Atklāta vēstule par zinātniekiem un valsti 7
Pastāv liela vienprātība par Latvijas zinātnes kritisko stāvokli. Zinātnieku vidū ir populāri meklēt šo apstākļu iemeslus ārpus pašu rindām. Nereti tiek vainota valsts un politiķi, jo tie nesaskata lielo zinātnes potenciālu un tādējādi iznieko iespēju ieguldīt savā nākotnē. Mēs, zemāk parakstījušies, vēršamies pie plašākas sabiedrības, lai darītu zināmu, ka vismaz daļa zinātnieku pašreizējā situācijā saskata nerealizētas iespējas un arī daudzus pienākumus un uzdevumus, kas jāveic pašiem zinātniekiem neatkarīgi no valsts atbalsta vai traucēkļiem.
Valsts iekārtas maiņa pirms 25 gadiem varēja nest līdzi vēl vairāk pozitīvu pārmaiņu arī zinātnē, tomēr liela daļa vainas meklējama pašu zinātnieku sabiedrības neizdarībā, pašapmierinātībā un pasivitātē, kas neļāva un bieži vien joprojām neļauj iekļauties starptautiskajā zinātniskajā apritē. Tādējādi daudzās zinātņu nozarēs, līdzīgi kā valsts tautsaimniecībā kopumā, neveidojās konkurētspēja un saglabājās morāli novecojušās – institucionāli administratīvās un personālās – struktūras. Nav viegli pāriet no valsts, kurā zinātnieki ir centralizēti uzturēta mehānisma skrūvītes, uz demokrātisku valsti, kur arī pašiem jāuzņemas atbildība par sevi, savas pārstāvētās zinātnes nozares un – plašākā nozīmē – valsts izaugsmi. Pārejas grūtības var veicināt pēdējā laikā publiski pausto atsevišķu zinātnieku jūsmu par autoritāru vai totalitāru sistēmu ietvaros radītajiem zinātnes modeļiem, kas ir pretrunā ar mūsu nostāju.
Mēs pilnībā atbalstām demokrātiju kā iekārtu, kas prasa ne tikai visas tautas aktīvu līdzdalību, bet arī ikviena indivīda atbildību savā un savas valsts priekšā. Tas ir ceļš uz atklātu un atvērtu, tolerantu un kritiski domājošu sabiedrību. Demokrātiju apgūst visi balsstiesīgie, un Latvijas vēlētāju panākumi šajā virzienā divdesmit gadu laikā ir atzīstami, it īpaši salīdzinot ar daudzām bijušajām PSRS republikām. Ilggadēju vienpersonisku valstu vadītāju (arī Kārļa Ulmaņa) režīmi, kas brīžiem tiek raksturoti kā paraugs savas izlēmības un skaidrības dēļ, nav alternatīva ilgtspējīgai attīstībai.
Noteikti ir konstruktīvi jākritizē Latvijas valsts un tās struktūru vājās vietas, kas tieši ietekmē zinātniskā darba efektivitāti. Jāturpina darbs pie zinātnes finansējuma palielinājuma. Tajā pašā laikā zinātniekiem ir jāieklausās vietējo un starptautisko ekspertu kritikā ne tikai par zinātnes pārvaldi, bet arī pašu zinātnieku problēmām un neizdarībām. Nav jāapbrīno vienam otrs par to, cik labi mēs tomēr esam vājā finansējuma apstākļos. Jāatzīst, ka pašreizējais zinātnes statuss Latvijā un zemākais finansējuma līmenis Baltijas valstīs lielā mērā ir arī mūsu pašu pieļauts. Ja politiķi nedzird par zinātni vēlētāju prasībās, zinātnieki nav bijuši uzdevumu augstumos.
Lai arī Latvijā ir lielas problēmas ar zinātnes finansēšanu, valsts ir nodrošinājusi mūsu zinātniekiem iespēju ar vienādiem noteikumiem konkurēt ar citiem zinātniekiem par ES zinātnei paredzēto finansējumu un piesaistīt to Latvijai. Zinātniekiem pašiem jānostājas uz smagā, ilgā, bet arī fascinējošā un iekšēji motivējošā ceļa uz starptautiskiem panākumiem, atzinību un cieņu. Arī tad, ja jāsāk ļoti neizdevīgā pozīcijā, un arī tad, ja daļa šī ceļa ir veicama ārpus Latvijas. Mūsuprāt, nav citas alternatīvas mūsdienīgas zinātnes attīstībai. Šādos apstākļos paļaušanās galvenokārt uz valsts finansējumu zinātnei uzskatāma par vienpusīgu un neperspektīvu pieeju. Valsts var tikai vairāk vai mazāk atvieglot mūsu attīstību, nevis veikt to mūsu vietā.
Ja spēsim izcīnīt intelektuālo cīņu globālajā zinātnieku konkurencē, spēsim radīt un apliecināt sabiedrībai tādas vispāratzītas un starptautiskajā akadēmiskajā vidē augstā godā turētas vērtības kā godīgumu, atbildīgumu, caurspīdīgumu, tad arī Latvijā zinātnieki būs cieņā un pamatoti jutīsies vajadzīgi un novērtēti.
Vēlamies uzsvērt, ka mūsu rokās ir daudz vairāk iespēju, nekā bieži vien šķiet, tomēr to īstenošana jāsāk ar sevi, lai pārrautu valsts un zinātnieku kopienas savstarpējās vainošanas apburto loku.
Dr. sc. ing. Egils Stalidzāns, Latvijas Jauno zinātnieku apvienības (LJZA) valdes priekšsēdētājs, Dr. art. Daina Lāce, LJZA valdes priekšsēdētāja vietniece, Msc. biol. Jānis Liepiņš, LJZA valdes loceklis, Dr. iur. Kitija Bite, LZJA valdes locekle, Dr. sc. ing. Gita Šakale, LJZA valdes locekle, Dr. hist. Gatis Krūmiņš, LJZA apvienības Konsultatīvās padomes priekšsēdētājs, Vidzemes Augstskolas rektors, Dr. sc. comp. Andris Ambainis, Latvijas Universitātes profesors, LZA īstenais loceklis, Dr. phil. Jurģis Šķilters, LU Sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors, LU Kognitīvo zinātņu un semantikas centra direktors, Dr. biol. Nils Rostoks, LU Bioloģijas fakultātes vadošais pētnieks, Ph. D. Leo Seļāvo, Elektronikas un datorzinātņu institūts, LU Datorikas fakultāte, Dr. sc. soc. Jānis Daugavietis, CSP, LKA, Dr. sc. ing. Inese Poļaka, LU Medicīnas fakultātes vadošā pētniece, MSc. phys. Guntars Kitenbergs, LU Fizikas un matemātikas fakultātes pētnieks, MBA. Dāvis Plotnieks, Banku augstskola, Dr. chem. Kristaps Jaudzems, Latvijas Organiskās sintēzes institūta vadošais pētnieks, Dr. sc. comm. Mārtiņš Kaprāns, LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks, Dr. sc. soc. Renāte Cāne, Biznesa augstskolas “Turība” Komunikācijas zinātņu katedras docente
Atbalstu zinātnieku vēstulei iespējams izteikt šeit!
