Valdis Lukjanovs: Atmetīsim pasakas par ekomežiem 3
Iepazīstoties ar AS “Latvijas valsts meži” (“LVM”) valdes locekļa E. Zakovica viedokli “Zaļās Latvijas” 15. jūnija numurā, esmu neizpratnē, kāpēc “LVM” E. Zakovica personā mēģina klaji maldināt Latvijas sabiedrību.
Nepatiess jau ir pirmais apgalvojums, ka Pirmā pasaules kara laikā Vilkukalna – Krievu kalna mežus praktiski nocirta. Atjaunojot Latvijas valsti un veicot agrārreformu, cirta arī brīvvalsts laikā starp kariem, dažkārt pat teju divreiz pārsniedzot ciršanas tāmi, un tās nebija pēc kara atjaunojušās jaunaudzes. Dokumentālo pierādījumu šim faktam netrūkst, un tie daļēji arī ir atspoguļoti “LVM” mājas lapā.
Atmetīsim arī pasaciņas par militāristu prasībām un ierobežojumiem Vilkukalna – Krievu kalna masīvā un ceļa maskēšanu, lai slēptu tanku kustību. Pat “LVM” mājas lapā pieejamie materiāli rāda, ka vēsturiski okupācijas laikā šajā teritorijā pretēji apgalvotajam saimnieciskā darbība notika tam laikam atbilstošā intensitātē.
Demagoģisks ir arī Zakovica kunga apgalvojums par to, ka pāris gadus pēc izlases cirtes, kad kokiem paveras amplitūda, lai izšūpotos, to saknes izkustās un koki kalst. Daudz patiesāks apgalvojums, interpretējot Statistikas pārvaldes datus, būtu, ka uz katru nocirsto kailcirtes hektāru blakus esošajos nogabalos šī iemesla dēļ nocērt vidēji ap 25 kubikmetriem bojāto koku, tādējādi papildus ik gadu nocērtot koksnes apjomu, kas līdzvērtīgs ap 1,4 tūkst. hektāru pieauguša meža. 1,4 tūkstoši hektāru viena gada laikā kailciršu dēļ bojāta (nokaltuša, nolauzta, vēja gāzta un tamlīdzīgi) un tādēļ nocirsta meža!
Ar zināmu ironiju rakstā lasāms, ka iznākums skaidri parāda – no izlases cirtēm gaidītais nav saņemts. Tas, protams, ir atkarīgs no tā, ko nu kurš ir gaidījis. Ja kāds ir gaidījis, ka mežs pēc izlases cirtes nogāzīsies vai nokaltīs, tad tiešām gaidītais nav saņemts. Profesionāli izplānotas un izpildītas izlases cirtes ir rentablas. Mežs pēc šādām izlases cirtēm zaļo, dzīvo savu dzīvi, aug un dod pieaugumu, nodrošinot saprātīgam saimniekam ilgtermiņā stabilus ienākumus, ne mazākus kā no kailcirtēm, turklāt, un tas ir ne mazāk svarīgi, nesagandējot meža vidi. Ir jau laikam tomēr atšķirības domāšanas veidā starp saimnieku un vienkārši apsaimniekotāju.
Mēs esam par latvisku, atbildīgu, sakārtotu, ilgtspējīgi domājošu un darošu cilvēku valsti. Vai tad “LVM” Zakovica kunga personā pārstāv kādu citu interešu grupu? Izlases cirtes mūsu izpratnē bija pazīstamas vismaz tikpat sen, ja vēl ne daudz senāk par kailcirtēm. Krišs Melderis, Arvīds Zviedris, Tālis Kalnārs – ievērojamie mūsu pagājušā gadsimta mežzinātnieki un praktiķi ir pirmie, bet ne vienīgie, kas Latvijas jaunāko laiku vēsturē, kontekstā ar izlases cirtēm nāk prātā. Kādi gan tur pēdējie sešpadsmit gadi!
Rakstā minēts, ka trīs kilometru rādiusā ap bunkuru nekāda saimnieciskā darbība nav notikusi. Laikam jau mums ar valsts mežu apsaimniekotāju ir dažāda izpratne par rādiusiem un kilometriem. Šādā rādiusā ap bunkuru tobrīd bija jau nocirstas četras kailcirtes, izstrādāta viena un iesākta viena izlases cirte, turklāt viena no nocirstajām kailcirtēm, pretēji Zakovica kunga apgalvotajam, ka kailcirtes plānotas līdz diviem hektāriem, ir “nocirtusies” vairāk nekā pusotras reizes lielāka.
Un, visbeidzot, man nav zināmi tie dabas draugi, kas raksta vēstules “LVM” ar lūgumu minētajā rekreācijas mežā saimniecisko darbību neveikt vispār. Pašreizējā situācijā tas ir pilnīgs absurds. Mēs esam lūguši “LVM” valsts mežos saimniekot sociāli atbildīgi, dabai draudzīgi un ekonomiski pamatoti, informējot par plānotajām cirsmām rekreācijas mežos ieinteresētās nevalstiskās organizācijas un vietējo sabiedrību. Šķiet dīvaini, ka plānotās cirsmas jeb cirsmu plānus Zakovica kungs apzināti vai neapzināti jauc ar “LVM” mājas lapā pieejamajiem ciršanas jeb ciršanas apjoma plāniem. Cirsmu plāni valsts mežā vietējiem iedzīvotājiem un sabiedriskajām organizācijām joprojām nav pieejami, un tas mūsdienās arī ir pilnīgs absurds.
