Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
1. marts, 2013
Drukāt

“Atlaid, Zemes māte, manu dvēseli pastaigāties…”

Foto - Intars Atstupens un Dainis BušmanisFoto - Intars Atstupens un Dainis Bušmanis

3. maijā Imantam Ziedonim apritētu 80 gadu. Neviena sevišķi nemudināti, cilvēki visā Latvijā ar sarīkojumiem gatavojās sumināt dzejnieku. Nu jubilejai domātais izskanēs kā atcere. Trešdienas vakarā vēja spārniem Latviju aplidoja vēsts – aizgājis Imants Ziedonis. 


2006. gadā iznāca Noras Ikstenas un Imanta Ziedoņa grāmata “Nenoteiktā bija”. Dzejnieks – tepat mūsu redakcijai kaimiņos. Abi ar kolēģi Viesturu Serdānu, jauno grāmatu padusē pasituši, dodamies pie viņa pēc intervijas. Imanta Ziedoņa apziņā galvenā vērtība bija cilvēks un laime slēpās visu lietu sakārtotībā. Protams, arī mums viņš neatteica. Tikai… vairāk runāja dzejnieka acis. No lūpām teikto palīdzēja nolasīt Ausma Kantāne. Imants stāstīja, kā priecājas par iemīlējušos zīlīšu pāri uz viņa loga palodzes, kā sapņo atkal aiziet tepat pāri ielai uz Bites blūza klubu un teicās uzrakstīt grāmatu par šarmantajām, viņam atlabt palīdzošajām māsiņām. Intervija, protams, nesanāca. Izdevās apraksts. Kāds praktiskāk domājošs kolēģis, to izlasot, teica – nevarot lāgā saprast… Taču dzejnieks vienmēr ir starp debesīm un zemi.

Rakstniece Nora Ikstena: “Imanta Ziedoņa dzīves pēdējos septiņus gadus atceros kā apliecinājumu gandrīz vai brīnumam. Viņam kā dzejniekam bija atņemts gandrīz viss – spēja rak­stīt, spēja lasīt, spēja normāli izteikties. Bet iekšējais dzīves un domu spēks – tik vitāls, tik spēcīgs. Imants pārkāpa pāri sev un pāri valodai.

Visu šo laiku, pats aktīvi vairs nevarēdams rakstīt, viņš iedvesmoja tik daudz skaistu notikumu. Raimonds Tiguls radīja “Epifānijas”, visjaudīgākais mūsdienu jaunais komponists Kārlis Lācis – brīnišķīgu dziesmu ciklu ar Imanta Ziedoņa dzeju. Ar Imantu Ziedoni aiziet lielu lietu iedvesmotājs. Viņš bija cilvēks, kurš kā garainis veicināja vārīšanos. Tādi cilvēki bieži nepiedzimst. “Rakstot “Nenoteikto biju”, sapratu viņa īsto, tīro, skaidro kodolu,” saka Nora Ikstena. “Tik lielas personības var izšķilties ļoti vienkāršā vietā, kāda aprakstīta arī grāmatā, – pie zvejniekiem, pie vienkāršiem cilvēkiem un mammas, kas viņu piesien pie savas pogas, lai nenokristu no zivju ratiem.”

Tikpat brīnumaini izvērtās “Nenoteiktā bija” izstarotie apviļņi, vēlāk pārtopot Jaunā Rīgas teātra izrādē “Ziedonis un Visums”.

Režisors Alvis Hermanis atklāja, ka pagaidām pietrūcis vēl viena paša stāsta – Ziedonis un Nāve. Ja mēs teorētiski iztēlotos situāciju, ka uz Latvijas zemes nolaidies lidojošais šķīvītis ar citplanētiešiem, kuri ir ar mieru tikties tikai ar vienu personu no mūsu vidus, tad šis latviešu tautas vēstnieks bez šaubām būtu Ziedonis.

Jo viņš tomēr nav nekāds vidējais latvietis, bet pats galvenais latvietis. Bet nu Ziedonis aizlidoja citplanētiešiem līdzi… Kā jau dzejnieks pats reiz iedomājis:

“Mazs mākonītis lidos Visumā, un kartēs

astronomiskajās – “Balti, jauns tauriņveida

zvaigznājs” stāvēs rakstīts. Un citas ciltis

aizpildīs šos krastus, kas ir tik nežēlīgi bijuši pret mums.”

Kad dzejnieks ieraudzījis bildi, kur Jaunā Rīgas teātra aktieris Kaspars Znotiņš nofotografēts Ziedoņa lomā, ieteicies – nu kas tas par ķēmu? Pirmizrādi apmeklēt dzejniekam neļāva veselība. Noskatījies ierakstā, teicis: “Tas nav teātris.” Zinot, kā Imants Ziedonis attiecas pret teatralizētiem uzvedumiem, ieskaitot viņa daiļradi atklājošos, tas noteikti bija kompliments.

“… Kukainīt, re kā saule spīd, iemācies sauli kukainīt!” – gluži vai folklorizējušās dzejas rindas no izrādes saniknoja dažu labu skolotāju, kura tur saskatīja konkrētus kukaiņus. Taču nē, Ziedonis caur mazajām norisēm centās saskatīt lielās. Un lielajās likumsakarībās ieraudzīja mazo, vāro. Viņš prata lieli domāt, lieli just, lieli dzīvot.

Taču pats Imants Ziedonis domāja, ka: “Ne jau mēs svārsti esam. Pasaule šūpojas./Daudz nemaz nevajaga. Tikai iekustiens mazs.”

Kad visi izrādes varoņi sāk uz skatuves dejot, viņiem pievienojas arī Ziedonis. Dzejnieks teicis – nē, tas nav iespējams, viņš nedejojot. “Es to ņēmu vērā un izrādē Ziedonis paliek stāvot,” atceras Kaspars Znotiņš. “Jā, esmu redzējis videoierakstu no Jaunmoku pils, kur Ziedonis izdancina visas dāmas. Taču domāju, kad visi dejo vienā ritmā, Imants izvēlētos nedejot.”

“Imant, turies!” janvāra sākumā atvadoties teica grupas “Prāta vētra” mūziķis Renārs Kaupers, kuram ar Imantu Ziedoni bija daudz radošu plānu. Imants esot braši dziedājis “Tev mūžam dzīvot Latvija”… To tikšanos mūziķis atceras iedomātā sarunā ar Imantu Ziedoni: “Kad mēs atkal satiksimies? Es atkal neatvados – tu teiktu. Mēs nemaz nevaram tik viegli šķirties. Tas nemaz nav iespējams. Mums ir tavi dzejoļi, tavas epifānijas, atbrīvotie dižkoki un varenais matu ērkulis. Laiki nav svarīgi, svarīgs ir cilvēks – tu reiz teici. Taisnība. Laiki mainās, laiki jūk, laika daudz vairs nav. Mazā bilžu rāmītī man ir bilde tava. Mēs esam cilvēki, un mums ir viscilvēciskākais aizkustinājums un skumju kamols kaklā, otram cilvēkam aizejot. Īpašam mūsu tautas cilvēkam aizejot. Šoreiz, Imant, tev aizejot. Paldies par gaismu, ko esi dāvājis un atstājis mums mūžīgā lietošanā.”

… Reiz savā albumā Imants Ziedonis man rādīja bildi ar milzīgu ozollapu vainagu ap kaklu. Viņš toreiz teica – ja visa dziedāšana ir kā odekolons, tad Dziesmu svētki ir smaržas. Etniska, nacionāla, patriotiska esence. Imantu vienmēr aizrāvis spēcīgs vārds.

Kā dzejolī “Ļeņins”, kur viņš ierakstījis – no vārda piedzimst zibens balts. Meistars, kas cēlis Ziedoņa māju Murjāņos, vienmēr uzrunādams dzejnieku trešajā personā, iesmēja – ko tur Imants uzrakstījis? Par kaut kādu sivēnu… Tā tautā arī aizgāja – un piedzimst sivēns balts.

Dzejniecei Mārai Zālītei ar Imantu Ziedoni vai viss mūžs pagājis līdzās – jau jaunībā par Imantu jūsmojot, raidot dievišķus meitenes skatienus Murjāņu skolā. Dižkoku atbrīvošanas grupa nemūžam nebūtu spējīga pastāvēt piecpadsmit gadus bez Imanta Ziedoņa misijas apziņas. Viņš pats bija kā piedzīvojums. “Man izaugot lielākai, kopā esam iesaistījušies atmodas politiskajos procesos, kopā rakstīdami un aicinādami,” saka Māra Zālīte. “Imants Ziedonis ir viens no vissvarīgākajiem cilvēkiem manā dzīvē. Par Imanta garīgajiem audzēkņiem kļuva visa latviešu tauta, kad viņš pievērsās “Kurzemītes” grāmatai, tolaik ļoti drosmīgai, novatoriskai. Imanta universālums, milzīgā darbības amplitūda radīja dzejnieka kā morālās autoritātes jēdzienu. Bija sajūta, ka šim neprātīgi apdāvinātajam cilvēkam pa spēkam absolūti viss. Nav neviena, kas nebūtu izjutis viņa rakstāmspalvas zelta putekļu pieskārienu.”

Māra Zālīte dzejnieku apciemojusi pirms mēneša. Viņš runājis par to, cik ļoti daudz vēl darāmā. Ka tik nenomirstot, visu neiespējis. Bet Imants Ziedonis ir tik daudz izdarījis latviešu kultūrā un tautas pašapziņas laukā, ka to grūti pārvērtēt. “Tagad skumstam par viņa fizisko aiziešanu, bet jābūt laimīgiem, ka mums tāds dzejnieks ir. Viņa radītais tāpat kā gara mūžīgums nezūd.”

… Tautas gudrība stāsta, ka vīrietim savā mūžā jāiestāda koks, jāizaudzina dēls un jānosit čūska. Ar savu un mūsu visu nīsto rāpuli Imants Ziedonis tika galā, līdz ar simtu trīsdesmit astoņiem citiem valsts vīriem iznākot no Jēkaba ielas augstā nama ar uzvaras smaidu sejā 1990. gada 4. maijā.

Imanta Ziedoņa sirdsdarbu “Leišmalīte” pabeidza viņa dēls Rimants Ziedonis. Paspēja.

Ap Imanta Ziedoņa radošā miera ostu – vasaras māju Murjāņos – zaļās egles šalks mūžam.

Atvadīšanās no mūžībā aizgājušā tautā iemīļotā latviešu dzejnieka un publicista Imanta Ziedoņa notiks trešdien, 6. martā, Rīgas Domā.

Laikā no plkst. 10 līdz 13 Doma baznīcas durvis būs atvērtas ikvienam, kurš vēlēsies atvadīties no Latvijas dižgara. Dievkalpojumu, kas sāksies plkst. 13, vadīs mācītājs Juris Rubenis.

 

IMANTS ZIEDONIS. In memoriam Ziedonis_DB_5

Dzimis 1933. gada 3. maijā Rīgas apriņķa Slokas pagasta Ragaciemā zvejnieku ģimenē.

Pabeidzis Tukuma 1. vidusskolu; studējis filoloģiju Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē neklātienē, kā arī M. Gorkija Pasaules literatūras institūtā Maskavā.

Trešās atmodas laikā bija aktīvs sabiedrisks darbinieks. Viens no Latvijas Kultūras fonda dibinātājiem un tā pirmais priekšsēdētājs (1987 – 1993).

1990. gadā kā LTF kandidāts ievēlēts Augstākajā Padomē. 4. maijā balsojis par deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.

Pirmais dzejoļu krājums “Zemes un sapņu smilts” iznāca 1961. gadā; kopumā izdoti 16 dzejas krājumi, septiņi dzejprozas jeb epifāniju krājumi, pieci dokumentālās prozas darbi, septiņi pasaku krājumi, kā arī kopoto rakstu krājumi. I. Ziedoņa dzejas krājumi “Es ieeju sevī”, “Taureņu uzbrukums”, kā arī “Epifāniju” pirmā un otrā daļa iekļauti Latvijas kultūras kanonā.

LPSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks (1972), LPSR Tautas dzejnieks (1977). Saņēmis LPSR Valsts prēmiju (1967), Literatūras gada balvu (2000, 2006) un LZA Raiņa balvu (2001). Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis (1990). Apbalvots ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni (1995) un I šķiras Atzinības krustu (2008).

Imants Ziedonis ir visvairāk lasītais latviešu dzejnieks. Reģistrētas 464 dziesmas ar Ziedoņa vārdiem. Pērn Ziedonis saņēma Autortiesību bezgalības balvu par plašu un ilgstošu “Krāsaino pasaku” izmantojumu.

 

 

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+