Atklāta vēstule par Latvijas Vēstures institūtu 19

Valdis Bērziņš, habil.vēstures doktors, emeritētais LZA akadēmiķis, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris
Ināra Bērziņa, Dr. Hist., Latvijas vēstures institūta bijusī zinātniskā sekretāre

Reklāma
Reklāma
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Mūsu neatkarīgā valsts tālajā 1936. gadā, labi apzinoties vēstures lomu un nepieciešamību, nodibināja Latvijas vēstures institūtu kā valstisku pētniecības iestādi ar valdības noteiktu finansējumu un uzdevumiem Latvijas vēstures izzināšanā un popularizēšanā, ko minētais institūts arī veica.

Padomju okupācijas apstākļos to nelikvidēja, un institūts, spiests pakļauties svešai ideoloģijai, vismaz arheoloģijā un etnogrāfijā, arī atsevišķos vēstures jautājumos, sagatavoja un publicēja nozīmīgus pētījumus. Tādēļ ir nesaprotami un nožēlojami, ka, mūsu sabiedrības vairākumam, izprotot latviešu valodas, Latvijas vēstures un oriģinālliteratūras svarīgumu un nepārvērtējamu nozīmi valsts pastāvēšanai un normālai attīstībai, ierēdniecība sarosījusies likvidēt Latvijas vēstures institūtu, kura darbība aptver mūsu vēstures pētniecības procesu no vissenākajiem laikiem līdz pat mūsdienām, sagatavojot un publicējot ne tikai monogrāfijas un zinātniskus rakstus, bet arī nozīmīgus apkopojošus izdevumus par dažādiem mūsu vēstures periodiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Šai ziņā institūtu nekādi nespēs aizvietot LU Vēstures un filozofijas fakultātes Vēstures nodaļas mācībspēki, pamatos aizņemti ar lekciju kursiem, kursu un bakalauru, maģistru un arī doktoru darbu izstrādes vadīšanu, bet arheologu, etnogrāfu aktivitātes un pieaugošais arhīvu materiālu, arī ārzemēs apzināto dokumentu liecības par Latvijas vēstures jautājumiem, klāsts nav aptverams, darbojoties no mācību procesa brīvajos brīžos. Jau tagad Latvijas vēstures institūta stipri sarukušajam zinātnieku kolektīvam pētniecības uzdevumus paveikt kļūst arvien grūtāk. Vairākkārt samazināta atalgojuma dēļ daudzus pensionējušos zinātniekus nav aizstājuši jaunie, redzot, ka institūta zinātniekiem nākas meklēt papildus iztikas iespējas skolās vai muzejos, praktiski līdz nepieļaujamam minimumam sarucis bāzes finansējums un līdzekļi grāmatu izdošanai.

Latvijas vēstures institūts pastāv un darbojas mūsu sabiedrības un valsts interesēs, tādēļ ļoti jāšaubās, vai pāris Eiropas Savienības atsūtītu pārbaudītāju vērtējums par šo darbību ir atbilstošs institūta patiesajam veikumam, kaut vai apkopojošiem izdevumiem par Latvijas senvēsturi, “Divdesmitā gadsimta Latvijas vēsturi” 2000. un 2003. gada divi iznākušie sējumi, attiecīgi 869 un 1022. lpp. apjomā aptverot laiku no 1900. līdz 1940. gadam, sagatavots pamatos arī 3. sējums par laika posmu no 1940. līdz 1960. gadam), turklāt institūta zinātnieki aktīvi piedalījušies Latvijas vēsturnieku komisijas 26 sējumu izdevumos, kuros daudzi pētījumi atspoguļoti arī svešvalodās. Plaši un auglīgi institūta arheologi un etnogrāfi, antropologi sadarbojas ar citu valstu pētniekiem.

Latvijas vēstures institūta likvidēšana, ja izglītības un zinātnes ministrei Dr. philol., LZA korespondētājloceklei Inai Druvietei neizdosies to nosargāt, nedos nekādu līdzekļu ekonomiju, toties pierādīs mūsu valdības nevajadzīgu un pat apkaunojošu pakļaušanos pārliecīgi uzblīdušajam ierēdņu korpusam un nespēju tikt ar to galā, turklāt būs milzīgs morāls zaudējums, īsta “dāvana” visiem mūsu valsts nedraugiem un ienaidniekiem Latvijas neatkarīgās valsts100. Gadadienas priekšvakarā.

Atliek vien piebilst, ka līdz ar to Latvijas pašreizējā valdība uzņemsies smagu atbildību un neizdzēšamu kaunu sabiedrības un ne tikai tās priekšā, bet arī starptautiskā mērogā, jo būs kapitulējusi “maigās varas” izplatītājiem. Tā kā tuvākajā nākotnē tad atjaunot Latvijas vēstures institūtu nebūs iespējams, varam tikai cerēt un vēlēties, lai līdz tam notikumi nenonāktu, lai tiktu nodrošināts nepieciešamais finansējums, domājot ne tikai par esošās kapacitātes saglabāšanu, bet gan attīstības līmeņa sasniegšanu.