Pasaulē
Citur

Aleksejs Grigorjevs: Atkušņa paaudze1


Aleksejs Grigorjevs
Aleksejs Grigorjevs
Foto: Karīna Miezāja

Gadu mijā ir dabiski kavēties atmiņās par aizgājušajiem. Spilgtāk izgaismojas viņu personības samērs. 8. decembrī Maskavā deviņdesmit viena gada vecumā mirusi Maskavas Helsinku grupas dibinātāja un ilggadēja vadītāja Ludmila Aleksejeva. Par vienu spilgtu personību pasaulē kļuvis mazāk. Man ir laimējies personīgi pazīt Ludmilu Mihailovnu, vecmāmiņu Ļudu, kā viņa pati sevi bieži ar smaidu dēvēja.

Zīmīgi, ka es pats neko daudz par Ludmilu Aleksejevu nezināju, pirms aizbraucu pie viņas uz attālu Vašingtonas priekšpilsētu Ziemeļvirdžīnijā 1990. gada aprīlī. Gandrīz neko, jo viņas pārraidi par neformālajām grupām Padomju Savienībā es parasti klausījos. Tā skanēja “Radio Brīvība” un sākās ar Bulata Okudžavas dziesmu “Sadosimies rokās, draugi, lai nepazustu pa vienam!”.

Toreiz Vašingtonā bija trīs Ludmilas, kuras nodarbojās ar PSRS/Krievijas lietām, un divām no viņām bija tiešs sakars ar Latviju: Ludmila Torna (latviešu izcelsmes), Ludmila Oboļenska-Flama (dzimusi Rīgā) un Ludmila Aleksejeva. Katra no viņām būtu pelnījusi īpašu stāstu, bet šoreiz tas ir par Ludmilu Aleksejevu. Mūsu tikšanos organizēja Ludmila Oboļenska, kuru pazinu pēc viņas brauciena uz Rīgu 1989. gadā.

Mani uz ASV aizsūtīja Latvijas Tautas fronte, lai es, tikko ievēlēts Augstākās Padomes deputāts, ziņotu turienes latviešiem, kā arī skaidrotu amerikāņu varas ie­stādēm un publikai mūsu apņemšanos pasludināt neatkarības atjaunošanu maija pirmajās dienās.

Ludmila Oboļenska, kas jau gandrīz 40 gadus strādāja “Amerikas Balss” raidstacijas krievu nodaļā, palīdzēja man satikt krievu disidentus un žurnālistus. Cik atceros, kādā sestdienas pēcpusdienā viņa pati savā “Hondā” mani aizveda pie Ludmilas Aleksejevas.

Bija doma, ka es palikšu Aleksejevas mājā līdz rītam (viņai bija istaba viesiem mājas otrajā stāvā) un tad mēs kopā brauksim uz “Radio Brīvība”, kur viņa veidos ar mani raidījumu par Tautas fronti, mūsu neatkarības atjaunošanas plāniem un avīzi “Atmoda”.

Mēs runājām, runājām, runājām. Ludmila izstāstīja man savu dzīvi. Kādreiz viņa ticēja “komunisma ideāliem”, bet tad notika lūzums un acis atvērās. Kā ļoti daudziem Krievijā, tas sākās pēc Staļina nāves. Neko nedarīt viņa nevarēja un aktīvi iekļāvās “samizdata” publikācijās.

Diez vai šodien daudzi vairs atceras, ko tas vārds nozīmē, un tā ir viena no mūsu brīvības priekšrocībām. Ar vārdu “izdat” Padomju Savienībā beidzās daudzu izdevniecību nosaukums (“lit­izdat”, “gosizdat”, “goslitizdat” utt.), tāpēc, ja kādus tekstus cilvēki izdeva paši, drukājot (precīzāk, pārrakstot ar mašīnu), cik vien var daudz eksemplāru, to sauca par “pašizdatu” jeb krieviski par “samizdatu”. Ārzemēs izdotās grāmatas attiecīgi sauca par “turizdatu” jeb “tamizdatu”.

“Samizdatā” Ludmila iekļāvās ļoti aktīvi, daļēji rakstot, pavairojot un izplatot aktuālo notikumu hroniku – regulāru aprakstu, kā, kur un kad PSRS valsts institūcijas pārkāpj savu pilsoņu cilvēktiesības. Viņas vēsturnieces izglītība un pieredze šeit nāca talkā. Gadus vēlāk šis darbs deva materiālu fundamentālajai grāmatai, kuru Aleksejeva rakstīja, jau esot Amerikā, – “Citādi domājošo vēsture Krievijā” (“История инакомыслия в России”. 1983)

1968. gadā bija nākamais lūzums – Aleksejevu izslēdza no partijas un atlaida no darba. Toreiz tas nozīmēja, ka oficiālu darbu šajā valstī viņa vairāk nevarēs dabūt. 1968. gads bija arī Prāgas pavasara gads, kad jaunā Čehoslovākijas komunistu vadība mēģināja veidot savā zemē komunismu “ar cilvēcisku seju”. Šo pavasari pārtrauca PSRS karaspēka invāzija Čehoslovākijā. Ziema iestājās ne tikai čehiem un slovākiem, bet arī PSRS tautām.

PSRS valdošie birokrāti pārbijās no pārmaiņām un sāka vēl aktīvāk vajāt tos, kas atļāvās atzīt, ka domā citādi.

Maskavā notika vairākas prāvas. Vispirms (1965–1966) arestēja un tiesāja rakstniekus Siņavski un Daniēlu. Pēc tam sāka tiesāt tos, kuri centās viņus aizstāvēt, un notika tā sauktā četru prāva. Aleksejeva rakstīja par to savā “Hronikā”.

Abas prāvas vēl vairāk aktivizēja un saliedēja tos cilvēkus, kas tiecās pēc brīvības un nebaidījās darboties brīvības labā. Ludmila stāstīja man, ka šo cilvēku starpā mājoja brīvības un draudzības gaisotne, kādu vairums tā saukto padomju cilvēku nepazina. Tās izjūtas atsvēra gan bailes tikt represētam, gan materiālas grūtības, gan nepieciešamību pēc konspirācijas. To Aleksejeva apraksta savā grāmatā “Atkuš­ņa paaudze”.

Maskavas Helsinku grupu Aleksejeva ar draugiem dibināja pēc Helsinku akta parakstīšanas 1975. gadā. Grupas pamatideja bija sekot, vai PSRS ievēro Helsinku dokumentos ietverto apņemšanos nepārkāpt savu pilsoņu cilvēka un pilsoņa tiesības. Savu novērojumu rezultātus Helsinku grupa regulāri publicēja.

Padomju valsts priekšnieki to piecieta pāris gadus, bet tad nolēma rīkoties. Gandrīz visi dalībnieki tika arestēti, dažus piespieda doties trimdā. Atsaucoties uz to, ka Ludmilas vīrs bija amerikāņu izcelsmes (viņa tēvs, savas pārliecības vadīts, atbrauca uz PSRS būvēt komunismu, kļuva par pazīstamu agronomu un akadēmiķi), viņiem piedāvāja izvēlēties starp arestu un emigrāciju. Tā viņi devās uz ASV.

Kā stāstīja Ludmila, atbraucot uz Ameriku, viņai galvenā doma bija, kā palīdzēt tiem saviem draugiem, kas palikuši padomju lēģeros.

Viņa gāja pie politiķiem, pie akadēmiķiem, žurnālistiem, dibināja starptautisku Helsinku grupu ASV, lai tā izdarītu spiedienu uz Padomju Savienību. Viņas māja kļuva par savdabīgu pretošanās kustības centru. Atbalsts, ko viņa sniedza, bija vienlaikus profesionāls un cilvēcisks. Kā īsta “vecā rūdījuma” maskaviete viņa neizlaida nevienu no mājām nepaēdušu. Bija jābrīnās, kā viņa varēja visu paspēt.

Tikko tas kļuva iespējams, viņa pārcēlās uz Maskavu un turpināja cīņu par cilvēktiesībām Krievijā. Reiz es biju pie viņas ciemos Arbatā. Lai gan vieta bija cita, gaisotne palika tā pati. Telefons zvanīja, uz plīts vārījās biešu zupa, bet uz galda bija papīri un dokumenti. Viss notika. Deviņdesmit gadu vecumā viņa vēl gāja protestos pret vārda brīvības ierobežošanu. Viņas prāts bija skaidrs, formulējumi loģiski un pamatoti, humors un ironija – eleganti.

Ludmila Aleksejeva mums atstājusi bagātīgu rakstu, interviju, radiopārraižu klāstu, divas grāmatas, plašu mācekļu loku, organizācijas abpus Atlantijas okeānam. Varbūt vēl svarīgāk ir, ka viņas dzīve ir paraugs, kura īstā nozīme vēl jāapzinās. Ludmila bija viena no spilgtākajām “atkušņa paaudzes” personībām. Tās paaudzes, kas nu jau gandrīz visa ir aizgājusi.

LA.lv