Psiholoģijas doktore Skaidrīte Liepiņa savos 84 gados ir pilna optimisma un dzīves spara, atvērta un smaidīga. Vēl pagājušajā gadā Praktiskās psiholoģijas augstskolā studentiem lasījusi pa lekcijai speciālajā psiholoģijā. “Tas ir par bērniem ar garīgās attīstības problēmām jeb, kā tagad pieņemts teikt, uzmanības deficīta sindromu,” viņa paskaidro. 


Lasītākie

Kokteilis

“Man ir lauzta kāja un deguns, pārsista piere, pamatīgs smadzeņu satricinājums…” Horens Stalbe Dobelē nežēlīgi piekauts 33

Mājas

12 senlatviešu ticējumi par Jurģu dienu: kāda šī diena, tāda visa vasara? 25

Putinam draud briesmas, par kurām pagaidām zina tikai nedaudzi 15

Lasīt citas ziņas

S. Liepiņa bijusi arī autore grāmatai par gerontoloģijas psiholoģiskajiem aspektiem. Jautāju – kā, viņasprāt, jūtas cilvēks, kas aizgājis pensijā? “Viņam visas dienas ir brīvdienas, tātad var darīt, ko grib. Tomēr vienmēr piebilstu: ja daudz ko vairs nevari izdarīt, tad gribi, ko vari,” viņa atbild, sirsnīgi smejot. “Vecumam jāgatavojas, lai to var sagaidīt ar gaišu prātu un pozitīvām emocijām. Tāpat katram uz priekšu jādomā, ko darīt vecumdienās.”

Būt noderīgam

“Vecumā ir ļoti svarīgi, kā citi tevi vērtē, un atceras, vismaz piezvanot. Man, piemēram, bija ļoti patīkami 2008. gadā saņemt Luda Bērziņa Piemiņas balvu par mūža ieguldījumu speciālo skolu attīstībā, lasīt bijušo audzēkņu rakstītos siltos vārdus par mani, joprojām saņemt uzaicinājumus uz pasākumiem. Man ir svarīga arī ģimenes locekļu mīlestība. Nu padomājiet, mans mazdēls Ivars­, trešā kursa students, uz Ziemassvētkiem uzdāvināja spilventiņu ar uzrakstu: “Labākā oma”,” S. Liepiņa lepojas un rāda uz rakstāmgaldu, kur mazdēla dāvana novietota blakus apbalvojumam par mūža ieguldījumu. “Vārdadienā man piezvana tik daudz cilvēku, ka gribu pat sastādīt sarakstu, bet joprojām nav bijis laika to izdarīt.”

Par mūziķa Horena Stalbes piekaušanu sākts kriminālprocess

“Es mazliet samulstu, kāpēc rentgens rokai, bet man jāizģērbjas!” Sieviete dalās pieredzes stāstā par radiologa apmeklējumu

Likvidējot maizes ceptuvi Kauņā, “Fazer” plāno 18 miljonu eiro investīcijas Ogrē ražošanas attīstīšanai

Bet ja cilvēks vecumā nevienam nav vajadzīgs? “Tad pats pie tā esi drusciņ vainīgs, tu esi noslēdzies. Ieteiktu atrast kādu interešu kopu vai nodarbi. Piemēram, ir cilvēki, kas vecumā kļūst par mākslinieku, tā tiek aizpildīts brīvais laiks un arī citi viņus sāk novērtēt.”

Ir arī gadījumi, kad pieaugušie bērni vairs neinteresējas par saviem gados vecajiem un slimajiem vecākiem. Ko darīt šādā situācijā? “Te ir divas lietas. Pirmā – tu pats esi to pelnījis, kāpēc tavi bērni ar tevi negrib kontaktēties. Neesam arī viņus tā audzinājuši, ka jābūt mīļiem pret veciem. Un otrā – vajag iedrošināties lūgt palīdzību, vai nu vēršoties pie sociālā dienesta, kas pie mums labi darbojas, vai pie citiem saviem radiniekiem. Attiecībās ar jaunāko paaudzi jācenšas sevi neparādīt no sliktās puses, kaut gan dažreiz vecīši ir ļoti spītīgi, pašpārliecināti un pretenciozi, var būt arī vecuma īpatnības,” atbild psiholoģe.

Sabiedrībai – 
pensionāru klubiņš

Pati S. Liepiņa vismaz kādus desmit gadus trešdienās dodas uz pensionāru klubiņu, kura oficiālais nosaukums ir Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas sociālā dienesta atbalsta centrs pieaugušajiem “Ābeļzars”. “Tur man ir sabiedrība, interesantas nodarbes – esam mācījušās zīmēt uz zīda, taisīt kartītes, adīt cimdus un zeķes, klausījušās dakteru un farmaceitu lekcijas. Centra divas sociālās darbinieces mūs aicina uz nūjošanu, kustību terapijas nodarbībām, ekskursijām un izrādēm. Piemēram, Helēna, ar kuru esmu iedraudzējusies un kurai ir pāri 90 gadiem, kopā ar klubiņu izbraukājusi Latvijas skaistās vietas, baznīcas, pilis, tikusies ar citiem pensionāriem. Mums ir arī dažādas tradīcijas, piemēram, atsveicinoties visi sadodamies rokās – tā viens otram nododam enerģiju.”

Pašlaik gan Skaidrītes kundze kādu mēnesi nav izgājusi ārpus mājas un pārvietošanās lielākoties notiek, balstoties uz staigāšanas rāmīša. Neraugoties uz to, ka savulaik veikta gūžas endoprotezēšanas operācija, kāja atkal sāp. “Apsaldējos vienā no šīs ziemas aukstajām dienām. Bija bēres man tuvam cilvēkam, nevarēju uz tām neiet,” viņa saka.

Piemiņas lietas 
skaistām atmiņām

Raksturojot vecu cilvēku, S. Liepiņa teic, ka viņam var būt ļoti daudz savu iegribu, tradīciju, vēlēšanos, piemēram, visu saglabāt: “Arī man grūti šķirties no savām mantām. Protams, ne viss saglabāts, jo tagad ar vīru Evaldu dzīvojam divistabu, nevis trīsistabu dzīvoklī kā agrāk. Redziet, šo rokām darināto lellīti Jaunavu man vienā no pēdējām tikšanās reizēm dāvināja kursa biedrene Velta, lūk, viņas tamborētā šalle, kas mani silda ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Piemiņas lietām cilvēka dzīvē ir ļoti liela nozīme.”

Tomēr pati atmiņa ar gadiem kļūst sliktāka. “Smadzenes pakļautas novecošanās procesiem, un atmiņa kļūst sliktāka. Dakteri dod smadzenēm visu to medicīnu un es neesmu pret to, bet tajā pašā laikā jāapzinās, ka vecuma posmam ir savas īpatnības – atmiņa pasliktinās. Es arī cīnos ar aizmiršanu.

Parādīšu tikai vienu sīkumiņu, kā to daru, – visu, visu cenšos pierak­stīt blociņā – kas atnāks pie manis ciemos, kāds ir mans asinsspiediens, ka jāapsveic draudzene. Tas nozīmē – es vēl saprotu, ka tas man jādara, taču var arī pienākt laiks, kad es to nesapratīšu, un ar to jārēķinās,” ļoti atklāti saka psiholoģe.

Viens no viņas dzīves skaistākajiem brīžiem bija pagājušā gada augustā, kad Mazajā ģildē svinīgi atzīmēja zelta kāzas 120 Rīgas iedzīvotāju pāri, kuru vidū bija arī seši dimanta kāzu pāri, tostarp Skaidrīte un Evalds Liepiņi. Viņa stāsta: “Apprecējāmies 1951. gadā un pagājušajā gadā atzīmējam 60 gadu jubileju. Kāzu gadadienu vienmēr esam atzīmējuši, jo mūsu meita Līga, kura ir ļoti iejūtīga un sirsnīga, tās atceras labāk nekā mēs paši un vienmēr kaut ko izdomā. Lūk, šis zvaniņš ir piemiņa no brauciena uz Rundāles pili, kurp mūs aizveda meita. Esam bijuši arī Bīriņu pili un citur.”