Egils Līcītis: Sīkpartijas izmirušas kā dinozauri 6
Sensācija! Nācija ir šokā! Uz pārreģistrāciju no Latvijā darbīgajām 70 partijām lielākā daļa nav ieradusies, un pāri palikušas tikai kādas septiņpadsmit izdzīvojušās! Miljonos atbalstītāju mājo cerība, ka viens otrs varbūt aizgulējies kā āpsis ziemas miegā un pēdējā brīdī nosūtījis dokumentus pa pastu. Tomēr jāgatavojas uz ļaunāko – mūsu demokrātijas marginālās pamatšūniņas vairumā nosalušas 2014. gada bargajos laika apstākļos, bojāgājušas, nosprāgušas kā dinozauri un lemtas aizkapa dzīvei. Jā, šīs daudzgalvainās organizācijas, kaktiņā iespiedušās, darbojās ēnu politikā, bungoja ar rezolūcijām un memorandumiem un savu ideju aizstāvībai ielās izvērsa piketus no piecu cilvēku pūlīša, tomēr vēl šobaltdien ir tik daudz nepadarītā, noprotestējamā un nosodāmā, ka taisni žēl, ka notiek politiskās faunas daudzveidības izmiršana, bazāra sašaurināšanās. Kurš apturēs “Rail Baltica” būvniecību pāri mūsu zemes skaistākajām ārēm un privātmājām? Kurš ar sajēgu un saprašanu nepieļaus valsts izzagšanu? Mazmājnieku vidū bija Daugavas racēji un prezidentālas Latvijas cēlāji, partijas, kas cīnījās pret to, ka iedzīvotājus apstaro no teletorņiem, kas gribēja veicināt sieviešu fizkultūru un modināt masās romantismu.
Daudzas sīkpartijas vēlēšanās nevarēja piecelties pat pussēdus, tāpēc turējās rāpus, tuvāk pie dzimtās zemes. Eventuālie spožie rezultāti politiķiem domātājiem un stratēģiem tika nokrāpti. Mazputniņu balsis noslāpēja, jo pret viņiem izturējās nežēlīgi – neaicināja uz radio, neļāva piedalīties priekšvēlēšanu debatēs, aizbildinoties, ka kiosku izmēra partiju līderu tiešā runa, atklātā valoda izklausās pēc nesakarīgas vervelēšanas. Bet vai tad valdošie un uz Latvijas jumta nokļuvušie runā kaut ko saprotamu un saprātīgu? Skumji, bet nulles reitinga īpašniekus neielūdza arī biznesa pusdienās, kā teikts, ja naudas nav, politikā nelien. Tā arī mazo, vidējo uzņēmēju intereses stāv neviena neaizsargātas un neaizstāvētas.
Līdz ar to nelabvēļu par ēzeļiem dēvētie ļautiņi bija spiesti nodarboties ar politikas mājražošanu, izretis kaut kur kaut ko blēt un piegaudot un apmeklēt lielākus publiskos sarīkojumus kā viesību bomži. Šai primitīvajai protoplazmai bija savs mikrokosms un privātais universs. Politiskajā ainavā pāri par 50 “spēki” dzīvoja kā mošķīši un ērcītes, kā kukainīši un utītes, kā gliemezīši un zirnekļveidīgie. Ūdenstilpes dibenā tas būtu noderīgs bentoss. Un sīkās radībiņas bija kā demokrātijas zemsedze, pārstrādājamie atkritumi, mēslojums arumos, no kā pacelties varenām un diženām partijām, kā, piemēram, izauga Sudrabas “No sirds Latvijai”. Tagad vesela ekosistēma ir sagrauta. Desmitiem partiju ir sabradātas un samītas kā kaitīgi insekti, bet tās gribēja darboties ilgtermiņā un prātā jukuši zinātnieki sarakstīja garumgaras attīstības programmas.
Negodīgas konkurences cīņā tūkstošiem pilsoņu ir atstāts tikai interneta komentāru tirgus placis, kur izpausties un veikt valstij lietderīgus sabiedrības pakalpojumus. Kā citādi pretoties režīmam, ja tev nav ne licences, ne sertifikāta aktīvai, spēkpilnai politiskai darbībai ar vismaz 200 sekotājiem? Tagad sabiedrības spogulis rādīs šķībi un greizi, valdības sunīšana kļūs pavisam neargumentēta, mēs nekad nebūsim brīvi no bailēm, naida un dusmām.
