Mobilā versija
+3.7°C
Aleksandrs, Doloresa
Sestdiena, 18. novembris, 2017
14. novembris, 2017
Drukāt

Atklās Kuršu kāpu ieputināto ciemu stāstus

Foto - ATPFoto - ATP

Kuršu kāpa

Lietuvas Kuršu kāpu nacionālā parka direkcija iecerējusi sadarbībā ar kolēģiem no Krievijas Kaļiņingradas apgabala iemūžināt pagājušo gadsimtu laikā smiltīs ieputināto ciemu piemiņu un iepazīstināt tūristus ar šo visnotaļ dramatisko Kuršu kāpu vēstures lappusi, vēsta laikraksts “Lietuvos žinios”.

Vēstures avoti liecina, ka Kuršu kāpu Lietuvas daļā vēja nestās smiltis dažādos laikos aprakušas vismaz astoņas apdzīvotas vietas. Neringas pašvaldības ģerbonī, kurā apvienoti visu tagadējo apdzīvoto vietu simboli, atstāts viens pilnīgi balts laukums kā veltījums savulaik smiltīs apraktajiem ciemiem.

Simtiem gadu cilvēki Kuršu kāpās centušies sadzīvot ar milzīgo smilšu valni, kas izveidojies starp Baltijas jūru un Kuršu jomu, taču ik pa laikam viņiem nācies sākt dzīvi pilnīgi no jauna, pārceļoties uz vietām, kas tobrīd šķitušas drošākas. Rēķinoties ar negaidītām smilšu vētrām, mājās pat liktas divdaļīgas durvis – ja durvju apakša pa nakti ieputināta, iemītnieki no mājas varējuši izkļūt, atverot augšējo daļu un tad atrokot arī apakšējo.

Pūšot jūras vējam, milzīgās kāpas gada laikā pavirzījās uz Kuršu jomas pusi pat par sešiem metriem. Ja to ceļā gadījās ciems, tā liktenis bija izlemts jau nedaudzu gadu laikā. Starp tagadējo Juodkranti un Pervalku smiltis no 1675.gada līdz XIX gadsimta vidum četrās vietās apraka Nagļu ciemu, ko septiņu paaudžu laikā nācās pārcelt sešus septiņus kilometrus uz dienvidiem, līdz beidzot 1854.gadā Jaunie Nagļi tika pamesti pavisam. Šobrīd tur atrodas Nagļu dabas rezervāts ar 53 metrus augsto Nagļu kāpu.

Kā avīzei pastāstījusi parka direkcijas vadītāja Aušra Fēzere, sadarbībā ar Krievijas kolēģiem iecerēts izstrādāt kopīgu projektu un lūgt Eiropas Savienības finansējumu, lai seno ciemu stāstus pavēstītu mūsdienīgā un saistošā veidā.

Viena no idejām attiecas uz pieminēto Nagļu dabas rezervātu. Lai cilvēki varētu paraudzīties uz unikālo pelēko kāpu ainavu, kas stiepjas deviņu kilometru garumā, uz Kuršu jomu vienā pusē un Baltijas jūru otrā, bet neizjauktu trauslo ekosistēmu, apmeklētājiem tur atļauts ieiet tikai pa īpaši ierīkotu dēļu taku. Taču šobrīd nav iespējams gūt nekādas ziņas, kur tieši atradies ciems, ko vēlāk aprakušas smiltis.

Pēc Fēzeres teiktā, tur varētu ierīkot īpašu matēta stikla stendu, lai cilvēki, no kāpu virsotnes palūkojoties noteiktā leņķī, ieraudzītu rekonstruētu senā kursenieku ciema atveidu. Līdzīgi stendi noderētu arī vairākās citās vietās.

“Gribam vēstīt par ieputināto ciemu stāstiem, nevairoties raisīt cilvēkos emocijas. Pastāv ne mazums laikabiedru liecību, arī literāti aprakstījuši kāpu iedzīvotāju likteni un spēcīgās smilšu vētras. Pieaicināsim vēsturniekus, meklēsim labākos risinājumus,” stāstījusi parka direkcijas vadītāja.

Vienlaikus viņa atzinusi, ka cilvēku apziņā iesakņojušies arī dažādi pārspīlēti nostāsti, teiksim, ka ciemi pilnībā ieputināti teju vai vienas nakts laikā un ļaudis pametuši mājas, paķerot līdzi tikai pašu nepieciešamāko, lai gan patiesībā šis process bijis lēnāks un cilvēkiem bijusi iespēja nojaukt ēkas un pārnest būvmateriālus uz jaunu vietu.

Lielākais no apraktajiem ciemiem bija Karvaiši, kas vēstures avotos pirmoreiz pieminēts jau sešpadsmitā gadsimta sākumā. Faktiski bijuši divi ciemi ar tādu nosaukumu, kuru vietā mūsdienās slejas 30 un 50 metrus augstās Karvaišu kāpas. Smilšu postošo spēku savām acīm vērojis pazīstamais lietuviešu folklorists Ludviks Rēza (1776-1840), kas pats dzimis Karvaišos.

Smiltis savulaik aprakušas arī pirmo Juodkranti, kas vēsturē zināma no 1429.gada, un divas iepriekšējās Nidas, kas XVII-XVIII gadsimtā celtas krietni uz dienvidiem no tagadējās kūrvietas.

Klejojošo kāpu nostiprināšana sākās tikai deviņpadsmitajā gadsimtā, bet sistēmiski kāpu apmežošanas darbi – no 1870.gada.

Ieputināto ciemu atrašanās vietas iespējams noteikt, analizējot senās kartes, bet sīkākas informācijas, piemēram, arheoloģijas datu, nav. Llīdz šim veikti tikai fragmentāri pētījumi.

“Runājam ar ģeologiem, arheologiem, lai viņi apņemtos ar neinvazīvām metodēm precīzi noteikt vietas, kur zem smiltīm aprakti ciemi un kapsētas. Varētu izmantot ģeoradaru, kas spēj fiksēt pazemes anomālijas pat 40 metru dziļumā,” norādījusi Fēzere. Kā piebildis Lietuvas jūras muzeja vēsturnieks Daiņus Elerts, palīdzētu arī darbs ar satelītuzņēmumiem, ko var apstrādāt ar īpašām programmām, lai atsegtos dziļāki zemes slāņi.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+