu. Līdz ar to domāju nevis par savu muzikālo gaumi un tās atspoguļojumu koncert­izrādē, bet cenšos interpretēt sajūtu, kāda, piemēram, valda mūzikā ballītē Latgalē, kur folklora mijas ar tautas mūzikas instrumentu spēli. Tāpat ar baznīcas dziedājumiem. Vieni ir ļoti arhaiski, tos jāmēģina baudīt ar ausīm tikai kā muzikālu dārgakmeni, bet ir tādi, kurus varam dziedāt līdzi un justies ļoti komfortabli. Tāpēc uzvedumā valdīs divas skaniskās telpas – dzīvais dziedājums, kas būs arī kā tilts ar arhaisko ierakstu saspēli, kur visu laiku it kā sadziedāsimies ar saviem senčiem. Izmantosim arī pašu pirmo ierakstīto materiālu 1926. gadā, kur pirmoreiz babiņas un onkas iedziedāja tautasdziesmas. Ar to arī sāksim izrādi. Lai saprastu, kā dziedāja mūsu vecvecmāmiņas un cik ārkārtīgi interesanti un sulīgi mūsu jaunā paaudze dzīvo folkloras pasaulē.

Ja kāds baznīcas dziedājums līdz mums atnācis pirms trīssimt vai vairāk gadiem, tas tomēr neglābjami iespaidojies no vides, kurā dzīvo. Un otrādi. Kad ar tautastērpu vai etnisku piederību ieejam dievnamā, arī tā aura ar laiku mainās un pārveidojas. Izrādē būs skaniskas gleznas, kur tautas un garīgie dziedājumi skanēs vienlaikus, un mēs redzēsim, kā, skanot divām pasaulēm, ieraugām trešo. Un varbūt tieši tā mums ir vistuvākā…

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Kampējs un budžeta piesūceknis. vēl viens expo?

Draugiem Facebook Twitter Google+