Latvijā
Politika

Māris Antonevičs: “Atlaist Saeimu!” atkal modē0


Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto: Evija Trifanova/LETA

Pirmais un pagaidām vienīgais referendums par Saeimas atlaišanu Latvijā notika 2011. gadā, kad to rosināja prezidents Valdis Zatlers. Slavenais “Rīkojums Nr. 2” tika sveikts ar gavilēm, un pretestības parlamenta atlaišanai faktiski nebija (sauklis “Atlaist Saeimu!” no dažādām tribīnēm bija skanējis jau gadiem).

Arī sekojošais referendums bija, ja runā sporta valodā, “vienos vārtos”. Par atlaišanu nobalsoja 650 518 jeb 94% no referenduma dalībniekiem. Un pilsoņi ātri tika pie jauna parlamenta.

Varētu šķist, ka šo slimību sabiedrība jau ir izslimojusi un kļuvusi imūna pret ārkārtas vēlēšanām kā ātru problēmu risinājumu.

Toreiz Saeima gan tika atlaista un jūtu uzplūdā ievēlēta jauna, tostarp piešķirot Zatlera steigā salipinātajai jaunpartijai 22 deputāta mandātus. Tomēr būtiskas politiskās vides pārmaiņas nenotika. Tās nekad nenotiek ar vienu balsojumu. Tas ir ilgstošs pašizaugsmes un izglītošanās process, kurā sabiedrība deleģē varu, bet politiķi to godprātīgi realizē.

Ne referendums, ne vēlēšanas nevar kalpot kā sods, jo ar sodu nekas nebeidzas. Vienmēr būs vajadzīgs turpinājums.

Jautājums par Saeimas atlaišanu pēkšņi atkal ir dienaskārtībā. Atšķirībā no 2011. gada šoreiz tas noticis strauji, var teikt, spontāni. Pirmais par to 29. oktobrī paziņoja Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētājs Valdis Keris. Ja valdība un parlaments nepildīšot pašu pieņemto likumu par mediķu algu palielināšanu, būšot protesta akcijas, bet vēlāk varētu sekot arī parakstu vākšana par Saeimas atlaišanu.

Ilgi nebija jāgaida, lai ideju pārtvertu atsevišķi margināli veidojumi, un, lūk, process jau sācies.

Dažās dienās parakstījušies gandrīz 30 tūkstoši, un no dažādām malām parādās arvien jauni Saeimas atlaišanā ieinteresētie. Diez vai viņus visus vada līdzjūtība pret mediķiem. Taču tur var būt gan interese pārdalīt varu, gan vienkārši radīt neskaidrību, lai to izmantotu.

Vai tiešām tas viss novedīs pie 13. Saeimas atlaišanas, kad tā vēl nav nostrādājusi pat pusi no noteiktā termiņa? Te nedaudz jāatgādina, ka šāda iespēja – vēlētāju rosināts referendums par parlamenta atlaišanu – ir diezgan jauna juridiskā norma.

Vēl 2007., 2008. un 2009. gadā tādas tiesības bija tikai Valsts prezidentam – tieši tāpēc arī Zatleram tik bieži nācās klausīties šos aicinājumus. Tomēr jau tajā laikā tika vākti paraksti un lolota ideja par Satversmes grozījumiem. To mēģināja paveikt gan arodbiedrības, gan partija “Jaunais laiks”, kas kopā ar vairākām nevalstiskajām organizācijām izveidoja biedrību “Par tautas tiesībām”, savukārt pret ideju stingri turējās Zaļo un zemnieku savienība, Tautas partija un Latvijas Pirmā partija.

Lai gan referendums par Satversmes grozījumiem izgāzās, pamatlikums vēlāk tika grozīts pēc tā sauktā “Zatlera ultimāta”, kas sekoja 2009. gada 13. janvāra grautiņiem.

Lūk, Satversmes pants, kas stājās spēkā 2010. gada 2. novembrī: “Ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesība ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu. Ja tautas nobalsošanā par Saeimas atsaukšanu nobalso vairākums no balsotājiem un vismaz divas trešdaļas no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita, tad Saeima uzskatāma par atsauktu.

Tiesību ierosināt tautas nobalsošanu par Saeimas atsaukšanu nevar izmantot gadu pēc Saeimas sanākšanas, gadu pirms Saeimas pilnvaru beigām, Valsts Prezidenta pilnvaru pēdējo sešu mēnešu laikā, kā arī agrāk par sešiem mēnešiem pēc iepriekšējās tautas nobalsošanas par Saeimas atsaukšanu.”

Skaitļu valodā tas nozīmē, ka par rosinājumu atlaist Saeimu ir jāparakstās apmēram 155 000, bet referendumā jānobalso vairāk nekā 563 283 vēlētājiem.

Skaitlis neapšaubāmi liels, tomēr proporcionālā vēlēšanu sistēma ar 5% barjeru un kopējais politiskās uzticības trūkums liek vēlētājiem atrasties tādā kā pastāvīgā neapmierinātībā. Piemēram, 102 060 vēlētāji aizvadītajās vēlēšanās balsoja par partijām, kas Saeimā vispār neiekļuva. Diez vai viņus tas apmierina. Varbūt daļai ir vienaldzīgi, daļa tomēr gribētu revanšu.

Taču neapmierināti ir arī Saeimā iekļuvušo partiju vēlētāji, ko var labi redzēt, salīdzinot vēlēšanu rezultātus ar jaunākajiem partiju reitingiem.

Piemēram, “Saskaņai” vēlēšanās bija 19,80%, SKDS aptaujā oktobrī – 12,9%, Jaunajai konservatīvajai partijai – 13,59%, aptaujā – 6,7%, “Attīstībai/Par” – 12,04%, aptaujā – 5,2% un neapšaubāmi antilīderi “KPV LV” – 14,25%, aptaujā – 2,5%. Protams, šos skaitļus nevar likt kopā viens pret vienu (tur ir daudz atrunu, sākot ar to, ka vēlēšanu procenti neietver nepiedalījušos, kamēr aptaujā “nezinu/neesmu izlēmis” ir viens no variantiem utt.), tomēr var mēģināt saskatīt tendenci, un tā uzrāda vilšanos.

Cita lieta, ka politiski saskaldītā sistēmā tā būs vienmēr – tavi favorīti nevarēs valdīt vienatnē, bet solījumu nepildīšanu un kļūdas vienmēr novels uz neatsaucīgajiem partneriem.

Saistītie raksti
Tātad ir potenciāls mobilizēt neapmierinātos, lai kāds to saskatītu un piešķiltu uguni.

Tad skatīties, cik augstu liesma uzšausies. Pagaidām deg labi, tomēr vairāk par tumšiem izmešiem ieraudzīt nav iespējams. Nekas labāks pagaidām netiek piedāvāts, pat teorētiski.

LA.lv