Latvijā
Sabiedrība

Atklāt dvēseļu puteņa visdziļāko balsi…INTERVIJA ar latviešu izcelmes komponisti ASV Lolitu Ritmani0


Latviešu izcelsmes Holivudas komponiste Lolita Ritmane ir pabeigusi ierakstīt mūziku, ko radījusi pēc Aleksandra Grīna romāna “Dvēseļu putenis” motīviem topošajai filmai, un kopā ar vīru Marku Matsonu, kurš ir skaņu režisors, jau atgriezusies Losandželosā. Augusta beigās viņa dosies uz Ķelni, kur lasīs lekcijas par filmu mūziku, bet septembrī būs Ņujorkā, lai dotos uz Linkolna centrā rīkoto koncertu, kurā tiks atskaņoti arī viņas trīs jaunie skaņdarbi. Tas būs veltījums sievietēm, stāsts par viņu centieniem iesaistīties sabiedriskajā dzīvē un sasniegt nozīmīgas lietas.
Latviešu izcelsmes Holivudas komponiste Lolita Ritmane ir pabeigusi ierakstīt mūziku, ko radījusi pēc Aleksandra Grīna romāna “Dvēseļu putenis” motīviem topošajai filmai, un kopā ar vīru Marku Matsonu, kurš ir skaņu režisors, jau atgriezusies Losandželosā. Augusta beigās viņa dosies uz Ķelni, kur lasīs lekcijas par filmu mūziku, bet septembrī būs Ņujorkā, lai dotos uz Linkolna centrā rīkoto koncertu, kurā tiks atskaņoti arī viņas trīs jaunie skaņdarbi. Tas būs veltījums sievietēm, stāsts par viņu centieniem iesaistīties sabiedriskajā dzīvē un sasniegt nozīmīgas lietas.
Foto: Karīna Miezāja

Latviešu izcelsmes Holivudas komponiste Lolita Ritmane ir pabeigusi ierakstīt mūziku, ko radījusi pēc Aleksandra Grīna romāna “Dvēseļu putenis” motīviem topošajai filmai, un kopā ar vīru Marku Matsonu, kurš ir skaņu režisors, jau atgriezusies Losandželosā.

Augusta beigās viņa dosies uz Ķelni, kur lasīs lekcijas par filmu mūziku, bet septembrī būs Ņujorkā, lai dotos uz Linkolna centrā rīkoto koncertu, kurā tiks atskaņoti arī viņas trīs jaunie skaņdarbi. Tas būs veltījums sievietēm, stāsts par viņu centieniem iesaistīties sabiedriskajā dzīvē un sasniegt nozīmīgas lietas.

Lolitas daiļrades pūrs ir bagāts, jo viņa ir veidojusi muzikālo instrumentāciju 150 filmām, komponējusi mūziku Amerikas televīzijas seriāliem, tostarp “Justice League”, “Marvels Avengers Assemble”, rakstījusi mūziku arī pilnmetrāžas un dokumentālajām filmām un viņas veikums ir novērtēts ar prestižo “Emmy” balvu, kas ir līdzvērtīga ASV Kinoakadēmijas balvai. “Jūtu, ka man vienkārši jādara, kamēr vēl esmu savos 50!” viņa saka.

Tagad Lolita nedaudz atpūtīšoties, bet pēc tam atkal ķeršoties pie komponēšanas. To viņa dara katru dienu, pirms tam gan nostaigājot 10 tūkstošus soļu un pusdienas laikā vismaz vienu stundu atvēlot pauzei.

Ar Lolitu Ritmani tikās žurnāliste Māra Libeka un filmas “Dvēseļu putenis” idejas autors Valdis Keris.

 

Kā jums izdevās ielauzties Losandželosas kultūrapritē? Kā sākās jūsu muzikālā daiļrade?

Man bija tāpat kā daudziem, kuri ienāk Amerikas filmu mūzikas pasaulē bez jebkādas pazīšanās. Vienīgā pazīšanās bija ar profesoriem no Dika Grova mūzikas skolas, kurā es mācījos.

Sāku ar viszemāko līmeni.

Mans pirmais darbs bija pavisam tehnisks – ielikt kopējamajā mašīnā pirmajai vijolei paredzētās notis un uztaisīt desmit kopijas orķestra pultīm.

Pēc tam jau pavērās mazliet lielākas iespējas, jo, kad kādam komponistam vajadzēja palīgu, tad mani aicināja.

Tā pamazām uzkomponēju kādu gabaliņu, tad sāku palīdzēt ar skaņdarbu izkārtojumu lielajām filmām, sāku pamazām aranžēt mūziku orķestrim. Tā dzima mana lielā mīlestība pret orķestri un vēlme rakstīt mūziku tieši filmām. Šo darbu iemīlēju, un mana tā laika skolotāja Šērlija Volkere vēlāk kļuva arī par manu darba devēju. Viņa man pavēra durvis un deva pirmo iespēju pašai ierakstīt savu vārdu titros animācijas televīzijas seriālam “Batman: The Animated Series”.

 

Kurš bijis jūsu lielākais projekts?

Tā bija instrumentālo partiju sagatavošana un orķestra skanējuma nodrošināšana animācijas seriālam “Batman Beyond”. Strādāju kopā ar amerikāņu komponistu Maiklu Keimenu, kurš komponējis mūziku daudzām lielajām spēlfilmām, tostarp “Robins Huds: zagļu princis”, “Nāvējošais ierocis” un citām, kā arī sadarbojies ar slaveniem simfoniskajiem orķestriem. Viņa radošajā grupā daudz iemācījos.

Nesen komponēju mūziku vienai lielai dokumentālajai filmai par Āfrikas dzīvniekiem “Wild DaZe”, par to, kā ziloņus nogalina tikai tādēļ, lai iegūtu ilkņus, pēc kuriem pasaulē ir liels pieprasījums, un gorillām nogriež rokas, lai izgatavotu pelnu traukus.

 

Vai jūsu skaistais vārds ir nācis no latviešu literatūras klasikas – Annas Brigaderes pasaku lugas?

Tā ir tiesa, mans vārds nācis no “Lolitas brīnumputna”. Liktenīgi sagadījās, ka Amerikā neilgi pirms manas piedzimšanas bija iznācis krievu slavenā rakstnieka un dzejnieka Vladimira Nabokova skandalozais romāns “Lolita”. Nu jau, kad esmu gados, mani tas vairs neuztrauc, bet, kad biju jauna, tad gan jutos mazliet dīvaini, kad mani uzrunāja, it kā es nāktu no tā romāna: o, Lolita, Lolita! Centos skaidrot, ka mans vārds aizgūts nevis no Nabokova, bet latviešu rakstnieces lugas par maģisko putnu.

 

Kādas bija jūsu sajūtas, kad pirmo reizi saņēmāt filmas “Dvēseļu putenis” scenāriju?

It kā es būtu burtiski ielēkusi baseina dziļākajā daļā. Vēsturi mācījos latviešu skolā Oregonā. Mums bija ļoti labs vēstures skolotājs – Juris Orle. Un es kā tādā sapnī atcerējos daudz, ko viņš mums bija mācījis. Visu laiku latvieši bijuši zem svešu kungu varas, un nav nemaz tik viegli atcerēties, kura vara kurā brīdī ir valdījusi.

Aleksandrs Grīns savā romānā atspoguļo tieši to periodu, pēc kura mēs varējām pacelt sarkanbaltsarkano karogu, izjust to kā tauta.

Tas ir tāpat kā mūzikai crescendo jeb emocionāls sakāpinājums tieši tajā mirklī. Mūzika palīdzēs saprast, kā šis vēstures stāsts tiek izdzīvots caur galvenā varoņa sešpadsmitgadīgā Artūra Vanaga likteni. Ne tikai tie cilvēki, kuri zina šo stāstu, bet arī jaunieši, kuri ne tik labi zina latviešu strēlnieku vēsturi, varēs to izjust, un es ļoti ceru, ka viņiem radīsies interese papētīt dziļāk.

 

Nav jau laikam tik vienkārši sabalansēt filmas mūziku ar Grīnam raksturīgo nacionālo misticismu?

Amerikā uzņemtā tradicionālā kara filmā būtu vēl vairāk mūzikas. Kopā ar režisoru Dzintaru Dreibergu mēs diezgan ilgi mocījāmies, nofiksējot tās vietas filmā, kur mūzika varētu palīdzēt, papildinot to.

Lielās kara ainas jau pašas par sevi ir tik dramatiskas, ka nav nepieciešams vēl papildus sist bungas.

Mēs mēģinājām atrast, kuras epizodes ir tās, kur pieļaujami tikai nelieli sasprindzinājuma toņi vai jāiztiek pilnīgi bez tiem, un kurās vietās celt to dziļo mīlu pret tautu, pret Tēvzemi un ģimeni. Tajos laikos nebija interneta un cilvēki pat nezināja, kas notiek blakus pilsētiņā. Viņi zināja to, kas notiek viņu sētā, cik smagi ir zaudēt savus radiniekus un ka nekas cits taču neatliek, kā vien doties aizstāvēt savas mājas un cīnīties par saviem tuviniekiem.

 

Ja mēģinām ievīt sarunā nacionālo misticismu, tad faktiski jūsu mūzika varētu būt tas Lolitas brīnumputns, kas daudziem atvērtu acis uz filmas dziļāko būtību.

Kāpēc gan ne!

 

Vai jums daiļrades procesā kādā brīdī neradās asociācijas ar kādu zināmu ārzemju batāliju filmu?

Es pamēģināju dažas lietas no citām filmām, bet tās nederēja. Biju iedomājusies, ka šī būs reize, kad varēšu izmēģināt kā piemēru divas vai trīs trompetes, kas no tālienes skan kvintās vai kvartās, ka būs dzirdamas kara bungas… Kad to izmantoju, režisors man aizrādīja, ka tas esot par daudz amerikānisks motīvs. Tā man bija laba mācība, kā sadarboties ar jaunu režisoru, kuru es iepriekš nepazinu, kā mēs varam tikt tādā dialogā, kur es palīdzu realizēt režisora vīziju, nevis tikai uzspiest to, ko es vēlētos.

Esmu ļoti pateicīga par to, ka, īstenojot Dzintara vīziju, es pati arī atradu it kā dziļāku muzikālo balsi šim stāstam.

 

Vai Latvijas mūziķi savā profesionalitātē sasniedz Holivudas mūziķu līmeni?

Simtprocentīgi un pat simt desmitprocentīgi. Man nebija nekādu šaubu par Latvijas mūziķu izcilajām spējām. Viņi ir pasaules klases mūziķi.

Kad sākām strādāt pie filmas mūzikas ieskaņošanas, es nezināju, cik ātri šis process ritēs uz priekšu, vai mēs varēsim mūziku ierakstīt tādā veidā, kā es to gribētu izdarīt.

Es, piemēram, nezināju to, cik bieži orķestranta priekšā stāv diriģente sieviete, vai viņi ņems mani par pilnu vai varbūt man būs jāsit zizlis pie podesta… Biju ļoti gandarīta, kad pēc pirmās ar orķestri nostrādātās dienas jutu, ka mēs ļoti labi saprotamies, ka orķestris (īpaši filmai radīts orķestris, kurā piedalās LNSO, “Sinfonietta Rīga”, Latvijas Mūzikas akadēmijas audzēkņi un mežradznieks no orķestra “Rīga”) ar visu savu sirdi un dvēseli metas iekšā šajā procesā.

Pirmajā mēģinājumā ar kori “Latvija” mani brīdināja, ka koris negribēs uzreiz ierakstīt savu dziedājumu, ka vajadzēšot pamēģināt. Bet koristi paņēma notis, kuras viņi iepriekš nebija redzējuši, un pirmajā lasījumā uzreiz tik skaisti nodziedāja. Tas bija izcili!

 

Pirms dažiem gadiem jūs sacījāt, ka Rīgā vajadzētu ierakstīt arī mūziku Holivudas filmām, ko bieži, taupot līdzekļus, dara Prāgā un Bratislavā. Vai tā cerība joprojām ir idejas līmenī vai briest kaut kas konkrētāks?

Man patlaban nav tik daudz enerģijas, lai varētu uzņemties vadošo lomu šī jautājuma kārtošanā. Ja būtu kāds cilvēks un ja pati Latvijas puse šo ideju pavirzītu aktīvāk uz priekšu, tad, ļoti ticams, tas izdotos. Te ir lielas iespējas šādiem projektiem.

“Dvēseļu puteņa” radošā komanda cītīgi dokumentē filmas uzņemšanas gaitu, mūzikas ierakstīšanu, un es varēšu saviem draugiem un kolēģiem daļu no tā visa parādīt: redz, kur ir diriģents, redz, te ir orķestris! Redz, cik skaista un civilizēta ir Vecrīga, kur ierakstīt filmas mūziku, un galu galā Rīga taču ir viena no Eiropas skaistākajām pilsētām… Lūk, te ir lielisks 60 mūziķu orķestris ar visu nepieciešamo mūzikas ierakstu aparatūru! No Amerikas kopā ar vīru Marku atvedām diezgan daudz mūsu aparatūras un bijām gandarīti, ka to ļoti labi varēja integrēt Latvijas Radio skaņu studijā.

 

Kas šajā laikā, kamēr strādājat Latvijā, notiek ar jūsu Holivudas projektiem? To vaicājam arī tādēļ, ka turienes honorāri nav salīdzināmi ar tiem, ko jūs saņemat Latvijā.

Es ļoti pateicos visiem, kas ziedoja mūzikas ierakstiem, arī manam honorāram. Esmu paņēmusi līdzi izcilu instrumentācijas profesionāli Leriju Renču, kuru personīgi atalgoju, jo viņš man palīdzēja sagatavot partitūras. Honorārs sedz arī Marka izdevumus par mūzikas ierakstu miksēšanu Losandželosā.

Man Losandželosā ir divi izcili partneri Maikls Makviščins un Kristofers Kārters, ar kuriem es strādāju pie televīzijas izrādēm un filmām Losandželosā.

Mēs esam “Dynamic Music partners” – trīs komponistu komanda. Piemēram, šodien, kad sniedzu jums interviju, maniem partneriem būs tikšanās ar mūsu nākamajiem klientiem. Var uzskatīt, ka mans darbs Amerikā turpinās, kamēr esmu šeit. Manam vīram Markam bija visu nakti jāpaliek nomodā, montējot datorā manus audiofailus, kas nepieciešami vienam no maniem Amerikas projektiem. Tā pasaule ir diezgan internacionāla.

 

Jūsu tēva – izcilā latviešu sabiedriskā darbinieka, ārsta un literāta – Andra Ritmaņa un māsas Brigitas simbols ir vārdi un mūzika dziesmai “Manai tautai”, kura pāršalkusi visu latviešu pasauli. Šogad Kanādas latviešu Dziesmu svētkos Toronto šis skaņdarbs tika iekļauts arī garīgās mūzikas koncerta programmā. Ko jūsu dzīvē ir nozīmējis tēvs, un kā klājas jūsu māsai?

Septiņpadsmitajā augustā aizritēja gads, kopš tēta vairs nav šajā pasaulē. Viņš nodzīvoja garu mūžu – 92 gadus. Mammai ir 94 gadi, un viņa ir sveika un vesela. Abi mani vecāki kopā bijuši 74 gadus. Nevar sūdzēties, ka tas nebūtu bijis labs mūžs, pat ar visām problēmām.

Tētis un mamma bija ne tikai pieturas punkts mums visiem, bet mūsu dzinulis – liels un spēcīgs.

Es ļoti labi saprotos ar savu māsu Brigitu un brāli Albertu. Nesen zvanīju māsai un stāstīju, ka esmu tik pagodināta un pateicīga, ka man uzticēta mūzikas komponēšana latviešu filmai. Aiz saviļņojuma pat apraudājos. Brigita kā pirmdzimtais bērns tagad uzņēmusies mūsu dzimtas galveno lomu, un tētis noteikti no augšas dzirdēja to mūsu jauko sarunu. Savukārt māmiņa ar lielu interesi grib visu zināt par to, kā veicas Latvijā.

Mūziku filmai komponēju tajā gadā, kad nomira tēvs, un man bija jātiek galā ar savām emocijām, viņu zaudējot. Šķiet, ka tas man palīdzēja, radot mūziku, meklēt tajā arvien dziļāku emocionālo piesātinājumu.

 

Pēc jūsu ģimenes iniciatīvas ir izveidots Andra Ritmaņa fonds. Kādam mērķim tas kalpo?

Tētis negribēja runāt par to, ka pienāks tāds brīdis, kad viņš aizies mūžībā. Bet par to gan, kā turpināt viņa enerģiju, dažkārt apspriedāmies.

Viņš vienmēr ir vēlējies, lai parādās arvien vairāk jaunu dzejnieku, lai būtu jaunas dziesmas, it īpaši ārpus Latvijas. Viņš ļoti vēlējās, lai arī tā tautas daļa, kura nedzīvo Latvijā, zeļ un plaukst. Tētis vienmēr atbalstīja jaunus radošus cilvēkus, apbalvoja tos, kas pašaizliedzīgi darbojušies latviešu kultūras labā. Tieši tam arī paredzēts tēva piemiņai izveidotais fonds.

 

Patīkami, ka visi trīs jūsu bērni runā latviski, bet vēl patīkamāk, ka arī jūsu vīrs Marks, amerikānis būdams, ir iemācījies mūsu sarežģīto valodu…

Marks mani ļoti mīl un zina, cik ļoti svarīga latviešiem ir viņu dzimtā valoda. Man nemaz neienāca prātā, ka es varētu apprecēties ar kādu, kurš nav latvietis. Es nevēlos Marku pārtaisīt par latvieti, viņš ir burvīgs cilvēks tāds, kāds viņš ir, bet tajā pašā laikā viņš neuzskata, ka latviešu valodas apguve pamatlīmenī būtu bijis kaut kāds šķērslis. Viņš bija pārliecināts, ka tas ir izdarāms, lai dotu iespēju mūsu bērniem ātrāk iemācīties runāt latviski.

Mājās, īpaši tad, kad bērni bija mazi, mēs runājām tikai latviski. Tiesa, mums ir jāpiestrādā, lai valoda uzlabotos.

Aijai un Ilzei ir 26 gadi, bet Andrim – 27 gadi, un viņi ir ļoti gandarīti par savām latviskajām saknēm, viņi piedalās pasaules latviešu jaunatnes nometnēs 2×2 un Dziesmu un deju svētkos. Ilze kopā ar Diānu Zaķi vada latviešu tautas deju kopu Losandželosā.

 

Andris ir aranžējis latviešiem tik simbolisko “Pūt, vējiņi!”, ko dziedāja Toronto dziesmu svētku lielais koris. Jūsu balss arī skanēja kopkorī. Kā tas ir – uz vienas skatuves būt kopā ar dēlu?

Mani bērni Andris un Aija ir mūziķi, bet Ilze ir dejotāja un skolotāja. Andris ir profesionāls mūziķis, izveidojis džeza grupu, kas ceļo ar koncertiem pa visu pasauli. Čellists, komponists un diriģents Juris Ķeniņš, kurš labi pazīstams mūsu ģimenei, aicināja Andri uzrakstīt kādu aranžējumu. Kad dēls man pateica, ka izvēlējies “Pūt, vējiņi!”, es biju mazliet pārsteigta, jo ir taču tik daudz citu tautasdziesmu, kuras varētu dziedāt svētkos. Bet Andris centās mani pārliecināt, ka tieši šī viņam esot mīļākā.

 

Kad pirmo reizi ieradāties Latvijā?

Tas bija 1964. gadā, kad man bija tikai divi gadi. Māsai Brigitai un brālim Albertam gan tā ir atmiņā, jo māsa ir piecpadsmit gadus, bet brālis trīspadsmit gadus vecāks par mani.

Brigita stāstīja: kad mūsu māmiņa pirmo reizi bija vienā istabā ar saviem vecākiem pēc vairāk nekā divdesmit gadiem, viņa nav spējusi valdīt emocijas un histēriski raudājusi, jo visus šos gadus nebija varējusi samīļot savus vecākus. Tas bijis ļoti smagi.

Kādā citā reizē, kad man bija kādi desmit gadi vai varbūt mazāk un mēs atkal atbraucām uz Latviju, pēc īpašas atļaujas saņemšanas aizbraucām pie radiem Mellužos.

Atceros, ka mamma mūs brīdināja, lai neko nerunājam līdz brīdim, kamēr ejam peldēties, jo pie jūras viļņu šalkoņā varot runāt visu.

Kā jūs uzturat un kopjat radniecīgās saites ar radiem Latvijā?

Rīgā dzīvo manas māsīcas Māra un Baiba Ritmanes. Viņu tēvs ļoti agri traģiski mira. Dzīvojot Amerikā, mani bieži pārņēma nepatīkama sajūta, ka tas nav godīgi, ka viņām te neklājas viegli. Mans Amerikas onkulis un arī tētis tajos laikos sūtīja pakas, mēģinot kaut kā palīdzēt. Bet visvairāk bija vajadzīga garīga mīlestība un tuvība. Komunikāciju padomju laikā bija ļoti grūti uzturēt.

Ja mana mamma gribēja runāt ar saviem vecākiem, sarunas bija laikus jāpiesaka PSRS, un mēs zinājām, ka vienmēr kāds klausīsies.

Manām māsīcām nav bērnu, bet viņas ir manas tuvākās asinsradinieces. Man ir arī tādi tuvi cilvēki, kuri nav mani asins radi. Tā ir Jirgenu un Arnīšu ģimene, kura mīt Mežaparkā, mājā, kur dzīvoja manas mammas vecāki. Jirgenu ģimene ļoti rūpējās par mammiņas vecākiem padomju okupācijas laikā. Viņi visi bija tikpat kā viena ģimene.

 

Kāds ir jūsu viedoklis par Latvijas politiķiem, valdības vadītāju Krišjāni Kariņu, kurš tāpat kā jūs dzimis un audzis Amerikā, un mūsu Valsts prezidentu Egilu Levitu?

Es personīgi viņus nepazīstu. Mūsu ģimene draudzējās ar Vairas Viķes-Freibergas ģimeni, jau pirms viņa kļuva par Valsts prezidenti. Nometnē 2×2 viņa bija lektore, bet es biju tur kā skolniece. Viņa dziedāja Dziesmu svētku korī altos, kad es diriģēju.

No malas raugoties, man šķiet, ka prezidents Levits un valdības vadītājs Kariņš nāk Latvijai par labu. Es viņiem vēlu tikai to labāko! Galvenais, lai viņi rūpētos par to, ka pensionāriem būtu vieglāka dzīve, un atbalstītu latviešu kultūru, jo tā mūs stiprina.

 

Atklāt dvēseļu puteņa visdziļāko balsi

 

Vizītkarte

Lolita Ritmane

Latviešu izcelsmes ASV komponiste.

Absolvējusi Dika Grova mūzikas skolu, kur specializējusies it īpaši filmu mūzikas komponēšanā.

Specializējusies vokālās kamermūzikas, kormūzikas, vokāli instrumentālās mūzikas, simfoniskās, skatuves un filmu mūzikas žanros.

2014. gada rudenī Pasaules brīvo latviešu apvienības konferencē Latvijā pirmatskaņota “Uvertīra gaismai”, pēc tam Ņujorkas Karnegī zālē 2017. gada oktobrī.

Orķestrējusi pazīstamu komponistu darbus vairāk nekā 100 filmām, mini sērijām un televīzijas programmām, kā arī daļu no noslēguma mūzikas olimpiskajām spēlēm Atlantā 1996. gadā.

Komponējusi daudz latviešu solo un kora dziesmu, mūziku simfoniskajam orķestrim, kantātes, kā arī mūziku vairākām dziesmu spēlēm, t. sk. “Tas vakars piektdienā”, “Elingena”, “Kartupeļu opera” (viena no pieciem šīs operas komponistiem).

Desmit reizes nominēta “Emmy” balvai, un to ieguvusi 2002. gadā par mūziku sērijai “Batman Beyond”.

Kopā ar vīru Marku Matsonu pieder skaņu ierakstu studija Kalifornijā “MBM Productions Studio City”.

LA.lv
LE
LETA
Latvijā
Rīgas domes opozīcija visdrīzāk nepiedalīsies balsojumā par Baraņņika atcelšanu no amata
11 stundas
LE
LETA
Latvijā
Levits: Ikvienai paaudzei jābūt gatavai izcīnīt savu kauju par Latviju 2
11 stundas
LE
LETA
Latvijā
Par “Gada rīdzinieku” kļuvis komponists Boriss Rezņiks
13 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LA
LA.LV
Latvijā
Solidaritāte, cieņa un drosme. Valsts prezidenta Egila Levita runa pie Brīvības pieminekļa
8 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Foto. Svētku uguņošana priecē iedzīvotājus gan Rīgā, Daugavmalā, gan pie televizoru ekrāniem
5 stundas
LE
LETA
Latvijā
Foto. Lāpu gājiens Rīgā pulcē tūkstošiem dalībnieku
7 stundas
LK
Linda Kusiņa-Šulce
Kultūra
Atdot daļiņu no saņemtā. Saruna ar Jāni Lūsēnu
Intervija 12 stundas
SM
Signe Mengote
Ekonomika
Jāvērtē pēc spējām, nevis diagnozes. Kā mazināt plaisu starp darba devējiem un invalīdiem
12 stundas