Kultūra
Kultūrpolitika

Atļāvās nebučot baronam roku. Mazdēla Andra stāsts par vectēvu 16

Foto – Timurs Subhankulovs

Atklāta Liktens gāte

Akciju “Atsūtiet stāstu par vectēvu” rīkoja Likteņdārzs un “Latvijas Avīze”.

17. jūnijs Kokneses pussalā Likteņdārzā bija notikumiem bagāta diena – tika atklāta Liktens gāte, vēsturnieks Uldis Neiburgs stāstīja par Lud­viga Sējas grāmatu “Es pazīstu vairs tikai sevi: diplomāta dienasgrāmatas un memuāri”, Biruta Eglīte atminējās grāmatas “Ceturtais bauslis” tapšanu un sarīkojuma laikā apmeklētāji un televīzijas skatītāji saziedoja Likteņdārzam gandrīz 20 000 eiro.

Ejot caur ābelīšu aleju pa bruģakmeņiem Daugavas virzienā, Likteņdārza apmeklētāji nonāk līdz Liktens gātes sākumam. Tā ir taka, kurā 12 pieturvietas vēsta par Latvijai nozīmīgiem vēsturiskiem notikumiem 20. gadsimtā. Ideja par tādas izveidi pieder “Kokneses fonda” valdes loceklei Sandrai Kalnietei, un tieši viņa sestdien pārgrieza simbolisko atklāšanas svētku lentīti. Uz plāksnītēm pieturvietās ir izlasāma tikai daļa no vēsturiskās informācijas, toties “digitālā taka” apmeklētājiem paver daudz plašāku informāciju. Izmantojot īpašu lietotni savā viedtālrunī vai planšetē un ieskenējot katrā pieturvietā izvietotos kodus, ikvienam ir iespēja savā ierīcē aplūkot attiecīgajā sadaļā izvietotās vēsturiskās fotogrāfijas un izlasīt laikmeta norises raksturojošu stāstu par personu.

Sestdien noritēja ziedojumu vākšanas akcija ar moto “Top Latvijas Likteņdārzs! Stāsti par vectēviem”, ko raidīja arī Latvijas Televīzija. Toms un Dāvis Auškāps dalījās atmiņās, ko viņiem iemācījuši abi vectēvi – pazīstamais režisors Pēteris Pētersons un ārsts Kārlis Auškāps. Būtiskākā atziņa – paldies, ka vectēvs iemācīja garīgumu, prasmi rast tuvību ar dabu un rādīja paraugu, kā jāstrādā. Luterāņu mācītājs Guntis Kalme, dalījies atmiņās par saviem vectēviem, akcentēja domu, ka šodien pārāk daudz tiek kopta atziņa par latvieti kā cietēju, taču daudz svarīgāk apzināties, ka latvieši neatlaidīgi un varonīgi ir cīnījušies par savu brīvību. Jo garākas saknes, jo kuplāka lapotne, un, jo vairāk zināsim par vectēviem, jo nesatricināmāki būsim savā valsts apziņā un arī labāki cīnītāji.

Par veikumu, apzinot Spridzānu dzimtas likteņus un atainojot tos apgāda “Lauku Avīze” izdotajā grāmatā “Ceturtais bauslis”, Likteņdārzā stāstīja publiciste Biruta Eglīte. Savukārt vēsturnieks Uldis Neiburgs, kurš tika publicēšanai sagatavojis pirmskara Latvijas diplomāta Ludviga Sējas atmiņas, ieinteresēja Likteņdārza apmeklētājus par grāmatu “Es pazīstu vairs tikai sevi: diplomāta dienasgrāmatas un memuāri”. Šī pagājušonedēļ klajā nākusī grāmata nopērkama ne vien grāmatnīcās, bet arī Likteņdārza suvenīru kioskā.

Galerijas nosaukums

Atļāvās nebučot baronam roku

Stiprākais vīrs pagastā: fragmenti no akcijā “Atsūtiet stāstu par vectēvu” iesūtītajām vēstulēm 

Mans vectēvs Pēteris Nika dz. 1861. g. Palsmanes pag. “Ūdrupēs”, miris 1944. g. 11. novembrī, apglabāts Palsmanes kapos. Sākumskolas izglītība, zemnieks, labi prata visus darbus, kas saistīti ar lauksaimniecību, lopkopību, mājsaimniecību. Nekļūdīgi noteica laiku, kad pavasaros jāsāk sēja un rudeņos ražas novākšana. Svētdienās nekad nav strādājis, uzvilcis baltu kreklu (tā darījis arī pirms labības sējas) un apstaigājis savus tīrumus. Dievam ticējis, bet baznīcā gājis reti. Ziemās, neatkarīgi no āra temperatūras, nevalkāja ne cimdus, ne cepuri, bijis stiprākais vīrs pagastā (..) Visi viņa seši bērni dzimuši Kraukļu pagasta “Kārklos”. Cara laikā, lai izpirktu zemi, krāja krievu naudu – liela izmēra un vērtības banknotes, kuras gan naudas reformas rezultātā zaudēja vērtību, – tā no zemes izpirkšanas bija jāatsakās. Ar nevērtīgajām naudas zīmēm izlīmēja sirsniņmājiņu un bērniem mācīja: “Nekad dzīvē nekrājiet naudu!” Vectēvs nevarēja ciest vaidētājus un čīkstētājus – lai kā arī neietu: “Vienmēr golvu augšā!” Ap 1915. g. Palsmanes barons Bērs aicinājis Pēteri ar ģimeni atpakaļ uz Palsmani – solījis labu algu un vietu, kur dzīvot, jo vectēvs bija labs un fiziski spēcīgs strādnieks. Viņš gan bija vienīgais Palsmanē, kurš atļāvās nebučot baronam roku! Pirmā pasaules kara laikā par brīvdomību un nepaklausību barona vagars Hugo Zamarīters Pēteri nosūdzēja vāciešiem, tie vectēvu abus ar vecāko dēlu aizveda gūstā uz Vāciju. No gūsta gan viņš atgriezās viens – Pēteris juniors Vācijā smagi saslima un nomira. Pēc atgriešanās naidu pret vagaru nav turējis, vien noteicis:”Gan jau Dievs viņu sodīs!” Tā arī noticis, vagars traģiski gājis bojā.

Mazdēls Andris Dīcmanis


Iemūžināja bildēs laikabiedrus

1911. gada 9. augustā Talsos strādnieka Kārļa Eihvalda un Oktes muižas dārznieka meitas Ievas ģimenē nāk pasaulē pastarītis Žanis. Viņam kristībās dod otru vārdu – Alberts. 1927. gadā Žanis sāk darba gaitas. 1930. gadā viņu pieņem par dienas strādnieku 10. dzelzceļa distancē. Par paša sapelnīto viņš iegādājas fotoaparātu. Sākumā Žanis fotografē tikai peļņas dēļ, bet vienlaikus arī draugus, tuviniekus, Nariņciemu.

1933. gadā Eihvaldu ģimene iegūst savu zemes pleķīti – kailcirti – vietā, kur vēl nesen pletās meža masīvs. 1934. gadā zeme jau iemērīta un daļēji iekopta. Ar piešķirto valsts kredītu – 700 latiem – sākas dzimtas mājas būve, to nosauc par “Papardēm”. Šajā saimniecībā jāsaimnieko Žanim. Strādājot uz dzelzceļa, Žanim daudz nākas braukāt tālus ceļus un vienmēr līdzi ir fotoaparāts. Žaņa trīsdesmito gadu periodā tapušie attēli ir unikāls kultūrvēsturisks mantojums.

1942. gadā Žanis saņem Nurmuižas pagastveča A. Alkšņa parakstītu papīra strēmeli, ka februārī jādodas darbos uz Vāciju. Darbavieta ir zemnieku saimniecība Ziemeļvācijā. Pēc Otrā pasaules kara beigām Žanim jāšķērso robeža, jo Groskumerfelda, miestiņš, kurā viņš strādāja un dzīvoja, nu atradās rietumu zonā. Pēc diviem mēnešiem filtrācijas nometnē Žani iesauc padomju armijā. Mājās viņš pārnāca tikai 1946. gada oktobrī. Mamma un dzīvesbiedre Emma jau vairs necerēja satikt viņu dzīvu. (..) 1988. gada 23. februārī viņš aizmieg mūža miegā. Apbedīts Oktes kapsētā.

Aldis Denčiks

LA.lv