Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
30. oktobris, 2015
Drukāt

“Atliku studijas un devos brīvprātīgās darbā uz Franciju”

Foto no personīgā arhīvaFoto no personīgā arhīva

Egija Francijā rāda, no kurienes nākusi.

Pirms gada 25 gadus vecā  Egija Kļaviņa nolēma atlikt mācības universitātē, lai dotos desmit mēnešu ilgā Eiropas brīvprātīgajā darbā uz Franciju – nezinādama franču valodu, taču ar apņēmību mainīt pasauli.

Jāstrādā ar garīgi neveseliem bērniem

Egija uz Franciju devās, lai daudz laika veltītu darbam ar bērniem, kā arī popularizētu Eiropas brīvprātīgo darbu.

“Strādājām ar skolas vecuma bērniem, turklāt bija arī bērni ar garīgās attīstības traucējumiem. Katru nedēļu veidojām nodarbības par konkrētām kultūrām – caur spēlēm, dejām un ēdiena gatavošanu sniedzām informāciju ne tikai par savu, bet arī citām valstīm un nācijām,” atklāj Egija, norādot, ka aktivitātes notika mācību iestādēs netālu no Bordo pilsētas. “Strādāt ar garīgi neveseliem bērniem bija izaicinājums. Viņiem bija dažādas īpatnības – viens bija apsēsts ar terorismu, kamēr cits domāja, ka prot sarunāties krieviski, lai gan tā nemaz nebija. Tomēr šajā darbā saskāros ar to, ka pēc statusa esmu tikai brīvprātīgā – neviens nepapūlējās, lai padalītos ar informāciju, kādas ir konkrētā bērna īpatnības.”

Tāpat viens no Egijas uzdevumiem Francijā bija popularizēt Eiropas brīvprātīgo darbu – kopā ar citu valstu jauniešiem viņa devās uz vietējām skolām, kur bērniem stāstīja, ko īsti nozīmē strādāt brīvprātīgi, turklāt darīt to ārzemēs.

“Mana brīvprātīgā darba noslēgumā rīkojām arī vasaras nometni bērniem vecumā no sešiem līdz 17 gadiem. Svaigā gaisā teltīs nodzīvojām sešas dienas. Bija dažādas darbnīcas, bērni tikpat kā neizmantoja mobilās ierīces un internetu,” atceras Egija.

Francijā jāzina franču valoda

Francijā uzturēties kaut uz divām nedēļām, nezinot franču valodu, ir ļoti grūti, un ar to saskārās arī Egija, kurai tur bija jābūt krietni ilgāku laiku. “Man kā cilvēkam, kuram patīk izpausties, šķita, ka varu aizbraukt uz Franciju bez jebkādām franču valodas zināšanām. Tomēr, nonākot tur, valodu gribēju iemācīties pēc iespējas ātrāk, jo apkārt tikpat kā neviens angliski nerunāja. Lai gan mana uzņēmējorganizācija rīkoja franču valodas kursus pāris reizes nedēļā, franciski runāt iemācīsies gribot negribot, jo bez tās tur nevar iztikt. Dažu mēnešu laikā nokārtoju eksāmenu un tiku pie A2 līmeņa, bet franciski runāju jau pēc pāris mēnešiem,” pauž Egija, kura no Francijas atgriezās jūlija beigās.

Egijas ceļš uz Franciju sākās jau pagājušā gada vasarā, kad viņa uz šo valsti devās īstermiņa viena mēneša brīvprātīgās darbā. “Bijām deviņi brīvprātīgie no Itālijas, Palestīnas, Libānas, Igaunijas, Norvēģijas, Francijas un Latvijas. Dzīvojām katrs savā franču ģimenē. Mums bija pēcskolas aktivitātes ar bērniem – teātris, valodu apguve. Viņi apguva arī latviešu valodu, ar spēles starpniecību mācoties, piemēram, skaitīt latviski. Šādā veidā viņi saprata, ka ir arī cilvēki no ārzemēm, ka pasaule kļūst globāla. Bija arī vairāki izbraukumi uz skolām, lai popularizētu “Erasmus+” darbību. Projekta ietvaros izstrādājām domino spēli ar mūsu valstu bildēm,” teic Egija.

 

Ceļš aizveda atpakaļ uz Franciju

Pēc viena mēneša pabūšanas Francijā Egija atgriezās Latvijā, lai jau pēc neilga laika dotos atpakaļ – šoreiz jau uz desmit mēnešiem. “Francijas uzņemējorgaizācijas direktore teica, ka oktobrī paredzēts ilgtermiņa projekts, kurā var iesaistīties arī cilvēki no Latvijas. Domāju, kāpēc gan nepiedalīties, jo šo organizāciju jau zināju, turklāt pazinu vietu un cilvēkus. Solis iesaistīties šķita tikai loģisks. Tā nu arī nolēmu savus nopietnos plānus – mācības universitātē – pārlikt par vienu gadu.”

Nonākot atpakaļ Francijā, Egija iesākumā dzīvoja tajā pašā ģimenē, kur vasarā. Tur gan viņa ilgi neuzkavējās un pārcēlās uz ēku, kur viņa dzīvoja kopā ar jauniešiem un ar saimnieci, kura latvieti visu laiku kontrolēja.

“Kopmītnēs bija ļoti stingra dežurante, visu laiku pieskatīja, vai par vēlu nenāku mājās. Līdz ar to viņa sāka iejaukties manā privātajā telpā,” atklāj Egija. “Pēc tam tiku pie paša labākā varianta – divistabu dzīvoklīša virs uzņēmējorganizācijas biroja.”

 

Brīvprātīgās darbs nebija tā spožākā pieredze

Tiesa, desmit mēnešu ilgo uzturēšanos Francijā Egija neuzskata par spožu pieredzi.

“Jā, šo desmit mēnešu laikā daudz kas piedzīvots, satikti daudzi cilvēki un apgūta franču valoda. Iegūtā dzīves pieredze mani mainījusi pozitīvi, bet, esot tur, jutos vissliktāk, nekā jebkad dzīvē esmu jutusies. Man bija ļoti grūti, jo nevarēju tur izpausties. Turklāt franči nesaprot, kā tas ir – mācīties valodas, jo viņiem tas nav bijis jādara,” izsakās Egija. “Jūtos lepna par Latviju un lepojos, ka esmu latviete un patriote. No frančiem negribu pārņemt viņu nacionālismu – to, ka viņi zina tikai vienu valodu. Jo ir taču forši, ka proti runāt vairākās valodās.”

“Tomēr no viņiem labprāt pārņemtu viņu ēšanas kultūru – pusdienlaiks ir divas stundas. Līdz ar to ir tiešām laiks pasēdēt un paēst, arī parunāt. Arī tas, ka pirms vakariņām iedzer vīnu, man ļoti patika. Vēlos no viņiem paņemt šo ēšanas rituālu un svētumu,” uzsver Egija, kurai šī nebija pirmā pieredze dzīvot ārzemēs ilgāku laiku, jo pirms tam viņa deviņus mēnešus bija uzturējusies arī Spānijā, turklāt labā līmenī apguvusi arī spāņu valodu.

Savu brīžiem ne pārāk patīkamo pieredzi Egija skaidro ar pārmaiņām uzņēmējorganizācijā. “Tie desmit mēneši bija tas periods, kad organizācijā daudz kas mainījās. Kad biju Francijā vienu vasaras mēnesi, iestādi vadīja spilgta rakstura sieviete, kura pati šo organizāciju bija radījusi. Savukārt, kad atbraucu uz desmit mēnešus ilgo brīvprātīgās darbu, viņa bija slimības dēļ atvaļinājusies, bet pēc dažiem mēnešiem nomira no vēža. Līdz ar to organizācijai bija jauna vadītāja, kura nebija spējīga šo slogu nest un pēc tam pati atkāpās no amata. Tagad atlases kārtībā ir jauns vadītājs, taču arī viņš vēl tikai mācās. Tas ļoti iespaidoja manu pieredzi. Man nebija teikšanas par procesiem, kas tur notika, nebija nekādas kontroles sajūtas. Nebija arī līdera, kurš varētu izmantot manu brīvprātīgās potenciālu.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+