Foto – Karīna Miezāja

Gunārs Nāgels: Parādās ziņas par agrāk noklusētiem faktiem 9

Latvija vēl ir tālu no atklātības zemes, bet pēdējā nedēļa tomēr pierādījusi, ka ir arvien grūtāk noslēpt faktus. Tikai laiks rādīs, vai par spīti atklātiem faktiem visi neizrādīsies “svētāki par eņģeļiem”, kā teica Valsts prezidents.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Sagruvušā lielveikala “Maxima” pārstāvji sākotnēji apgalvoja, ka viņi ir tikai ēkas īrnieki, bet prese ātri atklāja un lielveikala pārstāvji apstiprināja, ka (caur dažādām ārzemju firmām) īpašnieki ir kopīgi. Ziņas par celtniecības firmas “Re&Re” agrākajām ķibelēm pirms gada ar sabrukušo tirdzniecības centra “Alfa” jumtu 90 kvadrātmetru platībā nebija izplatītas medijos, bet tagad to esot atklājusi kāda anonīma persona. Tāpat parādās vairākas ziņas par agrāk noklusētiem sabrukušiem jumtiem, par signalizācijas neievērošanu, par darbinieku piespiedu parakstīšanos, ka viņi paši uzņemas risku turpināt strādāt strukturāli bīstamā lielveikalā. Šīs ziņas skar ne tikai lielveikalu ķēdi “Maxima” un būvfirmu “Re&Re”, bet arī citus uzņēmumus, norāda uz tām pašām sistēmiskām problēmām un darbinieku neaizsargātību.

Arodbiedrībām Latvijā ir bijusi samērā nesekmīga vēsture. Padomju laikos tās kalpoja vairāk darbinieku ekspluatācijai un izklaides rīkošanai nekā to aizsardzībai. Atgūtās neatkarības laikā nav manītas kādas sevišķi spožas uzvaras.

CITI ŠOBRĪD LASA

Pētnieciskā organizācija “Re:Baltica” šā gada aprīlī publicētos pētījumos atklāj, ka 600 lielveikalu “Rimi” darbinieki esot Tirdzniecības darbinieku arodbiedrībā, bet tikai 70 lielveikalu “Maxima” darbinieki esot arodbiedrībā. “Maxima” esot lielākais privātais darba devējs Latvijā, bet tas aizliedzot arodbiedrībai atstāt izglītojošos materiālus darbinieku pusdienu telpā un tikties ar strādniekiem. Nekad neaizmirsīšu Lauksaimniecības un pārtikas nozaru arodbiedrības vadītāja Vladimira Sokolova dusmīgo atbildi, saņemot pārmetumus, ka jaunus biedrus uzrunā tikai caur Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības avīzi un internetā. Viņš teica: “Ko jūs gribat, lai es eju stāvēt pie rūpnīcu vārtiem?” Jā,  tieši tā tas notiek citur pasaulē. Vismaz Austrālijā – ja vajadzīgs, tad stāv pie rūpnīcas vārtiem. Un grūti iedomāties, ka pēc tāda notikuma kā Zolitūdes traģēdija arodbiedrības Austrālijā atļautu lielveikalu ķēdei un būvfirmai netraucēti turpināt darbu.

Modernai civilizētai zemei ir arī vajadzīgi šie elementi – brīvā prese, kas nebaidās atklāt neērtus notikumus, un brīvās arodbiedrības, kas nekautrējās aizstāvēt darbinieku intereses.