×
Mobilā versija
Brīdinājums +19°C
Melānija, Imanta
Svētdiena, 19. augusts, 2018
25. maijs, 2018
Drukāt

Seno baltu pilskalnu – Beitānu – atrada bez tehnoloģiju palīdzības (3)

Foto - Juris UrtānsFoto - Juris Urtāns

Jaunatklātais Dagdas novada Andrupenes pagasta Beitānu pilskalns no ļaužu acīm slēpies dziļi egļu mežā.

Šopavasar Latgalē atklāti trīs jauni, iepriekš nezināmi pilskalni, informēja arheologs un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VKPAI) eksperts Juris Urtāns. Tā kā kalnu vēsturiskie nosaukumi nav zināmi, visiem trim doti tuvāko apdzīvoto vietu vārdi. Tādējādi valsts aizsargājamo Latvijas pilskalnu sarakstā drīzumā nonāks Beitānu, Dudaru un Viduku pilskalns.

Dagdas novada Andrupenes pagasta Beitānu pilskalns ir paslēpies dziļi mežā, Rāznas nacionālā parka teritorijā. Vārds tam dots pēc tuvējās sādžas nosaukuma, kas, tiesa gan, pamesta. Juris Urtāns stāsta, ka aptuveni kilometru no Beitāna viens agrāk nezināms pilskalns jau ticis uziets pirms trim gadiem. Tas ir Černoručjes pilskalns, pie tāda paša nosaukuma vecticībnieku sādžas. Beitāna atklāšanā nopelni Andrupenes pagasta vēstures interesentu un senatnes rekonstruktoru biedrības “Kroma kolna bruoliste” vadītājam Aleksandram Lubānam. Urtāns atzinīgi izsakās par biedrības darbību. Tā jau vairākus gadus ceļ 9. – 11. gadsimta latgaļu cilšu koka pils atdarinājumu – “Kroma kalnu” Dagdas novada Andrupenes pagasta Pušas Zundos.

Mūsdienās liels palīgs pilskalnu meklētājiem ir virsmas aerolāzerskanēšanā jeb LIDAR tehnoloģijā iegūtās trīsdimensionālās virsmas reljefa ainas. LIDAR “novāc” apaugumu un lieliski parāda kalnus un ieplakas. Beitāns gan ticis atrasts bez tehnoloģiju palīdzības, taču tā aplūkošana LIDAR kartēs parāda vairākas vaļņu un grāvju rindas un terases. Pilskalns ir minimāli papostīts vēl senatnē, acīmredzot lauksaimnieciskas darbības gaitā. Savukārt par Feimaņu pagasta Dudaru un Aglonas pagasta Viduku pilskalnu VKPAI ziņojis uzņēmējs un Latgales vēstures entuziasts Mareks Maļkevičs, kurš izpētījis sava novada LIDAR kartes. Dudaru pilskalns novietojies Rušona ezera austrumu galā uz pussalas tās šaurākajā vietā. Apsekojot Dudaru, atrastas vairākas bezripas keramikas lauskas. “Arī šim pilskalnam nosaukuma īsti nebija. Ielikām “Dudaru”, jo tā ir Dudaru pussala un tur ir Dudaru sādža,” stāsta Urtāns. Šim kalnam tāpat ir izteikti grāvji un vaļņi. Pie pilskalna saskatāmas kara laika, jādomā, Pirmā pasaules kara, tranšejas.

Kokiem un krūmiem aizaugušais Viduku pilskalns pie Tartaka upes ir grūti pieejams, bet līdzinās Beitānu pilskalnam. Juris Urtāns spriež: “Latgalei šāda veida tā sauktie patvēruma pilskalni ir visumā tipiski, bet mēs maz par tiem ko zinām. Tiek pieņemts, ka tās ir vietas, kur briesmu laikos ļaudīm nobēgt kopā ar lopiem. Parasti tie nesaistās ar pastāvīgu apdzīvotību, bet ir “paši par sevi”. Tie ir uz smilts vai grants, tiem nav kultūrslāņa, toties ir diezgan stipru nocietinājumu pazīmes – Beitānu pilskalnam vaļņi ir metru pusotra augsti. Šādi pilskalni arī mūsdienās ir attālās vietās, mežos, prom no lauksaimniecības teritorijām. Nav augsti, toties ir plaši. Dažkārt pilskalni ir it kā pa pāriem, kāda kilometra attālumā viens no otra. Kāpēc? To mēs jau laikam vairs nenoskaidrosim.” Vēsturnieks aizrāda, ka arī versija par šādiem pilskalniem kā patvēruma vietām ir tikai agrāko paaudžu arheologu izvirzīta hipotēze. Tikpat labi tās varētu būt vietas, kas pildīja tādu kā kopienas klēts funkciju; tur glabāta labība, turēti lopi, savukārt nocietinājumi bijuši vērsti ne tik daudz pret sirotājiem kā aizsardzībai pret meža zvēriem. “Un vēl tikpat labi tās varētu nosaukt arī par iespējamām sakrālām vietām apvienojumā ar mantu glabātavām, kur īpašums atrodas ne tikai aiz nocietinājumiem, bet arī vēl sakrālā aizsardzībā. Baltkrievu un zviedru arheologi prāto, ka šādas varēja būt arī tirgus vai pulcēšanās vietas. Bet tās visas ir tikai hipotēzes, ko nevar pierādīt,” tā Urtāns.

Hronoloģiski Beitāns un citi attiecas uz mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša pirmo pusi vai vidusdaļu. VKPAI eksperts norāda, ka tas ir tā sauktais pirmslatgaļu laiks, līdz ar to pareizāk jaunatklātos saukt par baltu pilskalniem, jo latgaļu ciltis Latgalē nostiprinās ap 7. – 8. gadsimtu: “Viņi ienāca relatīvi mazapdzīvotā teritorijā, un tie bija juku laiki pēc tautu staigāšanas.” Jaunu pilskalnu atrašana Latvijā notiek gluži ne katru gadu, taču diezgan regulāri, un to skaits šobrīd ir ap 480. Juris Urtāns piebilst, ka ir “nopietnas indikācijas” par vēl diviem jauniem pilskalniem, taču par tiem vēl pāragri stāstīt.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Naivis Kvadrātā Atbildēt

    Paldies arheologiem un vēstures entuziastiem!

  2. Varbūt tauru skaņas dzirdamības attālumā lai varētu pavēstīt ko svarīgu ‘atkarībā no tā izpildījuma.

  3. Vienkārši – super! Visu cieņu pētniekiem.

Draugiem Facebook Twitter Google+